IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

ļ SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA [

i PERSONĀLĀ DAĻA l

■ r*

[ VISPĀRĒJĀ KANCELEJA j

I RAĶSTAMMASINU BIROJS \ ■ ■

Pie lielākām plāksnītēm cilvēks ar spānieša bārdiņu pie­sprauda vēl mazākas plāksnītes:

: BEZ VAJADZĪBAS NETRAUCĒT \ ■ ■

NEPIEŅEM

NEPIEDEROŠAM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA

ļ IZZIŅAS IZSNIEDZ REĢISTRATŪRĀ \

Pirmās klases salonā iekārtoja naudas zīmju un bonu izstādi. Tas pēkšņi ļoti saniknoja Galkinu, Palkinu, Malkinu, Calkinu un Zalkindu.

— Kur tad mēs pusdienosim? — viņi uztraucās. —• Un ja uz­nāk lietus?

— Vai, — žēlojās Nik. Sestrins savam palīgam, — es vairs nevaru … Kā tu domā, Serjoža, vai mēs neiztiktu bez mūzikas meistariem?

— Kas jums nāk prātā, Nikolaj Konstantinovič! Aktieri pie­raduši pie ritma.

Pēkšņi sacēlās jauna brēka. Piecnieks bija izokšķerējis, ka visus četrus krēslus izrādes autors iestiepis savā kajitē.

— Nu, jā, — piecnieks ironizēja, — mēs lai mēģinām, sēdē­dami uz klučiem, bet uz četriem krēsliem sēdēs Nikolajs Konstan- tinovičs ar savu sievu Gusti, kurai nav nekā kopēja ar mūsu ko- lektivu. Varbūt arī mēs vēlamies ņemt līdzi savas sievas!

No krasta laimes kuģi ļauni vēroja lielais kombinators.

Koncesionaru ausis sasniedza jauns, spēcīgs kliedzienu vilnis.

— Kāpēc jūs man to agrāk neteicāt?! — kliedza komisijas loceklis.

— Kā es to varēju zināt, ka viņš saslims.

— Velns zina, kas te notiek. Tad brauciet uz Rabi [4] un pie­prasiet, lai mums steidzīgi atsūta kādu mākslinieku.

— Kur tad es lai braucu? Tagad pulkstenis jau seši. Rabis sen darbu beidzis. Un arī kuģis pēc pusstundas atiet.

— Tādā gadījumā varēsiet pats zīmēt. Ja esat uzņēmies atbil­dību par kuģa dekorēšanu, tad esiet tik labs un tieciet galā, kā zināt.

Ostaps jau skrēja pa kāpnēm augšā, ar elkoņiem atgrūzdams uzāķētājus, jaunkundzes un parastos ziņkārīgos. Pie ieejas viņu aizturēja:

— Caurlaidi!

— Biedri! — Benders sauca. — Jūs! Jūs! Resnīti! .Tas, kuram vajadzīgs mākslinieks!

Pēc piecām minūtēm lielais kombinators jau sēdēja laimes kuģa saimniecības pārziņa resnīša baltajā kajitē un vienojas par darba noteikumiem.

— Tātad, biedri, — resnītis teica, — mes no jums prasīsim

sekojošo: māksliniecisko plakatu un uzrakstu zīmējumus, kā arī, lai jūs pabeigtu transparenta izgatavošanu. Mūsu mākslinieks to iesāka taisīt un saslima. Mēs viņu atstājām šeit slimnīcā. Un, protams, jūsu ziņā arī mākslinieciskās puses vispārējā uzrau­dzība. Vai jūs to varat apņemties? Pie tam brīdinu — darba būs daudz.

-— Jā, to es varu apņemties. Tādus darbus esmu izpildījis.

— Un jūs tūlīt varat braukt mums līdzi?

— Tas būs pagrūtāk, bet es pacentīšos.

No saimniecības pārziņa pleciem novēlās liela un smaga nasta. Sajuzdams bērnišķīgu prieku, resnis ar starojošu skatienu lūkojās jaunajā māksliniekā.

— Kādi ir jūsu noteikumi? — Ostaps droši jautāja. — 1 Ņemiet vērā, es neesmu nekāds apbedīšanas kantoris.

— Gabaldarba apmaksa. Pēc Rabja likmēm.

Ostaps saviebās, tas no viņa prasīja lielu piepūli.

— Un bez tam vēl bezmaksas uzturs, — resnītis steidzīgi pie­metināja, — un atsevišķa kajitē.

— Nu labi, — Ostaps nopūzdamies sacīja, — es piekrītu. Bet man līdz ir puika, asistents.

— Puikam gan nekā nevaru solīt. Viņam nav paredzēts kre- dits. Uz sava rēķina — lūdzu. Lai dzīvo jūsu kajitē.

— Nu, lai notiek pēc jūsu prāta. Puika ir nadzīgs. Pieradis pie spartiešu dzīves veida.

Ostaps saņēma caurlaidi sev un nadzīgajam puikam, ielika kabatā kajites atslēgu un izgāja uz kuģa sakarsušā klāja. Sajūtot delnā atslēgu, viņš jutās ārkārtīgi apmierināts. Tas notika pirmo reizi visā viņa vētrainās dzīves laikā.

