IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ar neparastu vieglumu un katrā ziņā sirdī ļauni zobodamies par atpalikušajiem Vasjuku pilsētas amatieriem, lielmeistars pa labi un pa kreisi upurēja bandiniekus, smagās un vieglās figūras. Lekcijas laikā nopeltajam tumšmatim viņš upurēja pat dāmu. Tumšmati pārņēma šausmas, un viņš jau gribēja padoties un tikai ar milzīgu gribas spēku piespiedās spēli turpināt.

Pēc piecām minūtēm kā pērkons no skaidrām debesīm at­skanēja:

— Mats! — šļupstēja līdz nāvei pārbiedētais tumšmatis. — Biedri lielmeistar, jums ir mats.

Ostaps izanalizēja stāvokli, apkaunojoši nosauca «dāmu» par «karalieni» un pārspilēti augstā stilā apsveica tumšmati ar uz­varu. Amatieru rindas pāršalca dobjš troksnis.

«Laiks mukt,» Ostaps nodomāja, mierīgi staigādams starp galdiņiem un pavirši pārbīdīdams figūras.

— Jūs nepareizi nolikāt zirgu, biedri lielmeistar, — lišķīgi ieteicās vienacis. — Zirgs tā neiet.

— Pardon, pardon, atvainojos, — lielmeistars atbildēja, — pēc lekcijas es jūtos mazliet noguris.

Nākamajās desmit minūtēs lielmeistars zaudēja vēl desmit partijas.

«Kartona ražotāju» kluba telpās atskanēja izbrīnās pilni iz­saucieni. Brieda konflikts. Ostaps zaudēja piecpadsmit partijas pēc kārtas un drīz pēc tam vēl trīs. Palika tikai vienacis. Parti­jas sākumā viņš aiz bailēm bija pielaidis daudz kļūdu un tagad ar lielām grūtībām tuvojās galīgai uzvarai. Ostaps, klātesoša­jiem nemanot, nozaga no galdiņa melno torni un paslēpa kabatā.

Pūlis cieši ieslēdza spēlētājus.

— Nupat vēl šai vietā stāvēja mans tornis, — apskatījies iekliedzās vienacis, — bet tagad tā vairs nav!

— Nav, tātad nav arī bijis! — Ostaps parupji atbildēja.

— Kā tad nebija? Es skaidri atceros!

— Protams, nebija!

— Kur tad tas varēja palikt? Jūs to nositāt?

— Nositu.

— Kad? Kādā gājienā?

— Ko jūs man jaucat galvu ar savu torni? Ja padodaties, tad tā ari sakiet!

— Piedodiet, biedri, man visi gājieni pierakstīti!

— Kantoris raksta, — Ostaps sacīja.

— Tas ir neciešami! — bļāva vienacis. — Atdodiet manu torni!

— Padodieties, padodieties, ko jūs te spēlējat kaķi un peli!

— Atdodiet torni!

No šiem vārdiem lielmeistars saprata, ka vilcināšanās nozīme maukt sev cilpu kaklā, sagrāba saujā dažas figūras un iemeta tās vienacainajam pretiniekam sejā.

— Biedri! — iespiedzās vienacis. — Skatieties šurp! Nabaga amatieri sit!

Vasjuku šachisti apstulba.

Nezaudēdams dārgo laiku, Ostaps drāza ar šacha galdiņu pa lampu un, tumsā sizdams pa nezin kam piederošiem žokļiem un pierēm, izskrēja uz ielas. Vasjuka amatieri, cits citu grūstī­dami, metās Ostapam pakaļ.

Spīdēja mēness. Ostaps traucās pa sidrabaino ielu viegli kā eņģelis, atraudamies no grēcīgās zemes. Ņemot vērā to, ka Vas­juku pilsēta netika pārvērsta par kosmosa centru, skriet va­jadzēja nevis starp pilīm, bet gan starp koka mājiņām ar ārējiem slēģiem.

Viņam dzinās pakaļ šacha amatieri:

-— Turiet lielmeistaru! — rēca vienacis.

— Blēdis! — piebalsoja pārējie.

— Jefiņi! — atcirta lielmeistars, paātrinādams soli.

— Palīgā! — kliedza aizvainotie šachisti.

Ostaps drāzās lejā pa kāpnēm, kas veda uz piestātni. Viņam bija jānoskrien četrsimt pakāpienu. Sestajā laukumiņā viņu jau gaidīja divi amatieri, kas bija atskrējuši šurp taisni pa nogāzes taciņu. Ostaps atskatījās. No augšas kā suņu bars gāzās lejā aiz­kaitināto Filidora aizsardzības cienītāju grupa. Atkāpšanās vairs nebija iespējama. Tāpēc Ostaps skrēja uz priekšu.

— Es jūs miltos samalšu, sātani tādi! — viņš uzbļāva droš­sirdīgajiem izlūkiem, mezdamies lejup no piektā laukumiņa.

Pārbiedētie drosminieki iebrēcās, pārvēlās pāri margām un ieripoja tumsā starp pauguriem un uzkalniem. Ceļš bija brīvs.

— Turiet lielmeistaru! —- atskanēja no augšas.

