IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Aiz Baltiem ceļš ievirzījās kalnu aiza un atgādināja tumšajās, stāvajās klintis izcirstu šauru dzegu. Spirālveidīgais ceļš vijās augšup, un vakarā koncesionari atradās Laras stacijā, tūkstoš metru virs jūras līmeņa.

Pārnakšņoja par brīvu kādā nabadzīgā krodziņā un dabūja pat pa glāzei piena, jo bija iekarojuši saimnieka un viņa viesu simpā­tijās ar dažādiem kāršu spēles trikiem.

Rīts bija tik brlnum jauks, ka pat Ipolits Matvejevičs, kalna gaisa spirdzināts, soļoja mundrāk nekā iepriekšējā dienā.

Aiz Laras stacijas tūliņ pacēlās grandiozā Sānkalnu grēdas siena. Terekas ieleja bija iespiesta šaurā aizā. Ainava kļuva aiz­vien drūmāka, toties uzrakstu uz sienām gadījās aizvien vairāk. Vietā, kur klintis tā ieskāva Tereku, ka tilts bija tikai desmit asu garš, koncesionari uz klinšainajām aizas sienām ieraudzīja tik daudz uzrakstu, ka Ostaps, aizmirsis Darjala aizas majestātis­kumu, iekliedzās, cenzdamies pārspēt Terekas dārdoņu un vaidus:

— Diženi ļaudis! Skatieties, muižniecības priekšniek! Redzat? Mazliet augstāk par mākoni un drusku zemāk par ērgli! Uzraksts: «Koļa un AAika, 1914. gada jūlijs.» Neaizmirstams skats! Re­dzat — cik tas mākslinieciski izveidots! Katrs burts vesela metra lielumā un uzmālēts ar eļļas krāsām! Kur jūs pašreiz esat, Koļa un Mika?

— Kisa, — Ostaps" turpināja, — iemūžināsim ari mēs savas personas. Izgriezīsim Alikam pogas. Man par laimi ir Ildzi krīts! Nudien, tūliņ rāpšos augšā un uzrakstīšu: «Seit bija Kisa un Osja.»

Un Ostaps, ilgi nedomādams, salika uz parapeta, kas atdalīja šoseju no Terekas verdošā bezdibeņa, tējdesas krājumus un saka rāpties pa klinti augšā.

Ipolits Matvejevičs sākumā vēroja, kā lielais kombinators kāpa augšā, bet vēlāk kļuva izklaidīgs un novērsies ņēmās pētīt

Tamaras pils pamatus, kas bija saglabājušies uz klints un atgā­dināja zirga zobu.

Sai laikā divu verstu atstatumā no koncesionariem Darjala aizā no Tiflisas puses iegāja svētais tēvs Fjodors. Viņš gāja vien­mērīgā kareivja solī, raudzīdamies uz priekšu stingām, spodrām acīm un balstīdamies uz gara spieķa ar saliektu galu.

Par pēdējo naudu svētais tēvs Fjodors bija aizbraucis līdz Tiflisai un tagad diedza uz dzimteni kājām, pārtikdains no žē­lastības dāvanām. Pārejot Krusta kalnu pārkāpi (2345 metri virs jūras līmeņa), viņam uzbruka un ieknāba ērglis. Svētais tēvs Fjodors padraudēja bezkaunīgajam putnam ar spieķi un devās tālāk.

Mākoņos iestidzis, viņš soļoja un murminaja:

— Ne jau savtīgos nolūkos, bet gan izpildot savas sie­vas gribu!

Atstatums starp ienaidniekiem samazinājās. Apgājis asu klints stūri, svētais tēvs Fjodors uzdrāzās vecim zelta pensnejā.

Aiza pavērās svētā tēva Fjodora priekšā. Noklusa Terekas tūkstošgadīgās čalas.

Svētais tēvs Fjodors pazina Vorobjaņinovu. Pēc šausmīgās ne­veiksmes Batumi, pēc tam, kad visas ceribas bija zudušas, jauna iespēja gūt bagātibu svēto tēvu Fjodoru ietekmēja pavisam dīvaini.

Viņš sagrāba Ipolitu Matvejeviču aiz noliesējušā ādamābola un, pirkstus sažņaugdams, aizsmakušā balsī iekliedzās:

— Kur liki nogalētās sievasmātes dārglietas?

Ipolits Matvejevičs, nekā tamlīdzīga negaidījis, klusēja, tik ļoti izvalbījis acis, ka tās gandrīz skāra pensneja stiklus.

— Runā! — pavēlēja svētais tēvs Fjodors. — Nožēlo grē­kus, grēcinieki

Vorobjaņinovs juta, ka viņam trūkst elpas.

Bet pēkšņi svētais tēvs Fjodors, jau sagatavojies svinēt uz­varu, ieraudzīja pa klinti lejup lecošo Benderu. Techniskais di­rektors laidās lejā, pilnā rīklē kliegdams:

Šķīstot pret klinšaino krastu, Viļņi verd. puto un krāc…

Svētā tēva Fjodora sirdi pārņēma lielas izbailes. Viņš vēl mechaniski turēja muižniecības priekšnieku aiz rīkles, bet kājas viņam ļodzījās.