Bija atslēga un dzīvoklis. Nebija tikai naudas. Bet tā atradās turpat līdzās — krēslos. Lielais kombinators, sabāzis rokas bikšu kabatās, pastaigājās gar bortu, nepievērsdams uzmanību krastā palikušajam Vorobjaņinovam.

Ipolits Matvejevičs sākumā klusēdams māja, bet vēlāk iedro­šinājās pat iepīkstēties. Taču Benders palika kurls. Pagriezies ar muguru pret koncesijas priekšsēdētāju, viņš uzmanīgi sekoja hid­rauliskās spiedes nolaišanas procedūrai kuģa kravas telpās.

Veica pēdējos priekšdarbus pirms kuģa atiešanas. Agafja Ti­chonovna — saukta arī par Muru — klaudzinādama ar kājiņām, skrēja no kajites uz kuģa pakaļgalu, skatījās ūdenī, skaļi izteica savu sajūsmu balalaikas virtuozam un ar savu izturēšanos radīja apmulsumu izlozes uzņēmuma cienījamo darbinieku vidū.

Tvaikonis iesvilpās otrreiz. Drausmīgās skaņas sadrebināja mākoņus. Saule kļuva purpursarkana un novēlās aiz apvāršņa. Augšā pilsētā iedegās spuldzes un lukturi. No tirgus laukuma Po- čajevas gravā atskanēja gramofonu ķērkšana, tie sacentās pēdējo pircēju priekšā. Apdullināts un vientuļš Ipolits Matvejevičs kaut ko kliedza, bet viņu neviens nedzirdēja. Vinčas žvadzoņa noslā­pēja visas pārējās skaņas.

Ostapam Benderam patika efekti. Un tikai pirms trešā svil­piena, kad Ipolits Matvejevičs vairs nešaubījās, ka atstāts likteņa varā, Ostaps viņu ievēroja:

•—■ Ko tad jūs stāvat kā pielaulāts? Es domāju, ka jūs jau sen esat uz kuģa. Tūlīt noņems kāpnes! Skrieniet ātrāk! Palaidiet šo pilsoni! Te būs caurlaide.

Ipolits Matvejevičs, gandrīz raudādams, uzskrēja uz kuģa.

— Vai šis ir tas jūsu puika? — saimniecības pārzinis aizdo­mīgi jautāja.

■—• Jā, puika, — Ostaps sacīja, — vai tad slikts? Kas var ap­galvot, ka tā ir meitene, lai pirmais man met ar akmeni!

Resnītis sadrūmis aizgāja.

— Nu, Kisa, — Ostaps piezīmēja, — rīt no rīta jāķeras pie darba. Ceru, ka jūs pratīsiet krāsas atšķaidīt. Un iegaumējiet: es esmu mākslinieks, beidzis VHUTEMAS [5] , bet jūs — mans palīgs. Ja jūs domājat, ka tas tā nav, tad skrieniet ātrāk atpakaļ uz krastu.

Tvaikoņa pakaļgalā vērpās zaļi melnas putas. Kuģis nodre­bēja, nošķindēja misiņa šķīvji, flautas, kornetes, tromboni, basi nospēlēja brīnišķīgu maršu, un pilsēta griezdamās un līgodamās pārcēlās uz kreiso krastu. Joprojām vēl drebēdams, kuģis iepel­dēja straumē un ātri ieslīdēja tumsā. Aizmugurē šūpojās zvaig­znes, spuldzes un ostas daudzkrāsainie signāli. Pēc brīža kuģis jau bija aizpeldējis tik tālu, ka pilsētas uguņi šķita kā gaisā sa­stingušas raķešu dzirkstis.

Vēl atskanēja strādājošo undervudu klaboņa, bet daba un Volga ņēma virsroku. Visus tvaikoņa «Skrjabins» pasažierus pār­ņēma svētlaime. Izlozes komisijas locekļi sapņaini strēba tēju. Vietējās komitejas pirmajā sēdē, kas notika kuģa priekšgalā, val­dīja maigs noskaņojums. Tik valdzinoši šalkoja siltais vakars, tik maigi plunkšķinājās gar bortiem ūdenliņš, tik ātri paslīdēja ku­ģim garām tumšie krastu silueti, ka vietējās komitejas priekšsēdē-

tajs, visādi godājams cilvēks, pavēris muti, lai teiktu runu par to, kā bus jāstrādā šajos neparastajos apstākļos, visiem un ari pa­šam negaidot, sāka dziedāt:

Kuģis aizpeld tālu Volgā, Volga, Volga māmuliņ ..

Un parejie drūmie sedes dalībnieki nodimdinaja piedziedājumu: Ceri-īņi zied …

Rezoluciju pēc vietējās komitejas priekšsēdētāja referātā tā arī neuzrakstīja. Ieskanējās pianino. Muzikālo pavadījumu pārzinis H. Ivanovs no instrumenta izvilināja visliriskākās melodijas. Ba- lalaikas virtuozs tekāja pakaļ Muročkai un, neatrazdams mīlas izteikšanai pats savus vārdus, murmināja romances vārsmas: