IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Mirkli viņš šaubījās, nezinādams, ar kuru krēslu sākt. Bet tad gluži kā mēnešsērdzīgs piegāja pie trešā krēsla un mežonīgi iebelza ar cirvīti pa atzveltni. Krēsls apgāzās, bet nesalūza.

— Ahā! — iesaucās svētais tēvs Fjodors. —- Es t-tev gan rādīšu!

Un viņš uzbruka krēslam kā dzīvai būtnei. Vienā mirklī tas tika samalts sīkos gabaliņos. Svētais tēvs Fjodors nedzirdēja, ka cirvis atsitās pret koku, ripsu, pret atsperēm. Viesuļvētras va­renajā rēkoņā kā filcā noslāpa ikkatra blakus skaņa.

— Ahā! Ahā! Ahā! — izsaucās svētais tēvs Fjodors, cirzdams krēslus plašā atvēzienā.

Krēsli izgāja no ierindas cits pēc cita. Svētā tēva Fjodora niknums aizvien pieauga. Pieauga arī viesuļvētra. Daži viļņi jau sniedza svētā tēva Fjodora kājas.

No Batumi līdz Sinopai valdīja šausmīgs troksnis. Jura tra­koja un savas dusmas izgāza uz katru kuģīti. Tvaikonis «Ļeņins» kūpināja abus dūmeņus un, dziļi iegrimis, tuvojās Novorosijskai.

Melnajā jūrā plosījās viesuļvētra, izmezdama Trapezundas, Jal- tas, Odesas un Konstances krastos tūkstoštonnīgus viļņus. Aiz mierīgā Bosfora un Dardaneļiem granda Vidusjūra. Aiz' Gibrai- tara gar Eiropas krastiem šķieda šļakatas Atlantijas okeāns. Sir­dīgs ūdens apjoza visu zemeslodi.

Bet Batumi krastā stāvēja svētais tēvs Fjodors un, sviedriem plūstot, skaldīja pēdējo krēslu. Vēl mirklis — un viss bija pa­beigts. Svēto tēvu Fjodoru pārņēma izmisums. Uzmetis stulbu skatienu paša saskaldītajai krēslu kāju, atzveltņu un atsperu kau­dzei, viņš atkāpās. Ūdens viņu ķēra aiz kājām. Viņš metās uz priekšu un izmircis izskrēja uz šosejas. Milzīgs vilnis gāzās pāri tai vietai, kur tikko bija stāvējis svētais tēvs Fjodors, un, plūz­dams atpakaļ, aiznesa sev līdzi ģeneralienes Popovas sakropļoto garnituru. Bet svētais tēvs Fjodors to vairs neredzēja. Viņš sa­līcis gurdi vilkās pa šoseju, spiezdams pie krūtīm slapju dūri.

Batumi viņš iegāja apstulbis, nekā ap sevi neredzēdams. Viņa stāvoklis bija šausmīgs. Ar divdesmit rubļiem kabatā nobraukt piecus tūkstošus kilometru līdz dzimtajai pilsētai bija pilnīgi ne­iespējami.

Svētais tēvs Fjodors, pagājis garām turku tirgum, kur viņam čukstus ieteica nopirkt Koti pūderi, zīda zeķes un nebandrolētu Suchumi tabaku, aizvilkās līdz stacijai un iejuka nesēju pūlī.

Trešajā dienā pēc koncesionaru nolīguma ar montieri Meč- ņikovu Kolumba teātris aizbrauca pa dzelzceļu caur Alachačkalu uz Baku. Visas šīs trīs dienas koncesionari, nesamierinājušies ar Mašukā uzšķērsto divu krēslu saturu, gaidīja, ka Mečņikovs at­nesīs trešo, pēdējo kolumbiešu krēslu. Bet montieris, narzana no­mocīts, visus divdesmit rubļus izdeva vienkārša degvīna iegādei un nokļuva tik bēdīgā stāvoklī, ka tika turēts ieslēgts butafo­riju telpās.

— Te nu bija Kislije Vodi! ■— Ostaps iesaucās, uzzinājis par teatra aizbraukšanu. — Tas montieris ir īsts sivēnaste! Ielaidies nu vēl kādās darīšanās ar teatra darbiniekiem!

Ostaps bija kļuvis daudz rosīgāks nekā agrāk. Dārglietu at­rašanas iespējas bija kļuvušas nesalīdzināmi lielākas.

— Vajadzīga nauda braucienam uz Vladikaukazu, — Ostaps sacīja. — No turienes uz Tiflisu mēs brauksim automobilī pa Gruzijas Kara ceļu. Brīnišķīgi skati! Valdzinošas ainavas! Bur­vīgs kalnu gaiss! Un pie visa piedevām — simt piecdesmit tūk­stoši rubļu nulle nulle kapeikas. Ir nozīme sēdi turpināt.

Taču izbraukt no Mineraļnije Vodi nebija nemaz tik viegli. Vorobjaņinovs izrādījās galīgi neapdāvināts dzelzceļa zaķis, un, tā kā visi viņa mēģinājumi iekāpt vilcienā beidzās nesekmīgi, tad neatlika nekas cits kā nostāties pie «Puķu dārza» un uzņemties bijušā mācību apgabala kuratora lomu. Tam bija visai niecīgi panākumi. Divi rubļi par divpadsmit stundu smagu un pazemo­jošu darbu. Tomēr suma bija pilnīgi pietiekoša, lai aizbrauktu līdz Vladikaukazai.