— Ko es redzu? — Ostaps draudzīgi iesaucās. — Konkurē­jošā organizacija!

Svētais tēvs Fjodors nezaudēja laiku. Paklausīdams saprā­tīgajam instinktam, viņš paķēra koncesionaru desu un maizi un diedza prom.

— Sitiet viņu, biedri Bender! — kliedza no apakšas elpu atgu- vušais Ipolits Matvejevičs.

— Ķer viņu! Turi!

Ostaps ņēmās svilpt' un rīdīt.

— Puči! — viņš kliedza, dzīdamies pakaļ. — Kauja pie pi- ramidāni jeb Benders medibās! Kur jūs skrienat, klient? Varu jums piedāvāt labi pārmeklētu krēslu!

Svētais tēvs Fjodors neizturēja vajāšanas mokas un rāpās augšā pilnīgi stāvā klintī. Viņu augšup dzina sirds, kas bija iesprūdusi pašā kaklā, un kāda sevišķa, vienīgi zaķapastalām pazīstama kņudēšana papēžos. Kājas pašas atrāvās no granita un nesa savu pavēlnieku augšup.

— U-ū-ū! — Ostaps sauca no apakšas. — Turi viņu!

— Viņš aiznesa mūsu pārtikas krājumus! — brēca Ipolits Matvejevičs, pieskriedams pie Ostapa.

— Stāt! — Ostaps nodāi dināja. — Stāt, kad tev saka!

Bet tas tikai piedeva jaunus spēkus gandrīz jau paguruša­jam svētajam tēvam Fjodoram. Viņš sadūšojās un ar dažiem lēcieniem jau atradās kādas desmit asis augstāk par visaugstāko uzrakstu.

— Atdod desu! — Ostaps lūdzās. — Atdod desu, muļķi! Es visu piedošu!

Taču svētais tēvs Fjodors nekā vairs nedzirdēja. Viņš atradās līdzenā laukumiņā, kurā līdz šim vēl nevienam cilvēkam nebija izdevies nokļūt. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma melancholiskas šausmas. Viņš saprata, ka norāpties no šīs klints nekādi nevarēs. Klints perpendikulāri pacēlās virs šosejas, un par atpakaļceļu nebija ko domāt. Viņš paskatījās lejā. Tur plosījās Ostaps, un aizas pašā dibenā lāgiem paspīdēja muižniecības priekšnieka zelta pensnejs.

— Es atdošu desu! — sauca svētais tēvs Fjodors. — Noce­liet mani!

Atbildes vietā dārdēja Tereka un no Tamaras pils atskanēja kaisli brēcieni. Tur mita pūces.

— Noce-ēliet mani! — žēlabainā balsī sauca svētais tēvs Fjodors.

Viņš redzēja visas kon- cesicnaru izdarības. Tie skraidīja klints piekājē un, spriežot pēc žestiem, ne­krietni lamājās.

Pēc stundas, atgūlies uz vēdera un nokāris galvu pār klints malu, svētais tēvs Fjodors ieraudzīja, ka Benders un Vorobjaņinovs aiziet Krusta kalnu pārkā- pes virzienā. Atri uznāca nakts. Šausmīgā tumsā un elliš­ķīgā dunoņā zem pašiem padebešiem drebēja un raudāja svētais tēvs Fjodors. Viņš vairs negri­bi bēja pasaulīgās bagātības. Viņš vēlējās tikai vienu: nokļūt lejā, uz zemes.

Naktī viņš gaudoja tā, ka reizēm pat pār­spēja Tereku, bet no rīta uzkoda tējdesu ar maizi un sātaniski smejas pa r garambraucošajiem k automobiļiem. Dienas atlikušo daļu viņš pava- H l dīja, vērodams kalnus un debesu spīdekli — sauli. Bet nākošajā naktī viņš ieraudzīja vald­nieci Tamaru. Valdniece atlidoja pie viņa no sa­vas pils un koķeti sacīja:

— Būsim kaimiņi.

— Cienīgmāt, — dziļi izjusti atbildēja svē­tais tēvs Fjodors. — Ne jau savtīgos nolūkos . . .

— Zinu, zinu, — piezīmēja valdniece, — tikai sievas gribas dzīts.

— Kā jūs to zināt? — brīnījās svētais tēvs Fjodors.

— Es visu zinu. Būtu kādreiz pienācis, kai­miņ. Saspēlētu uz sešdesmit seši! Vai ne? _

Viņa iesmējās un aizlaidās, naksnīgajās de­besīs bārstīdama spožas uguntiņas.

Trešajā dienā svētais tēvs Fjodors lasīja spre­diķi putniem. Viņš nezin kāpēc tos gribēja pie­vērst luterānismam.

— Putni, — viņš skanīgā balsī tos uzrunaja, — publiski nožēlojiet savus grēkus!