IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

«Tūlīt automobilī iekšā,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, kas bija izgājis lielā kombinatora dzīves gudrības skolu, «un uz sta­ciju prom. Uz Polijas robežu. Par kādu akmentiņu mani pārvedīs pāri robežai, bet tur ..

Un, vēlēdamies jo ātrāk redzēt, kas notiks «tur», Ipolits Mat­vejevičs norāva no krēsla katunu un mašu. Viņa acis ieraudzīja atsperes, brīnišķīgas angļu atsperes un polsterējumu, lielisku pol- sterējumu, pirmskara kvalitates, kādu tagad nekur nevar atrast. Bet vairāk gan krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs mechaniski izvandīja visu polsterējumu un tā nosēdēja veselu pusstundu, ne- izlaizdams krēslu no krampjaini sažņaugtajām kājām, un truli at­kārtoja:

— Kāpēc tad te nekā nav? Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Bija gandrīz pavisam gaišs, kad Vorobjaņinovs, atstājis ju­cekli šachistu kabinetā, aizmirsis tur platknaibles un neeksistē­joša jachtkluba cepuri ar zeltoto nozīmi, neviena nemanīts, smagi un gurdi pa logu izlīda uz ielas.

— Tas nevar būt, — viņš murmināja, — nogājis vienu kvar- talu. — Tas nevar būt!

Un viņš aizgāja atpakaļ pie kluba un staigāja gar tā liela­jiem logiem, čāpstinādams ar lūpām:

— Tas nevar būt! Tas nevar būt! Tas nevar būt!

Paretam viņš iekliedzās un saķēra rīta miglā norasojušo galvu. Atcerēdamies visus nakts notikumus, viņš purināja sirmās pinkas. Briljantu drudzis iedarbojās pārāk spēcīgi: Vorobjaņi­novs bija novecojis piecās minūtēs.

— Staigā te vienā gabalā visvisādi, — Vorobjaņinovs dzirdēja pie pašas auss.

Viņš ieraudzīja naktssargu brezenta darba tērpā un vieglos zābakos. Naktssargs bija ļoti vecs un, kā redzams, labsirdīgs.

— Staigā vienā gabalā, — omulīgi pļāpāja večuks, kam bija apnikusi nakts vientulība, — un jūs, biedri, arī interesējaties. Un pareizi darāt. Klubs mums, kā sacīt jāsaka, pavisam ne­parasts.

Ipolits Matvejevičs kā moceklis noraudzījās uz sārto večuku.

— Jā, — sacīja večuks, — šis klubs ir neparasts. Otra tāda nekur nav.

— Bet kas tad šeit tik neparasts? — jautāja Ipolits Matveje­vičs, sakopodams domas.

Večukiņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā. Acīm redzot stāsts par neparasto klubu viņam patika, un viņš to labprāt atkārtoja.

— Nu redziet, — večuks iesāka, — es šeit kā naktssargs stai­gāju jau desmito gadu, bet tāda gadījuma nekad netiku piedzī­vojis. Klausies vērīgi, zaldātiņ. Kā sacīt jāsaka, šeit vienmēr bijis dzelzceļa kustības dienesta pirmā iecirkņa klubs, visiem zināms, kāds tas bija. Es to apsargāju. Galīgi sačākstējis klubs … To kurināja un kurināja, un nekas nelīdzēja. Bet biedrs Krasiļņikovs neliek mani mierā: «Kur tu, saka, to malku liec?» Bet vai tad es to malku ēdu, vai? Nomocījās gan biedrs Krasiļņikovs ar to klubu — mitrums, aukstums, pūtēju orķestrim telpu nav, un teātri spēlēt tīrās mokas: aktieru kungi sala nost. Piecus gadus lūdzās kreditus jaunam klubam, bet nezinu, kas tur iznāca. Satiksmes darbinieku arodbiedrība ķreditu neapstiprināja. Šopavasar biedrs

Krasiļņikovs nopirka krēslu skatuves vajadzībām, labu krēslu, mīkstu …

Ipolits Matvejevičs klausījās, ar visu augumu mākdamies virsū naktssargam. Viņš atradās pusnesamaņas stāvoklī. Bet ve­čuks, gardi smiedamies, pastāstīja, kā viņš reiz uzrāpies uz šī krēsla, lai izskrūvētu elektrisko spuldzi, un nogāzies zemē.

— Es pamatīgi nobraucu no šā krēsla, pat apšuvums pār­plīsa. Un skatos —- no apšuvuma apakšas birst ārā stikliņi un diedziņā savērtas baltas krelles.

