IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

«Tiesa un sadzīve» piegāja no otras puses un aizvainoti sacīja:

— Es nesaprotu.

—- Nu, nu, — sekretārs nomurmināja, cenzdamies novilcināt laiku, — kas tad lēcies?

— Lieta tāda, ka trešdien «Tiesas un sadzīves» nebija, piekt­dien «Tiesas un sadzīves» nebija, ceturtdien no rezerves ievietoja tikai par alimentiem, bet sestdien izņem tiesas prāvu, par kuru jau sen raksta visās avīzēs, un tikai mēs . . .

— Kur raksta? — iekliedzās sekretārs. — Es neesmu lasījis.

— Rīt būs visās avīzēs, un tikai mēs atkal nokavēsim.

— Bet, kad jums uzdeva Cubarovu lietu, ko jūs tad 1 rakstījāt? Ne rindiņas no jums nevarēja izspiest. Es zinu. Jūs par čubaro- viešiem rakstījāt vakara avīzē.

— Kā jūs to zināt?

— Zinu. Man stāstīja.

— Tādā gadījumā es zinu, kas jums stāstījis. Jums stāstīja Persickis, tas pats Persickis, kas visas Maskavas acu priekšā iz­manto redakcijas aparatu, lai dotu materialus Ļeņingradai.

— Paša! — sekretārs klusi sacīja. — Pasauciet Persicki. — «Tiesa un sadzīve» indiferenti sēdēja uz palodzes. Aiz viņa mu­guras bija redzams dārzs, kur čaloja putni un gorodku spēlētāji. Sūdzību ilgi izmeklēja. Sekretārs to izbeidza ar veiklu paņēmienu; izmeta šachu un tā vietā ielika «Tiesu un sadzīvi». Persickim iz­teica brīdinājumu.

Redakcijā bija viskarstākais darba laiks — pulkstenis pieci. Sakarsušās rakstāmmašīnas kūpēja. Darbinieki steigdamies ne­patīkamās balsīs diktēja savus rakstus. Vecākā mašīnrakstītāja rājās par neliešiem, kas nemanot iebāzuši savus materialus ār­pus kārtas.

Pa gaiteni soļoja redakcijas dzejnieks. Viņš izrādīja sevišķu uzmanību mašīnrakstītājai, kuras slaidās gūžas rosināja viņa dze­jiskās jūtas. Viņš to aizveda gaiteņa galā un pie loga teica mīlas vārdus, uz kuriem meitene atbildēja:

— Man šodien jāstrādā virsstundas, un es esmu ļoti aizņemta.

Tas nozīmēja, ka viņa mīl citu.

Dzejnieks pinās pa kājām un pie visiem paziņām griezās ar apbrīnojami vienmuļu lūgumu:

— Iedodiet desmit kapeikas tramvajam!

Pēc šīs sumas viņš iemaldījās arī strādnieku korespondentu daļā. Pagrozījies starp galdiem, pie kuriem sēdēja vēstuļu lasītāji, un aptaustījis korespondenču kaudzes, dzejnieks atsāka savus centienus. Vēstuļu lasītāji, šie visdrūmākie cilvēki redakcijā (tos par tādiem bija padarījusi nepieciešamība dienā izlasīt simt vēs­tuļu, ko rakstījušas rokas, kas vairāk radušas rīkoties ar cirvi krāsotāja otu vai ķerru nekā ar spalvu), klusēja.

Dzejnieks apmeklēja arī ekspedīciju un galu galā ieklīda kan­torī. Bet tur viņš ne vien nedabūja desmit kapeikas, bet viņam pat uzbruka komjaunietis Avd'otjevs: lai dzejnieks iestājoties automo­bilistu pulciņā. Dzejnieka iemīlējušos dvēseli ietina benzina tvaiki.. Viņš spēra divus soļus sānis un, uzņēmis trešo ātrumu, pazuda no redzes loka.

Avdotjevs nemaz nezaudēja drosmi. Viņš ticēja automobiļu idejas uzvarai. Sekretariātā šo cīņu viņš izcīnīja viltus ceļā. Un tieši tāpēc sekretaram neizdevās izlasīt ievadrakstu līdz galam.

— Klausies, Aleksandr Josifovič. Paga, ir ļoti nopietna lieta, — Avdotjevs sacīja, sēzdamies uz sekretārā galda. — Pie mums ir nodibinājies automobilistu klubs. Vai redakcija mums nevarētu aizdot piecsimt rubļu uz astoņiem mēnešiem?

— Vari nepūlēties.

-— Kā? Tu domā, ka tas ir neauglīgs darbs?

— Nevis domāju, bet zinu. Cik tad jūsu pulciņā ir biedru?

— Jau iestājušies ļoti daudzi.

Pulciņā pagaidām bija tikai organizators viens pats, taču Av­dotjevs to nevienam neizpauda.

