IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Bet nauda! — ievaidējās vasjukieši. •— Viņiem visiem taču jāmaksā nauda! Daudzi tūkstoši! Kur lai to ņem!

— Visu savā varā sagrābs varenā viesuļvētra, — sacīja O. Benders, — naudu dos ieejas maksa.

— Kas pie mums maksās tik traku naudu? Vasjukieši …

— Kas par vasjukiešiem! Vasjukieši naudu nemaksās. Viņi tikai to sa-ņems! Tas viss ir ārkārtīgi vienkārši. Uz turniru, kurā piedalīsies tādi pasaulslaveni meistari, taču sabrauks šacha cie­nītāji no visas pasaules. Simtiem tūkstošu cilvēku, bagātu cil­vēku trauksies uz Vasjukiem. Pirmkārt, ūdens transportam pār­vadāt tādu pasažieru daudzumu nebūs pa spēkam. Tātad, SCTK uzbūvēs dzelzceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, viesnīcas un debesskrāpji viesu uzņemšanai. Treškārt, straujš lauksaimniecības uzplaukums tūkstoš kilometru rādiusā: viesus vajadzēs apgādāt ar saknēm, augļiem, kaviaru, šokolādes konfektēm. Pils būve, kur notiks turnirs, — ceturtkārt. Piektkārt, garažu uzcelšana viesu autotransportam. Lai visai pasaulei pār­raidītu sensacionālos turnira rezultātus, vajadzēs uzbūvēt liel­jaudas radiostaciju. Tas ir sestkārt. Tagad, kas attiecas uz dzelz­ceļa maģistrali Maskava—Vasjuki. Neapšaubāmi tai nebūs tik lielas caurlaides spējas, lai atvestu uz Vasjukiem visus, kuri vē­lēsies atbraukt. No tā izriet — jāiekārto lidosta «Lielie Vasjuki», jāatklāj regulārā pasta lidmašīnu un dirižabļu satiksme ar visām pasaules malām, ieskaitot Losandželosu un AAelburnu.

Vasjuku pilsētas šacha amatieriem pavērās žilbinošas per- spektivas. Istabas sienas atkāpās. Zirgu audzētavas steliņģa sa­trūdējušās sienas sabruka, un to vielā pret zilajām debesīm pa­cēlās trīsdesmit trīs stāvu šacha jaunrades pils ar mirdzošiem stikliem. Katrā zālē, katrā istabā un pat liftos, kas līdzīgi atspo-

lētti šaudījās āUgšā Uti lejā ; šedēja domās nogrimuši cilvēki un spēlēja šachu pie galdiņiem, kas bija inkrustēti ar malachitu.

Stāvās marmora kāpnes veda lejā pie zilās Volgas. Upē pel­dēja okeāna tvaikoņi. Pa gaisa dzelzceļu pilsētā pacēlās resnvē­deraini ārzemnieki, šacha lēdijas, australieši, kas šacha spēlē ciena indiešu aizsardzību, indusi baltos turbānos, spāniešu par­tijas piekritēji, vācieši, franči, jaunzēlandieši, Amazonas baseina apdzīvotāji un vasjukiešu skauģi — maskavieši, ļeņingradieši, kijevieši, sibīrieši un odesieši.

Automobiļi kā uz konvcijerlentas slīdēja starp marmora ho­teļiem. Un, lūk, visi apstājās. No greznās viesnīcas «Brīvbandi- nieks» iznāk pasaules čempions Hoze-Rauls Kapablanka, saukts arī Graupera. Viņu ielenc dāmas. Milicis, tērpies speciālā Ša- chistu formā (rūtainās galifē biksēs un ar laidņiem greznotās uzšuvēs), laipni smaidīdams, militāri sveicina. Pie čempiona cie­nīgi pienāk vienacainais vasjukiešu «Četru zirgu kluba» priekš­sēdētājs.

Divu šacha zvaigžņu pārrunas, kas risinājās angļu valodā, pārtrauca doktora Grigorjeva un nākamā pasaules čempiona Aļe- hina ierašanās ar lidmašīnu.

Apsveikuma saucieni saviļņoja visu pilsētu. Hoze-Rauls Kapa­blanka, saukts arī Graupera, taisīja skābu ģīmi. Pēc vienača mā­jiena pie aeroplana padeva marmora kāpnes. Doktors Grigorjevs noskrēja pa kāpnēm, līksmi vēcinādams savu jauno platmali un tūliņ uz vietas komentēdams iespējamo Kapablankas kļūdu gai­dāmajā cīņā ar Aļehinu.

Pēkšņi pie apvāršņa parādījās melns punkts. Tas ātri tuvojās un auga arvien lielāks, pārvērzdamies par lielu smaragda iz­pletni. Kā varens rutks izpletņa riņķī karājās cilvēks ar koferīti.

— Tas ir viņš! — vienacis sauc. — Urā! Urā! Urā! Es pa­zīstu lielo šachistu-filozofu doktoru Laskeru. Tikai viņš viens pats visā plašajā pasaulē valkā tādas zaļas zeķes.