Beslanā Ostapu, kas brauca bez biļetes, padzina no vilciena, un lielais kombinators sakaitināts skrēja vilcienam pakaļ kādas trīs verstis, draudēdams ar dūri pilnīgi nevainīgajam Ipolitam Matvejevičam.

Beigās Ostapam izdevās uzlēkt uz kāda vilciena kāpnītēm, kas lēni tuvojās Kaukāzā kalnu grēdai. No šīm pozīcijām Ostaps ziņkārīgi vēroja savā priekšā pavērušos skatu uz Kaukāzā kalnu grēdu.

Pulkstenis rādīja pāri trijiem no rīta. Kalnu virsotnes iemir­dzējās tumšsārtā saules lēktā. Kalni Ostapam nepatika.

— Pārāk daudz šika, — viņš sacīja. — Mežonīgs skaistums. Idiota iztēle. Kam tas vajadzīgs.

Pie Vladikaukazas stacijas atbraucējus sagaidīja Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmuma liels, vaļējs autobuss un laipni ļaudis skaidroja:

— Kas brauks pa Gruzijas Kara ceļu, tos uz pilsētu vedam par brīvu.

— Kur tad jūs, Kisa? — Ostaps vaicāja. — Mums jākāpj autobusā. Lai ved par brīvu.

Atbraucis autobusā līdz Aizkaukaza rūpniecības preču tirdz­niecības uzņēmuma kantorim, Ostaps tomēr nesteidzās pieteikt vietu mašīnā. Dzīvi sarunādamies ar Ipolitu Matvejeviču, viņš tīksminājās gar Galda kalnu, kuru apjoza mākoņi, un, pārliecinā­jies, ka kalns tik tiešām ļoti līdzinās galdam, ātri aizgāja.

Vladikaukazā nācās dažas dienas aizkavēties. Bet visi mēģi­nājumi iegūt naudu braucienam pa Gruzijas Kara ceļu vai nu pil­nīgi nedeva nekādus rezultātus, vai arī ienesa tikai tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams vienas dienas iztikai. Mēģinājums ieka­sēt no pilsoņiem griveņikus neizdevās. Kaukāzā kalnu grēda bija tik augsta un tik labi saredzama, ka ņemt naudu par tās parādī­šanu bija pilnīgi neiespējami. Tā bija saskatāma gandrīz no vi­sām vietām. Citu daiļumu Vladikaukazā nebija. Bet, kas attiecas uz Tereku, tad tā tecēja garām «Trekam», kurā par ieeju pilsēta pati ņēma naudu bez Ostapa palīdzības. Ubagošana, ar ko pel­nījās Ipolits Matvejevičs, divās dienās ienesa tikai trīsdesmit kapeikas.

— Pietiek, — Ostaps sacīja, — izeja ir tikai viena: uz Tiflisu jāiet kājām. Piecās dienās mēs noiesim divsimt verstu. Nekas, vecīt, brīnišķīgi kalnu skati, svaigs gaiss! … Nauda vajadzīga tikai maizei un tējdesai. Savu leksikonu jūs varat papildināt ar pāris itāliešu frāzēm, dariet, kā zināt, bet lai līdz vakaram jūs ievāktu ne mazāk par diviem rubļiem! No pusdienām šodien jā­atsakās, dārgais biedri! Diemžēl! Sliktas izredzes…

Agri no rīta koncesionari pārgāja pār Terekas tiltu, apmeta līkumu ap kazarmām un pazuda zaļajā ielejā, kuru šķērsoja Gru­zijas Kara ceļš.

— Mums laimējies, Kisa, — Ostaps sacīja, — nakti nolijis lie­tus, un mums nevajadzēs rīt putekļus. Ieelpojiet, muižniecības priekšniek, tīro gaisu. Dziediet. Citējiet Kaukāzā dzejoļus. Iz­turieties, kā pieklājasl …

Bet Ipolits Matvejevičs nedziedāja un necitēja dzejoļus. Ceļš

veda kalnup. Naktis, kuras bija nācies pavadīt zem klajas debess, lika sevi manīt ar stipriem dūrieniem sānos, smagumu kājās, bet tējdesa — ar pastāvīgu un svelošu dedzināšanu kuņģī. Viņš gāja, salicis uz sāniem, rokā turēdams Vladikaukazas avīzē ietītu piec- mārciņu maizes klaipu un mazliet pievilkdams kreiso kāju.

Atkal jāiet! Šoreiz gan uz Tiflisu, šoreiz pa skaistāko ce|u pa­saulē. Bet Ipolitam Matvej.evičam bija viss vienalga. Viņš ne­skatījās apkārt kā Ostaps. Viņš pilnīgi neievēroja Tereku, kas krāca kaut kur dziļi ielejā. Un tikai saulē mirdzošās, sniegotās kalnu virsotnes viņam kaut ko atgādināja: tā kā briljantu mir­dzumu, tā kā meistara Bezenčuka labākos pulētos zārkus.