IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Mūžīgi tavs vīrs Fedja.

Reportieris Persickis sparīgi gatavojās slavenā matematiķa Izaka Ņūtona divsimtgadu jubilejai.

Pašā darba karstumā ienāca Stjopa no «Zinātnes un dzīves». Aiz viņa tenterēja kupla pilsone.

— Paklausieties, Persicki, — Stjopa sacīja, — šī pilsone at­nākusi pie jums darīšanās. Nāciet šurp, pilsone, šis biedrs jums visu paskaidros.

Stjopa smīnēdams aizskrēja.

— Nu? — jautāja Persickis. — Ko jūs vēlaties?

Gricacujeva kundze (tā bija viņa) uzmeta reportierim sap­ņainu skatienu un klusēdama pasniedza papīrīti.

— Tā, — sacīja Persickis, — … pakjuva zem zirga . . . tika cauri ar vieglām izbailēm … Ko jūs vēlaties?

— Adresi, — lūdzoši izdvesa atraitne, — vai nevarētu uzzināt adresi?

— Kādu adresi?

— O. Bendera.

— Kā lai es to zinu?

-— Bet tas biedrs teica, ka jūs zinot.

— Es nekā nezinu. Griezieties adrešu galdā.

—- Bet varbūt, biedri, jūs viņu atceraties? Dzeltenos pus­zābakos.

— Man pašam ir dzelteni puszābaki. Maskavā vēl divsimt tūk­stošu cilvēku staigā dzeltenos puszābakos. Varbūt.jūs gribat uz­zināt arī viņu adreses? Tad lūdzu. Es atsacīšos no visiem darbiem un nodošos tikai šim pasākumam. Pēc pusgada jums viss būs zināms. Es esmu aizņemts, pilsone.

Taču atraitne, juzdama pret Persicki dziju cieņu, staigāja vi­ņam līdz pa koridoru un, grabinādama sastērķelētos apakšsvār­kus, atkārtoja savus lūgumus.

«Nelietīgais Stjopa,» Persickis nodomāja. «Nu paga, puisīt, es tev uzlaidīšu perpetuum mobile izgudrotāju, tad tu man pa­dancosi!»

— Nu ko lai es daru? — uzbudināti jautāja Persickis, pagriez­damies pret atraitni. — Kā es varu zināt pilsoņa O. Bendera ad­resi? Kas tad es esmu — zirgs, kas viņam uzskrēja virsū, vai? Jeb ormanis, kuram viņš manu acu priekšā iegāza pa muguru?. . .

Atraitne mīklaini ņurdēja, no ta varēja saprast tikai vārdus «biedri» un «ļoti jus».

Darbs Tautību namā jau beidzās. Cilvēki pameta kancelejas un gaiteņus. Tikai rakstāmmašīna kaut kur vēl klaudzināja pē­dējo lappusi.

— Pardon, kundze, jūs taču redzat, ka esmu aizņemts!

Ar šiem vārdiem Persickis noslēpās atejā. Pabijis tur desmit minūtes, viņš līksms iznāca ārā. Gricacujeva pacietīgi grabināja savus lindrakus divu gaiteņu stūrī. Persickim tuvojoties, viņa at­kal mācās virsū.

Reportieris pārskaitās.

— Ziniet ko, cienītā, — viņš sacīja, — lai notiek, es jums pateikšu, kur atrodas jūsu O. Benders. Ejiet taisni pa gaiteni, tad pagriezieties pa labi un atkal ejiet taisni. Tur būs durvis. Jautājiet pēc Cerepeņikova. Viņš noteikti zinās.

Un Persickis, apmierināts ar savu izdomu, tik ātri nozuda, ka sastērķelētā atraitnīte nepaguva pajautāt nekādas papildu ziņas.

Sakārtojusi lindrakus, Gricacujeva kundze aizgāja pa gaiteni.

Tautību nama gaiteņi bija tik gari un šauri, ka gājēji negribot paātrināja soli. Pēc ikviena pretimnācēja varēja spriest, cik daudz viņš ir nogājis. Ja viņš gāja tikai mazliet paātrinātā solī, tad tas nozīmēja, ka pārgājiens tikko sākts. Tie, kas bija izstaigājuši di­vus vai trīs gaiteņus, pārgāja uz vidēja tempa rikšiem. Bet daž­kārt gadījās redzēt arī tādu cilvēku, kas skrēja pilnā sparā: tas atradās piektā gaiteņa stadijā. Pilsonis, pārvarējis astoņus gai­teņus, viegli varēja sacensties ar putnu, sacīkšu zirgu un pasau­les čempionu — skrējēju Nurmi.

Pagriezusies pa labi, Gricacujeva kundze sāka skriet. Parkets krakšķēja. Viņai pretī ātri nāca kāds tumšmatis debeszilā vestē un aveņkrāsas zābakos. Pēc Ostapa sejas varēja redzēt, ka viņš Tautību namu apmeklē tik vēlā vakara stundā, kādu ārkārtēju koncesijas darīšanu mudināts. Acīm redzot techniskā vadītāja plānos neietilpa tikšanās ar mīļoto.