Vajātāji skrēja, ar kājām klaudzinādami koka kāpnes kā ar ripojošām biljarda bumbām.

Izskrējis krastā, Ostaps nogriezās pa labi. ar acīm meklēdams laivu ar viņam uzticīgo administratoru.

Ipolits Matvejevičs idiliski sēdēja laiviņā. Ostaps atkrita uz sola un sāka enerģiski irties prom no krasta. Pēc brītiņa uz laivu sāka lidot akmeņi. Viens no tiem trāpīja Ipolitu Matvejeviču. Un virs vulkāniskā augonīša viņam izauga tumši zils puns. Ipolits Matvejevičs ierāva galvu plecos un sāka pinkšķēt.

— Esat gan lupata! Man gandrīz vai galvu norāva, un es nesaku nekā: esmu mundrs un priecīgs. Un, ja vēl ņemam vērā piecdesmit rubļu tīras peļņas, tad par vienu ragu jūsu pierē tas ir diezgan pieklājīgs honorārs.

Pa to laiku vajātāji, kas tikai tagad aptvēra, ka plāns par Vasjuku pārvēršanu Jaunmaskavā ir sabrucis un ka lielmeistars aizved no pilsētas piecdesmit tīrus vasjukiešu rubļus, sakāpa lielā laivā un klaigādami izairēja upes vidū. Laivā drūzmējās ap trīsdesmit cilvēku. Visiem personīgi gribējās piedalīties lielmeis­tara sodīšanā. Ekspediciju vadīja vienacis. Viņa vienīgā acs nakts tumsā spīdēja kā bāka.

— Turiet lielmeistaru! — brēca pārpildītajā laivā.

— Pilnu gaitu, Kisa! Ja viņi mūs panāks, negarantēju jūsu pensneja neaizskaramību.

Abas laivas peldēja lejup pa straumi. Attālums starp tām k)uva aizvien mazāks. Ostaps bija galīgi nomocījies.

— Nekur neaizmuksiet, nelieši! — kliedza no lielās laivas.

Ostaps neatbildēja: nebija laika. Airi rāvās ārā no ūdens.

Ūdens mutujoja zem trakojošiem airiem un lija laivā.

— Piespied! — Ostaps čukstēja pats sev.

Ipolits Matvejevičs pūlējās, cik spēja. Lielā laiva triumfēja. Tās augstais korpuss no kreisās puses jau aizpeldēja garām kon- cesionaru laiviņai, lai piespiestu lielmeistaru pie krasta. Konce- sionarus gaidīja bēdīgs liktenis. Prieks lielajā laivā bija tik ne­apvaldīts, ka visi šachisti pārgāja uz labo bortu, lai brīdī, kad laiviņu panāks, ar jo lielāku spēku pārsvaru mestos virsū nozie­dzīgajam lielmeistaram.

— Sargājiet pensneju, Kisa! — Ostaps izmisis kliedza, no­mezdams airus. — Tagad sāksies!

— Kungi! — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās gai]a bal- stiņā. — Vai patiešām jūs gribat mūs piekaut?

— Un kā vēl! — nodārdināja vasjukiešu amatieri, grasīda­mies lēkt laiviņā.

Bet šai mirklī notika atgadījums, kas ārkārtīgi aizvainoja vi­sas pasaules godīgos šachistus. Laiva pēkšņi sasvērās uz sāniem un ar labo bortu iesmēla ūdeni.

— Uzmanīgāk! — iespiedzās vienacainais kapteinis.

Bet bija jau par vēlu. Pie vasjukiešu drednauta labā borta bija sadrūzmējies pārāk daudz amatieru. Pārmainījusi smaguma centru, laiva nesvārstījās un apgāzās pilnīgā saskaņā ar fizikas likumiem.

Vispārējas vaimanas iztraucēja upes mieru.

— Aūū! — stiepti vaimanāja šachisti.

Ūdenī ķepurojās veseli trīsdesmit amatieri. Viņi ātri iznira virs ūdens un cits pēc cita pieķērās apgāztajai laivai. Pēdējais pietauvojās vienacis.

— Jefiņi! — Ostaps sajūsmā kliedza. — Ko tad jūs nesitat savu lielmeistaru? Jūs, ja es nemaldos, gribējāt mani piekaut?

Ostaps apmeta loku ap katastrofā cietušajiem.

— Jūs taču saprotat, vasjukiešu individi, ka es jūs varētu pa vienam vien noslīcināt, bet es jums dāvinu dzīvību. Dzīvojiet, pilsoņi! Tikai, dieva dēļ, nespēlējiet šachu! Jūs taču vienkārši ne­protat spelct! Ek jūs, jefiņi, jefiņi! .. . Brauksim tālāk, Ipolit Matvejevič. Ardievu, vienacainie amatieri! Baidos, ka Vasjuki tomēr nekļūs par kosmosa centru. Es nedomāju, ka šacha meistari gribēs braukt pie tādiem muļķiem kā jūs, pat ja es viņus lūgtu. Palieciet sveiki, aizrautīgie šacha cienītāji! Lai dzīvo «Četru zirgu klubs»!