— Par piecsimt rubļiem mēs «kapsētā» nopirksim mašīnu. Jegorovs jau nolūkojis. Remonts, viņš saka, maksāšot ne vairāk par piecsimt rubļiem. Pavisam tūkstotis. Un es domāju savervēt divdesmit cilvēku, pa pussimtniekam no katra. Tas būs lieliski! Iemācīsimies vadīt mašīnu! Jegorovs būs mūsu šefs. Un pēc trim mēnešiem — ap augustu — mēs visi protam vadīt, mašīna ir, un katrs pēc kārtas brauc, kur vien patīk.

— Bet kur piecsimt rubļu mašīnas pirkšanai?

— Uz procentiem aizdos pašpalīdzības kase. Atmaksāsim. Nu kā, vai tevi pierakstīt?

Bet sekretārs jau bija ar papliku pauri, daudz strādāja, pil­nīgi atradās ģimenes un dzīvokļa varā, mīlēja pēc pusdienām pa­gulēt uz dīvana un pirms aizmigšanas palasīt «Pravdu». Viņš padomāja un atteicās.

— Tu, — Avdotjevs sacīja, — esi īsts vecis!

Avdotjevs gāja pie katra galda un atkārtoja savas kvēlās ru­nas. Večos, par kādiem viņš uzskatīja visus darbiniekus, vecākus par divdesmit gadiem, viņa vārdi radīja apšaubāmu efektu. Tie taisīja skābus ģīmjus un izvairīdamies atrunājās ar to, ka jau esot bērnu draugi un regulāri maksājot divdesmit kapeikas gadā labdarīgam pasākumam — palīdzībai nabaga mazulīšiem. Viņi, atklāti runājot, būtu ar mieru iestāties jaunajā klubā, bet . ..

— Kas par «bet»? — kliedza Avdotjevs. — Ja automobilis jau būtu nopirkts? Jā? Ja jums par piecpadsmit kapeikām gadā no­liktu uz galda zilu sešcilindru «pakardu», bet benzinu un smēr­eļļas ņemtu uz valdības rēķina?!

— Lasies vien, lasies prom! — atrunājās vecīši. — Pašreiz gatavojam pēdējos materialus, tu mums traucē strādāt!

Automobiļu ideja dzisa un kūpēja. Beidzot atradās jaunā pa­sākuma pionieris. Persickis atsprāga no telefona, ka nobrikšķēja vien, uzklausīja Avdotjevu un sacīja:

— Tev nav pareiza pieeja, dod lapu. Sāksim no gala.

Un Persickis kopā ar Avdotjevu sāka visus apstaigāt no jauna.

— Tu vecais matraci, — Persickis teica zilacainam jauneklim,

— šim nolūkam pat nauda nav jādod. Vai tev ir divdesmit septītā gada aizņēmuma obligācijās? Par kādu surnu? Par piecdesmit? Jo labāk. Tu atdod tās obligācijās mūsu klubam. No obligācijām veidosies kapitals. Ap augustu mēs varēsim realizēt visas obli­gācijās un nopirkt automobili.

— Bet ja mana obligācijā laimē? — aizstāvējās jauneklis.

-— Kādu sumu tu vēlies laimēt?

— Piecdesmit tūkstošus.

— Par šiem piecdesmit tūkstošiem nopirksim automobiļus. Un, ja es laimēšu, darīsim tāpat. Un, ja Avdotjevs, — arī tāpat. Vārdu sakot, lai laimētu kāda obligācijā laimēdama, naudu iz­lietosim mašīnām. Vai tagad tu saprati? Savādnieks! Ar perso­nīgu mašīnu brauksi pa Gruzijas Kara ceļu! Kalni! Saprati, muļķi tāds! . . . Bet aiz tevis personīgās mašīnās trauksies «Tiesa un sadzīve», kronika, informācijās daļa un tā dāmiņa, zini, kura raksta par kino . .. Nu? Nu? Samīlēsies vēl! …

Ikviens obligāciju īpašnieks sirds dziļumos netic laimēšanas iespējai. Toties viņš ļoti greizsirdīgi izturas pret savu kaimiņu un pazīstamu obligācijām. Viņš vairāk nekā no uguns baidās no tā, ka tie varētu laimēt, bet viņš, mūžīgais neveiksminieks, atkal paliks tukšā. Tāpēc cerības uz kāda redakcijas darbinieka lai­mestu neatvairāmi grūda obligāciju īpašniekus jaunā kluba ap­kampienos. Mulsināja tikai bažas, ko darīt, ja nelaimēs neviena obligācijā. Bet tas nezin kāpēc likās neticami, un bez tam auto­mobilistu klubs nekā nezaudēja: no obligāciju izveidotā kapitala viena «kapsētas» mašīna bija nodrošināta.

Piecās minūtēs iestājās divdesmit cilvēku. Kad pasākums bija vaiņagojies panākumiem, izdzirdis par automobilistu kluba vili­nošajam perspektivām, ieradās sekretārs.

— Nu, zēni, — viņš sacīja, — vai neierakstīties arī man?

— Ieraksties, vecīt, kāpēc gan ne, — atbildēja Avdotjevs,