— Krelles, — Ipolits Matvejevičs noš]upstēja.

— Krelles! — sajūsmā iespiedzās večuks. — Un nu, zaldātiņ, es skatos vēl, bet tur dažādas kastītes. Es tām kastītēm pat ne- pieskāros. Bet devos taisnā ceļā pie biedra Krasiļņikova un visu pateicu. Vēlāk to pašu arī komisijai pateicu. Tām kastītēm ne pirkstu netiku piedūris. Un labi, zaldātiņ, darīju, jo vēlāk tur atrada dārglietas, buržuāzijā bija noslēpusi…

— Kur ir dārglietas? — iekliedzās muižniecības priekšnieks.

— Kur, kur, — večuks ķircinājās, — te, zaldātiņ, jābūt ar saprašanu. Re, kur tās ir!

— Kur? Kur?

— Tepat taču tās ir! -— iesaucās sartais naktssargs, priecā­damies par paša radīto efektu. — Re, kur tās ir! Brilles noslauki! Klubu par tām uzbūvēja, zaldātiņ! Redzi? Skaties, te tas ir, šis klubs! Centrālapkure, dambrete ar pulksteni, bufete, teātris — ar galošām iekšā nelaiž! …

Ipolits Matvejevičs vai ledū sasala un, nekustēdamies ne no vietas, blenza uz karnizēm.

Tad, lūk, kur atrodas madamas Petuchovas dārglietu krātuve! Lūk, kur tā stāv! Te ir viss! Visi simt piecdesmit tūkstoši rubļu nulle nulle kapeikas, kā mēdza teikt Ostaps — Suleimans — Berta — Marija Benders.

Briljanti pārvērtušies par vienlaidus fasažu stikliem un dzelzsbetona griestiem; vēsās vingrošanas zāles izbūvētas no pēr­lēm. Dimanta diadēma pārvērtusies teatra zālē ar griežamo ska­tuvi, rubina auskari izauguši par veselām lustrām, čūskveidīgas zelta aproces ar smaragdiem kļuvušas par lielisku bibliotēku, bet kaklarotas pārvērtušās par bērnu novietnēm, planieru darbnīcu, šacha kabinetu un biljarda istabu.

Dārglietu krātuve nav pazudusi, tā saglabājusies un pat lie­lāka kļuvusi. Tai varēja pieskarties ar rokām, bet nevarēja aiz­nest prom. Tā pārgājusi kalpot citiem ļaudīm.

Ipolits Matvejevičs ar rokām pieskaras granita apšuvumam. Akmens aukstums aizgāja līdz pašai sirdij.

Un viņš iekliedzās.

Viņa kliedziens, satracināts, kaisls un mežonīgs, aizšautas vilku mātes kliedziens, aizskanēja līdz laukuma vidum, metās zem tilta un, mostošās lielās pilsētas skaņu nomākts, lēnām dzisa un mirklī izplēnēja. Maskavas ielās pār slapjajiem jumtiem iesoļoja lielisks rudens rīts. Pilsēta uzsāka savas ikdienas gaitas.

[1] rkma — revolucionārās Krievijas mākslinieku asociacija.

[2] stargiko — stargorodas izpildkomitejas darbinieku veikals.

[3] trīsverstīgā karte — mērogs: trīs verstis — viena colla.

[3] SCTK — Satiksmes ce|u tautas komisariats.

[4] rabis — mākslās darbinieku arodbiedrības saīsinats nosaukums PSRS divdesmitajos gados.

15 — 5385

[5] valsts augstakas mākslās tcchniskas darbnīcas.

[6] apriņķa tautas izglītības nodala.

DIVPADSMIT KRĒSLI

Pirmā d a ] a

Stargorodas lauva

I nodaļa. Bezenčuks un «nimfas»……………………………………………………………………… 7

II nodaļa. Madamas Petuchovas nāve…………………………………………………………. 14

III nodaļa. Grēcinieka spogulis…………………………………………………………………… 21

IV nodaļa. Tālo ce|ojumu muza…………………………………………………………………….. 26

V nodaļa. Lielais kombinators……………………………………………………………………….. 29

VI nodaļa. Briljantu tvans……………………………………………………………………………… 36

VII nodaļa. «Titanika» pēdas……………………………………………………………………….. 41

VIII nodaļa. Kaunīgais zaglēns…………………………………………………………………………. 45

IX nodaļa. Kur jūsu cirtas?……………………………………………………………………………. 54