IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Vai redzējāt šo mirdzumu? — Ostaps jautāja Ipolitam Matvejevičam.

— Aizkaukaza rūpniecības preču tirdzniecības uzņēmums vai privatbiedrība «Motors»? — lietišķi apvaicājās Vorobjaņinovs, kas dažās ceļojuma dienās bija lieliski iepazinies ar visiem auto­transporta veidiem. — Es jau grasījos padejot viņu priekšā.

— Jūs drīz kļūsiet galīgs stulbenis, mans nabaga draugs. Kas par tirdzniecības uzņēmumu? Sie ļaudis, dzirdiet, Kisa, vin-nē- ju-ši piecdesmit tūkstošus rubļu! Jūs pats redzējāt, Kisīt, cik viņi jautri un cik daudz sapirkušies dažādas mechaniskas drazas! Kad mēs dabūsim savu naudu, mēs to iztērēsim daudz racionalāk. Vai ne?

Un draugi, sapņodami par to, ko viņi nopirks, kad kļūs ba­gāti, atstāja Pasanaurus. Ipolits Matvejevičs dzīvi iztēlojās, kā viņš nopirks jaunas zeķes un aizbrauks uz ārzemēm. Ostapa sapņi bija plašāki. Viņa projekti bija grandiozi: viņš vai nu aiz­sprostos Zilo Nilu, vai arī ierīkos savrupu spēļu namu Rīgā ar filiālēm visā Limitrofijā.

Trešajā dienā pirms pusdienām, pagājuši garām garlaicīga­jām un putekļainajām vietām: Ananurai, Dušetai un Cilkanai, ceļinieki tuvojās Mchetai — Gruzijas senajai galvaspilsētai. Seit Kura pagriezās uz Tiflisu.

Vakarā ceļinieki pagāja garām ZAIIES — Zemo Avčalas hidro­elektrostacijai. Stikls, ūdens un elektrība mirdzēja dažādās krā­sās. Tas viss atspoguļojās un vizēja straujajos Kuras ūdeņos.

Šeit koncesionari sadraudzējās ar kādu zemnieku, kas viņus savā arbā ieveda Tiflisā ap pulksten vienpadsmitiem vakarā, tieši tai laikā, kad vakara dzestrums aicināt aicina doties ārā die­nas tveicē izmocītos Gruzijas galvaspilsētas iedzīvotājus.

— Pilsētele nav slikta, — Ostaps sacīja, iznākdams Solās Rustaveli prospektā, — jūs zināt, Kisa …

Pēkšņi Ostaps, nepabeidzis teikumu, metās pakaļ kādam pil­sonim, pēc desmit soļiem panāca un sāka ar viņu dzīvi sarunāties.

Ostaps drīz atgriezās un ar pirkstu iebakstīja Ipolitam Matve­jevičam sānos.

— Vai zināt, kas tas ir? — viņš ātri čukstēja. — Tas ir «Odesas kliņģeru artelis — Maskavas barankas», pilscnis Kisļar­skis. Iesim pie viņa. Tagad jūs atkal esat, lai arī cik paradoksali tas izklausītos, domu gigants un krievu demokrātijās lēvs. Tikai neaizmirstiet piepūst vaigus un kustināt ūsas. Tās, starp citu, ir jau krietni ataugušas. Ak, velns parāvis! Kāda laime! Fortūna! Ja es no viņa tūdaļ neizplēsīšu piecsimt rubļu, tad piespļaujiet man acis! Iesim! Iesim!

Patiešām, netālu no koncesionariem stāvēja Kisļarskis, no bailēm zils kā vājpiens, ģērbies čičunča auduma uzvalkā un plat­mali galvā.

— Jūs, liekas, esat pazīstami, — Ostaps čukstus sacīja, — lūk, domu gigants un krievu demokrātijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona. Neskaties uz viņa uzvalku! Tas nepieciešams konspirācijai. Nekavējoties aizvediet mūs kādā drošākā vieta. Mums vajag aprunāties.

Kisļarskis, atbraucis Kaukazā, lai atpūstos no Stargorodas pārdzīvojumiem, jutās pavisam sadudzis.

Murminādams visādus niekus par kliņģeru un baranku tirdz­niecības panīkšanu, Kisļarskis iesēdināja baigos paziņas ekipāžā ar sudrabotiem spieķiem un kāpsli un aizveda viņus pie Dāvida kalna. Sajā restorānu kalna virsotnē viņi nokļuva, braucot pa gaisa dzelzceļu. Tiflisa ar tūkstošiem uguņu lēnām nogrima pa­zemē. Sazvērnieki devās tieši pie zvaigznēm.

Restorānā galdi bija izvietoti zālē. Dobji bubināja kaukaziešu orķestris, un maza meitenite, vecāku līksmo skatienu pavadīta, starp galdiem jautri dejoja lezginku.

— Prasiet, lai mums kaut ko atnes, — Benders pamācīja.

Pēc pieredzes bagātā Kisļarska pavēles tika pasniegts vīns,

dārzeņi un sāļais gruzinu siers.

— Un arī kādu pamatīgāku ēdienu, — Ostaps sacīja. — Ja jūs zinātu, dārgais Kisļarska kungs, ko mums ar Ipolitu Matve- jeviču nācās pārdzīvot, jūs pabrīnītos par mūsu vīrišķību.

«Sākas!» Kisļarskis izmisis domāja. «Atkal sākas manas mo­cības. Un kāpēc es neaizbraucu uz Krimu? Es taču noteikti gri­bēju braukt uz Krimu! Un Uenrieta arī ieteica!»

Tomēr viņš pazemīgi pasūtīja divus šašlikus un pievērsa Ostapam savu iztapīgo seju.

— Tātad, — Ostaps sacīja, skatīdamies apkārt un balsi paze­minādams, — pāris vārdos. Mums seko jau divus mēnešus, un droši vien rītā konspirativā dzīvoklī būs ierīkots slēpnis. Nāksies atšaudīties.

Kisļarskis kļuva balts kā krīts.

— Mēs esam priecīgi, — Ostaps turpināja, — šai nemierpil­najā brīdī satiekot dzimtenei uzticīgu cīnītāju.

— Hm … jā! — caur zobiem lepni novilka Ipolits Matveje­vičs, atcerēdamies, ar kādu izsalkuša cilvēka degsmi viņš bija de­jojis lezginku netālu no Cionas.

— Jā, — Ostaps čukstēja. — Ar jūsu palīdzību mēs ceram satriekt ienaidnieku. Es jums iedošu parabellumu.

— Nevajag, — Kisļarskis stingri sacija.

Nākamajā mirklī noskaidrojās, ka biržas komitejas priekšsē­dētājs nevarēs piedalīties rītdienas kaujā. Viņš ļoti nožēlojot, bet nevarēšot. Viņam kara būšanas esot svešas. Tāpēc jau ari viņu ievēlējuši par biržas komitejas priekšsēdētāju. Viņš esot pilnīgā izmisumā, bet, lai glābtu krievu demokrātijās tēva dzīvību (viņš pats esot vecs oktobrists), viņš esot ar mieru sniegt iespējamo finansialo palīdzību.

— Jūs esat uzticams dzimtenes draugs, — Ostaps svinīgi sa­cīja, smaržojošam šašlikam piedzerdams klāt saldenu kipiani. — Piecsimt rubļu var glābt domu gigantu.

— Sakiet, lūdzu, — žēlabaini jautāja Kisļarskis, — bet div­simt rubļu nevarētu glābt domu gigantu?

Ostaps aiz prieka nenocietās un zem galda ar kāju piegrūda Ipolitam Matvejevičam.

— Es domāju, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — ka tirgoša­nās te ir nevietā!

Un tūlīt saņēma dunku gurnos, kas nozīmēja:

«Bravo, Kisa, bravo, redz, ko nozīmē skola!»

Kisļarskis pirmo reizi mūžā dzirdēja domu giganta balsi. Tas viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņš nekavējoties iedeva Ostapam piecsimt rubļu. Kisļarskis samaksāja rēķinu un, atstājis draugus pie galdiņa, aizgāja, atrunādamies ar galvas sāpēm. Pēc pusstun­das viņš nosūtīja sievai uz Stargorodu telegramu: Braucu kā isteici uz Krimu drošības pēc sagatavo groziņu

Ilgstošās grūtības, kuras Ostaps Benders bija pārcietis, pra­sīja tūlītēju kompensāciju. Tāpēc tanī pašā vakarā lielais kom­binators restorankalnā piedzērās kā mārks un gandrīz izkrita no gaisa dzelzceļa vagona, braucot uz viesnīcu. Otrā dienā viņš pie­pildīja savu senseno sapni. Nopirka brīnišķīgi pelēku lāsainu uz­valku. Sai uzvalkā bija karsti, taču viņš, sviedrus liedams, stai­gāja, tanī ietērpies. Vorobjaņinovam Tiflisas kooperativa gatavo apģērbu veikalā nopirka baltu piķē uzvalku un jūrnieku cepuri ar nezināma jachtkluba zeltotu nozīmi. Sai tērpā. Ipolits Matvejevičs izskatījās pēc tirdzniecības flotes admiraļa amatiera. Viņa au­gums braši saslējās. Gaita kļuva stingra.

— Ah! — Benders iesaucās. — Augsta klase! Ja es būtu sie­viete, tad tādam vīrišķīgam skaistulim kā jūs es nolaistu astoņus procentus no parastās cenas. Ah! Ah! Tādā izskatā mēs varam apgrozīties sabiedrībā. Vai jūs protat grozīties sabiedribā, Kisa?

— Biedri Bender, — Vorobjaņinovs kala vienu un to pašu,— kā tad būs ar krēslu? Jāuzzina, ko dara teātris.

— Ho-ho! — Ostaps iebilda, dejodams ar krēslu viesnīcas «Orients» lielajā mauru stilā iekārtotajā numurā. — Nemāciet mani dzīvot. Es tagad esmu dusmīgs. Man ir nauda. Tomēr esmu augstsirdīgs. Dodu jums divdesmit rubļus un trīs dienas pilsētas izlaupīšanai! Es rīkojos tāpat kā Suvorovs! Izlaupiet pilsētu, Kisa! Līksmojiet!