Hoze-Rauls Kapablanka — arī Graupera — atkal saviebās.

Laskeram veikli padeva marmora kāpnes, un ņiprais eksčem­pions, nopūzdams no kreisās piedurknes puteklīti, kas tam bija pieķēries lidojuma laikā virs Silezijas, iekrita vienača apkampie­nos. Vienacis apņēma Laskeru ap vidu, aizveda pie čempiona uh sacīja:

— Salīgstiet mieru! Es jūs lūdzu vasjukiešu plašo masu vārdā! Salīgstiet mieru!

Hoze-Rauls skaļi nopūtas un, kratīdams veca veterāna roku, sacīja:

— Es vienmēr esmu izjutis dziļu cieņu pret jūsu ideju spā­niešu partijā pārvietot laidni no b5 un c4.

— Urā! — iebļāvās vienacis. — Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!

Un viss nepārredzamais pūlis viņam pievienojās:

— Urā! Vivat! Banzai! Vienkārši un pārliecinoši, čempiona stilā!!!

Visās divpadsmit vasjukiešu stacijās ieripoja ekspreši, izsēdi­nādami arvien jaunus un jaunus šacha cienītāju barus.

Debesis jau kvēloja reklāmu ugunīs, kad pilsētas ielās izveda baltu ķēvi. Tā bija vienīgā ķēve, kas vēl bija saglabājusies pec vasjukiešu transporta mechanizacijas. Ar īpašu lēmumu tā tika pārdēvēta par zirgu, kaut gan visu savu dzīvi bija bijusi ķēve. Sacha cienītāji to sveicināja, vicinādami palmu zarus un šacha galdiņus.

— Neraizējieties, — Ostaps sacīja, — mans projekts jūsu pil­sētai garantē nedzirdētu ražošanas spēku uzplaukumu. Iedomā­jieties tikai, kas notiks, kad turnirs beigsies un visi viesi aiz­brauks. Maskavas iedzīvotāji, dzīvokļu krizes nomākti, lauzīsies šurp uz jūsu brīnišķīgo pilsētu. Vasjuki automatiski kļūs par gal­vaspilsētu. Uz šejieni pārcelsies valdība. Vasjukus pārdēvēs par Jaunmaskavu, Maskavu —- par Vecajiem Vasjukiem. Ļeņingra- dieši un charkovieši griezīs zobus, bet nekā nevarēs darīt. Jaun- maskava kļūs par elegantāko Eiropas centru un drīz vien arī par visas pasaules centru.

— Visas pasaules!!! — novaidējās apstulbušie vasjukieši.

— Jā! Un vēlāk pat par visa kosmosa centru. Sacha doma, kas apriņķa pilsētu pārvērtusi par visas zemeslodes galvaspil­sētu, pati pārvērtīsies praktiskā zinātnē un izgudros starpplanētu satiksmes līdzekļus. Vasjuki raidīs signālus uz Marsu, Jupiteru un Neptunu. Satiksme ar Veneru kļūs tikpat viegla kā brauciens no Ribinskas līdz Jaroslavai. Un tad tā vien skaties — nav ne­maz izslēgts, varbūt pēc kādiem gadiem astoņiem Vasjukos no­tiks kosmosa vēsturē pirmais starpplanētu šacha kongress!

Ostaps noslaucīja savu cēlo pieri. Viņam tik ļoti gribējās ēst, ka viņš labprāt notiesātu ceptu šacha zirgu.

— Jā-ā, — novilka vienacis, pārlaizdams putekļainajām tel­pām apstulbušu skatienu. — Bet kā tad lai praktiski izved šo pasākumu dzīvē, tā sakot, uz ko lai balstāmies?

Klātesošie sasprindzināti raudzījās lielmeistarā.

— Atkārtoju, ka praktiski viss atkarājas tikai no jūsu rosī­bas. Visu organizatorisko darbu, atkārtoju, uzņemos es pats. Materialu izdevumu absolūti nekādu, ja neskaita naudu telegramu nosūtīšanai.

Vienacis piebikstīja saviem cīņas biedriem.

— Nu! — viņš jautāja. — Ko jūs par to teiksiet?

— Nokārtosim! Nokārtosim! — čaloja vasjukieši.

— Cik tad īsteni vajag naudas . . . tām .. . telegramām?

— Smieklīga suma, — Ostaps sacīja, —. simt rubļu.

— Mūsu kasē ir tikai divdesmit viens rublis sešpadsmit ka­peikas. Tas, protams, mēs zinām, ir daudz par maz . ..

Bet lielmeistars izrādījās pieticīgs organizators.

— Labi, — viņš sacīja, — dodiet šurp jūsu divdesmit rubļus.

— Bet vai pietiks? -*- jautāja vienacis.

— Pirmajām telegramām pietiks. Bet pēc tam ienāks ziedo­jumi un naudu nebūs kur likt.