IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Caur šito lodziņu, — viņš sacīja, — mēs šonakt jebkurā brīdī viegli un maigi iekļūsim klubā. Atcerieties, Kisa, trešais logs no parādes durvīm.

Draugi vēl ilgi klīda pa klubu kā ATIN [6] pārstāvji un nevarēja vien nobrīnīties par skaistajām zālēm un istabām.

— Ja es V.asjukos būtu spēlējis, — Ostaps sacīja, — sēdē­dams uz šāda krēsla, es nebūtu zaudējis nevienu partiju. Entu­ziasms nepieļautu. Tomēr labāk iesim, vecīt, man vēl pagiabu- šies divdesmit pieci rubļi. Iedzersim alu un atpūtīsimies pirms nakts vizites. Vai alus jūs nešokē, muižniecības priekšniek? Nav nekāda nelaime. Rīt jūs laksiet šampanieti neierobežotā dau­dzumā.

Ejot no dzertuves uz Sivcevo Vražku, Benders trakoti uz­jautrinājās un aizskāra garāmgājējus. Viņš apņēma ap pleciem mazliet iereibušo Ipolitu Matvejeviču un liegi sacīja:

— Jūs esat ārkārtīgi simpātisks vecītis, Kisa, bet vairāk par desmit procentiem es jums nedošu. Nudien, nedošu. Nu kālab jums, kālab jums vajadzīga tāda nauda?

— Kāpēc tad tā? Kāpēc tad tā? — uztraucās Ipolits Mat­vejevičs.

Ostaps sirsnīgi smējās un piekļāvās ar vaigu pie sava kon­cesijas drauga slapjās piedurknes.

— Nu ko jūs pirksiet, Kisa? Nu ko? Jums taču nav nekādas fantazijas. Nudien, piecpadsmit tūkstošu jums pietiek atliku likām. Jūs taču drīz mirsiet, jūs taču esat večukiņš. Jums taču nauda vispār nav vajadzīga … Ziniet, Kisa, es, liekas, jums nekā ne­došu. Tā būtu blēņošanās. Pieņemšu jūs, Kisulīt, par privātsek­retāru. Vai ne? Četrdesmit rubļu mēnesī. Kostīte mana. Četras brīvdienas .. . Vai ne? Darba tērps, dzeramnauda, sociālā apdro­šināšana nāk klāt. .. Nu? Vai jūs apmierina mans priekšlikums?

Ipolits Matvejevičs atbrīvoja roku un ātri devās uz priekšu. Sie joki viņu padarīja vai ārprātīgu.

Ostaps panāca Vorobjaņinovu pie ieejas rožainajā savrup­mājā.

— Jūs patiešām apvainojāties? — Ostaps jautāja. — Es tikai pajokoju. Savus trīs procentus jūs saņemsiet. Jānudien, jums pil­nīgi pietiek ar trim procentiem, Kisa.

Ipolits Matvejevičs saīdzis iegāja istabā.

— Jā? Kisa, — Ostaps draiskuļoja, — piekrītiet saņemt trīs procentus! Nudien, piekrītiet! Cits būtu piekritis. Istaba jums nav jāpērk, Ivanopulo par laimi aizbrauca uz Tveru un paliks tur ve­selu gadu. Bet labāk tomēr iestājieties pie manis par kambarsu­laini … Silta vietiņa.

Redzēdams, ka Ipolits Matvejevičs nekādi nav uzmundrināms, Ostaps saldi nožāvājās, ievilka savās platajās krūtīs gaisu, iz­stiepās vai līdz pašiem griestiem un sacīja:

— Nu, drauģelīt, sagatavojiet kabatas! Uz klubu mēs iesim pirms rītausmas. Tas ir vislabākais laiks. Sargi guļ un redz sal­dus sapņus, par ko tos bieži atbrīvo no darba, neizmaksājot algu par divām nedēļām uz priekšu. Bet tagad, dārgumiņ, ieteicu jums atpūsties.

Ostaps nolikās uz trim krēsliem, kas bija sanesti no dažadām Maskavas malām, un, laizdamies miegā, nomurmināja:

— Labāk gan par kambarsulaini! Pieklājīga alga … Kos­tīte … Dzeramnauda … Nu, nu, pajokoju … Sēde turpinās! Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Tie bija lielā kombinatora pēdējie vārdi.

Viņš iegrima dziļā, bezrūpīgā, atspirdzinošā un smagu sapņu nenomāktā miegā.

Ipolits Matvejevičs izgāja uz ielas. Viņa sirds bija izmisuma un naida pilna. Mēness lēkāja pa mākoņu ciņiem. Savrupmāju slapjie režģi spīdēja kā ieeļļoti. Gāzu lukturi, ūdens puteklīšu vai­ņaga apvīti, meta nemierīgu gaismu. No dzertuves «Ērglis» iz­grūda kādu piedzērušos. Tas iebļāvās nelabā balsi. Ipolits Matve­jevičs saviebās un stingriem soļiem de^ās atpakaļ. Viņam bija tikai viena vēlēšanās: kaut ātrāk viss būtu galā.