Ieraudzījis atraitnīti, Benders pagriezās un neatskatīdamies devās atpakaļ.

— Biedri Bender, — atraitne sajūsmā iekliedzās, — uz ku­rieni jūs?

Lielais kombinators paātrināja soli. Neatpalika arī atraitne.

— Pagaidiet, uzklausiet, ko es sacīšu, — viņa lūdzās.

Bet vārdi neaizsniedza Ostapa dzirdi. Viņa ausīs jau dziedāja un svilpa vējš. Viņš drāzās ar ceturtā gaiteņa ātrumu, aizauļoja garām iekšējo dzelzs kāpņu šachtām. Savai mī|otajai viņš pa­meta tikai atbalsis, kuras viņai ilgi atkārtoja kāpņu telpas.

— Nu pateicos, — Ostaps burkšķēja, sēdēdams piektajā stāvā, — atradusi randiņam īsto laiku. Kas šeit atsūtījis šo ugunīgo dāmiņu? Laiks likvidēt koncesijas Maskavas nodaļu, citādi pie manis vēl var ierasties huzars — mājamatnieks ar motoru.

Pa to laiku Gricacujeva kundze, kuru no Ostapa šķīra trīs stāvi, tūkstoš durvju un ducis gaiteņu, ar apakšsvārku malu no­slaucīja sakarsušo seju un uzsāka meklēšanu. Sākumā viņa vēlē­jās jo ātrāk sameklēt vīru un izskaidroties ar viņu. Gaiteņos iede­gās blāvas spuldzes. Visas spuldzes, visi gaiteņi un visas durvis bija vienādas. Atraitnei kļuva baigi. Viņai gribējās tikt ārā.

Pakļaudamās gaiteņu progresijai, viņa skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas vairs nebija iespējams apstāties. Prezidiju, sekretariātu, vietējo komiteju, orgnodaļu un redakcijas durvis du­nēdamas joņoja garām gar abām pusēm viņas masivajam stāvam.

Skriedama viņa ar saviem stīvajiem, grabošajiem lindrakiem apgāza atkritumu urnas. Tās kā kastroļi šķindēdami ripoja viņai pakaļ. Gaiteņu kaktos virpuļoja viesuļvētra. Klaudzēja vaļējie vēdlodziņi. Šabloniskie rādāmie pirksti uz sienām durstīja nabaga ceļinieces sirdi.

Beidzot Gricacujeva nokļuva iekšējo kāpņu laukumiņā. Tur bija tumšs, bet atraitne, pārvarēdama bailes, noskrēja lejā un pa­rāva stikla durvis. Tās bija aizslēgtas. Atraitne metās atpakaļ. Bet arī tās durvis, pa kurām viņa nupat iznāca, kāda gādīga roka jau bija aizslēgusi.

Maskavā mēdz noslēgt durvis.

Tūkstošiem parādes durvju no iekšpuses aiznaglotas ar dē­ļiem, un simtiem tūkstošu pilsoņu savos dzīvokļos iekļūst pa vir­tuves kāpnēm. Sen pagājis astoņpadsmitais gads, jau sen mig­lains kļuvis jēdziens — «uzbrukums dzīvoklim», atcelta māju ap­sardze, kuru drošības labad organizēja paši iemītnieki, domā par ielu kustības problēmu, ceļ milzīgas elektrostacijas, zinātne izda­rījusi milzu atklājumus, bet nav neviena cilvēka, kas ziedotu savu dzīvi noslēgto durvju problēmas atrisināšanai. Kas būs tas cil­vēks, kas atrisinās kino, teātru un cirku durvju problēmu?

Trim tūkstošiem cilvēku desmit minušu laikā ir jāieiet cirkā pa vienām vienīgām durvīm, kurām atvērta tikai viena puse. Pā­rējās desmit durvis, kas speciāli paredzētas liela cilvēku pūļa va­jadzībām — noslēgtas. Kas zina, kāpēc tās noslēgtas? Iespējams, ka pirms divdesmit gadiem no cirka zirgu staļļa nozagts skolots erzelis, un kopš tā laika direkcija bailēs aizsprosto visas ērtās ieejas un izejas. Var arī gadīties, ka slaveno gaisa karali kādreiz ķēris caurvējš, un noslēgtās durvis ir tikai karaļa saceltā skan- dala atskaņas.

No teātriem un kino publiku izlaiž nelielās grupās, it kā lai novērstu drūzmēšanos. Taču izvairīties no drūzmēšanās ir ļoti viegli — vajag tikai atvērt visas durvis. Taču administrācijā ne­atver vis durvis, bet pielieto spēku. Vietu ierādītāji, sadevušies rokās, izveido dzīvu barjeru un tādā veidā notur publiku aplen­kumā ne mazāk par pusstundu. Bet durvis, šis visu apmeklētāju sapnis, kas noslēgtas vēl Pavila Pirmā laikā, paliek slēgtas vēl šobaltdien.