IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Un Ostaps, gūžas gorīdams, ātrā tempā sāka dziedāt:

Kad vakarzvani skanēt sāk, Tad prātā man daudz domu nāk.

Draugi nepārtraukti žūpoja veselu nedēļu. Vorobjaņinova ad- miraļa uzvalks pārklājās ar daudzkrāsainiem vīna traipiem, bet Ostapa uzvalkā tie saplūda vienā lielā, varavīkšņainā plankumā.

— Sveicināts! — astotās dienas rītā sacīja Ostaps, kuram pēc paģirām bija ienācis prātā palasīt «Austrumu Blāzmu». — Klau­sieties jūs, žūpa, ko gudri cilvēki raksta avīzēs! Klausieties!

TEĀTRU CHRONIKA

Vakar, 3. septembrī, pabeidzis viesizrādes Tiflisā, Mas-, kavas Kolumba teātris aizbrauca viesizrādēs uz Jaltu. Teātris nodomājis palikt Krimā līdz Maskavas ziemas se­zonas sākumam.

— Ahā! Ko es jums teicu! — Vorobjaņinovs iesaucās.

— Ko jūs man teicāt! — atcirta Ostaps.

Tomēr viņš apmulsa. Šī nolaidība bija ļoti nepatīkama. Varēja taču dārglietu medību kursu nobeigt Tiflisā, bet tagad vajadzēja vēl dzīties uz Krimas pussalu. Ostaps tūlīt ķērās pie lietas. Tika nopirktas biļetes līdz Batumi un pasūtītas vietas uz tvaikoņa «Pestels» otrajā klasē, kuģis atgāja no Batumi uz Odesu 7. sep­tembrī pulksten 23 pēc Maskavas laika.

Naktī no desmitā uz vienpadsmito septembri, kad «Pestels* spēcīgas vētras dēļ neiegriezās Anapā, bet devās atklātā jūrā un uzņēma kursu tieši uz Jaltu, Ipolits Matvejevičs redzēja sapni.

Sapnī viņš redzēja, ka, tērpies admiraļa uzvalkā, viņš stāv savas Stargorodas mājas balkonā un zina, ka apakšā stāvošais pūlis no viņa kaut ko gaida. Liels ceļamais krāns nolaida pie viņa kājām melni dābolainu cūku.

Atnāca sētnieks Tichons angļu uzvalkā un, saķēris cūku aiz pakaļkājām, sacīja:

— Fik, kaut tevi jupis! Vai tad «Nimfa» spēj dol bārkstis!

Ipolita Matvejeviča rokās gadījās duncis. Viņš iegrūda to cū­kai sānos, un no lielās, platās brūces izbira un ripoja pa cementa grīdu briljanti. Tie lēkāja un grabēja arvien skaļāk. Pēdīgi to graboņa kļuva nepanesama un baiga.

Ipolits Matvejevičs pamodās no spēcīga viļņa trieciena pa iluminatoru.

Jaltā viņi iebrauca pilnīgi rāmā bezvēja laikā, saulainā, mo­koši tveicīgā rītā. Atguvies no jūras slimības, muižniecības va­donis dižojās kuģa priekšgalā līdzās zvanam, kuru greznoja slavu ligatura. Dzīvespriecīgā Jalta gar pašu krastmalu bija nostādī­jusi savus mikroskopiskos veikaliņus un peldošos restorānus. Pie­stātnē stāvēja ekipāžās ar samta sēdekļiem zem robotiem audekla saulessargiem, «Krimas ceļi» un biedrības «Krimas šoferis» auto­mobiļi un autobusi. Brūnas jo brūnas meitenes grozīja izplestos saulessargus un māja ar lakatiņiem.

Draugi pirmie izkāpa svelmainajā krastmalā. Ieraugot konce- sionarus, no sagaidītaju un ziņkārīgo pūļa izspraucās pilsonis či- čunča uzvalkā un ātri devās prom no ostas teritorijas. Bet bija jau par vēlu. Lielā kombinatora mednieka acs ātri pazina pilsoni čičunča uzvalkā.

— Pagaidiet, Vorobjaņinov! — Ostaps uzsauca.

Un viņš metās uz priekšu tik ātri, ka desmit soļus no izejas panāca čičunča vīru. Ostaps acumirklī atgriezās ar simt rubļiem rokās.

— Vairāk nedod. Starp citu, es sevišķi arī nespiedu, jo tad viņam nebūs ar ko atgriezties mājās.

Un tiešām Kisļarskis tūlit automobilī aizmuka uz Sevastopoli, bet no turienes trešajā klasē uz Stargorodu.

Visu dienu koncesionari pavadija viesnīcā, kaili sēdēdami uz grīdas un ik mirkli skriedami vannas istabā zem dušas. Taču ūdens tecēja silts kā pretīga tēja. No tveices nekur nebija glābiņa. Likās, ka Jalta tūlīt izkusis un ietecēs jūrā.

Ap pulksten astoņiem vakarā, nolādēdami visus krēslus uz pa­saules, kompanjoni uzspīlēja kājās karstos puszābakus un devās uz teātri.

Izrādīja «Precības». Tveices izmocītais Stepans, stāvēdams uz rokām, gandrīz vai pakrita. Agafja Tichonovna skrēja pa stiepli, sasvīdušajās rokās turēdama saulessargu ar uzrakstu: «Es vclos iegūt Podkoļesinu.» Sai mirklī, tāpat kā visu dienu, viņa vēlējās tikai vienu: aukstu ūdeni ar ledu. Publikai ari gribējās dzert. Tādēļ vai varbūt arī tāpēc, ka Stepans, kas rija karstu olu kul­teni, radīja pretīgumu, izrāde publikai nepatika.

Koncesionari bija apmierināti, jo viņu krēsls kopā ar trim jauniem grezniem rokoko stila atzveltnes krēsliem stāvēja savā vietā.

Paslēpušies kādā ložā, draugi pacietīgi gaidīja bezgalīgi ga­rās izrādes beigas. Publika beidzot izklīda, un aktieri aizskrēja atvēsināties. Teātrī neviena nepalika, izņemot koncesijas uzņē­muma biedrus — paju īpašniekus. Visa dzīvā radība bija izskrē­jusi uz ielas zem spirdzinošā lietus, kas beidzot gaza ka ar spaiņiem.

— Sekojiet man, Kisa, — Ostaps nokomandēja. — Ja kas gā­dās, mes esam teatra izeju neatraduši provincieši.

Viņi aizlavījās līdz skatuvei un, švirkstinādami sērkociņus un tomēr uzgruzdamies hidrauliskajai spiedei, pārmeklēja visu skatuvi.

Lielais kombinators uzskrēja pa kāpnēm augšā butaforiju telpas.

— Nāciet šurp! — viņš sauca.

Un Vorobjaņinovs, rokas vicinādams, devās augšā.

— Vai redzat? — Ostaps jautāja, uzraudams sērkociņu.

Tumsā pavīdēja Gambsa krēsla stūris un saulessarga maliņa

ar uzrakstu: «… vēlos .. .»

— Lūk! Lūk, kur mūsu nākotne, tagadne un pagātne. Raujiet sērkociņus, Kisa. Es to tūlīt uzšķērdīšu.

Un Ostaps iebāza roku kabatā pēc instrumenta.

— Nu-u, — viņš sacīja, izstiepis roku pret krēslu, — vēl vienu sērkociņu, muižniecības priekšniek.

Uzliesmoja sērkociņš, un zili brīnumi — krēsls pats palēca sānis un pārsteigto koncesionaru acu priekšā pēkšņi izkrita cauri grīdai.

— Debestiņ! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs, atsprāgdams pie sienas, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to darīt.

Šķindēdami izbira stikli, un saulessargs ar uzrakstu «Es vē­los iegūt Podkoļesinu», viesuļa ķerts, izlidoja pa logu uz jūru. Ostaps gulēja uz grīdas, viegli piespiests ar finiera plāksnēm.

Pulkstenis rādīja divpadsmit un četrpadsmit minūtes. Tas bija 1927. gada Krimas zemestrīces pirmais spēcīgais grūdiens.

Deviņas balles stiprais grūdiens, kas visai pussalai sagādāja neaprakstāmu postu, no koncesionaru rokām izrāva dārglietas.

—- Biedri Bender! Ko tas nozīmē? — šausmās kliedza Ipolits Matvejevičs.

Ostaps vairs nevaldīja pār sevi: zemestrīce bija izjaukusi viņa nodomus. Tas bija vienīgais tāda veida gadījums visā viņa ba­gātīgajā praksē.

— Ko tas nozīmē? — Vorobjaņinovs brēca.

No ielas atskanēja kliedzieni, zvanīšana un soļu dipoņa.

— Tas nozīmē, ka mums nekavējoties jāmūk ārā, kamēr vē! siena nav uzgāzusies virsū. Ātrāk! Ātrāk! Dodiet roku, aitasgalva.

Un viņi metās uz izeju. Par lielu izbrīnu pie durvīm, kas veda no skatuves uz šķērsielu, augšpēdus gulēja pilnīgi vesels un ne­bojāts Garnbsa krēsls. Iesmilkstējies kā suns, Ipolits Matvejevičs to krampjaini sagrāba.

— Dodiet platknaibles! — viņš uzsauca Ostapam.

— Kraupainais idiots! — dvesa Ostaps. — Tūlīt iegrūs griesti, bet viņš te rīkojas kā prātā jucis! Ātrāk brīvā gaisā!

— Platknaibles! — rēca prātu zaudējušais Ipolits Matvejevičs.

— Nu, velns ar jums! Lauziet kaut sprandu šeit ar visu savu krēslu! Bet man dzīvība dārgāka par visu!

Ar šiem vārdiem Ostaps metās uz durvīm. Ipolits Matvejevičs ierējās un, paķēris krēslu, skrēja pakaļ Ostapam.