Viņš iegāja istabā, stingri paskatījās uz guļošo Ostapu, no­slaucīja pensneja stiklus un paņēma no palodzes bārdas nazi. Uz tā izrobotā asmeņa bija redzamas izkaltušas eļļas krāsas zvī­ņas. Viņš ielika bārdas nazi kabatā, vēlreiz pagāja garām Osta­pam, neskatīdamies uz viņa pusi, bet dzirdēdams viņa elpošanu, un atkal iznāca gaitenī. Seit bija klusi un miegaini. Acīm redzot visi jau gulēja. Gaiteņa pilnīgajā tumsā Ipolits Matvejevičs pēkšņi neizsakāmi dzēlīgi pasmaidīja un juta, ka uz pieres sakus­tējās āda. Lai pārbaudītu šo jauno sajūtu, viņš atkal pasmaidīja. Pēkšņi viņš atcerējās, ka ģimnāzijā audzēknis Pihtjajevs-Kaku- jevs prata kustināt ausis.

Ipolits Matvejevičs aizgāja līdz kāpnēm un uzmanīgi ieklau­sījās. Uz kāpnēm neviena nebija. No ielas atskanēja važoņa zirga pakavu klaudzēšana, demonstrativi skaļa un noteikta, it kā kāds skaitītu uz kauliņiem. Muižniecības priekšnieks klusiņām kā ka­ķis atgriezās istabā, izņēma no Ostapa svārkiem, kas karājās uz krēsla atzveltnes, divdesmit piecus rubļus un platknaibles, uzlika galvā netīro admiraļa cepuri un atkal ieklausījās.

Ostaps gulēja klusi, nekrāca. Viņa deguns un plaušas strādāja ideāli, lieliski ieelpojot un izelpojot gaisu. Spēcīgā roka nokarā­jās līdz pašai grīdai. Ipolits Matvejevičs, juzdams pulsu deniņos, lēnām uzrotīja labās rokas piedurkni mazliet virs elkoņa, aptina kailo roku ar dvieli, aizgāja līdz durvīm, izņēma no kabatas bār­das nazi un, ar acīm izmērījis attālumus istabā, pagrieza izslē- dzēju. Gaisma nodzisa, bet istabu viegli apgaismoja ielas luktura zilganā gaisma.

— Jo labāk, — nočukstēja Ipolits Matvejevičs.

Viņš tuvojās galvgalim un, tālu atvēzējis roku ar bārdas nazi, no visa spēka ietrieca visu asmeni Ostapa kaklā, tūlīt izrāva nazi un atlēca pie sienas. Lielais kombinators izdvesa tādu skaņu, kādu izdod virtuves izlietne, uzsūkdama pēdējās ūdens lāses. Ipolitam Matvejevičam palaimējās nenotraipīties ar asinīm. Berzēdams ar svārku muguru mūra sienu, viņš aizzagās līdz zilgajām dur­vīm un vēlreiz uzmeta acis Ostapam. Viņa augums divas reizes noraustījās un atslīga pret krēslu atzveltnēm. Ielas gaisma ap­spīdēja melnu peļķi, kas bija radusies uz grīdas.

«Kas tā par peļķi?» Ipolits Matvejevičs nodomāja. «Jā, jā, asi­nis… Biedrs Benders nomiris.»

Vorobjaņinovs notina viegli nosmērēto dvieli, nometa to zemē, pēc tam uzmanīgi nolika bārdas nazi uz grīdas un aizgāja, klusi pieverot durvis.

Izgājis uz ielas, Ipolits Matvejevičs sarauca uzacis un, mur­minādams: «Visi briljanti ir mani, nevis tikai seši procenti,» — aizgāja uz Kalančevas laukumu.

Nonācis pie dzelzceļnieku kluba un noskatījis trešo logu no parādes durvīm, Ipolits Matvejevičs apstājās. Jaunās celtnes spo- guļlogi kā pērles pelēcīgi vīdēja rītausmas gaismā. Valgajā gaisā atskanēja manevrējošo lokomotivju padobjās balsis. Ipolits Mat­vejevičs veikli uzrāpās uz karnizes, pagrūda rāmi un klusi ielēca gaitenī.

Viegli orientēdamies pelēcīgas rītausmas piestrāvotajās kluba zālēs, Ipolits Matvejevičs iekļuva šachistu kabinetā un, aizķēris ar galvu Emanuila Laskera portretu, kas karājās pie sienas, pie­gāja pie krēsla. Viņš nesteidzās. Viņam nebija kur steigties. Ne­viens viņu nevajāja. Lielmeistars O. Benders gulēja mūžīgā miegā rožainajā savrupmājā Sivcevo Vražkā.

Ipolits Matvejevičs apsēdās uz grīdas, apķēra krēslu ar savam dzīslainajām kājām un ar dentista aukstasinībuņēmās izvilkt no krēsla misiņa naglas, nevienu nepalaizdams garām. Pie sešdesmit otrās naglas viņa darbs beidzās. Angļu katūns un maša brīvi gu­lēja uz krēsla polsterējuma.

Atlika tikai tos pacelt, lai ieraudzītu futrāļus, futralīšus un kastītes ar dārgakmeņiem.