IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Ak kungs! — inženieris vaimanāja. — Mans dievs! Mans dievs!

Dzīves vairs nebija. Bet tai pašā laikā viņš skaidri dzirdēja pa ielu garām braucošās smagās automašīnas troksni. Tātad kaut kur vēl kūsāja dzīve!

Viņš vēl vairākkārt mudināja sevi noiet lejā, bet nespēja — nervi neizturēja. Viņš bija iekļuvis kapu velvē.

— Piebradājuši kā cūkas! — viņš izdzirda apakšstāvā kādas vecītes balsi.

Inženieris pieskrēja pie sienas un vairākkārt iebadīja tai ar galvu. Visprātīgākais, protams, būtu kliegt tik ilgi, kamēr kāds atnāk, un tad padoties atnācējam gūstā. Bet Ernests Pavlovičs bija pilnīgi pazaudējis domāšanas spējas un, smagi elsodams, kūņājās pa laukumiņu.

Izejas nebija.

Lielas dienas avīzes «Darbgalds» redakcijā, kas atradās Tau­tību nama otrajā stāvā, steidzīgi cepa materialus, lai varētu no­dot salikšanai.

No rezerves (materiali, kas jau salikti, bet nav ievietoti pa­gājušajā numurā) cēla ārā informācijās un rakstus, skaitīja, cik rindas tie aizņems, sākās parastā tirgošanas par vietām.

Pavisam avīze savās četrās lappusēs varēja ievietot 4400 rindu. Tur vajadzēja ietilpināt visu: telegramas, rakstus, kroniku, strād­nieku korespondentu vēstules, paziņojumus, vienu feļetonu dzejā un divus prozā, karikatūras, fotogrāfijās, speciālās nodaļas: teatra, sporta, šacha dzīve, ievadrakstu un otru ievadrakstu, pa­domju, partijas un arodbiedrību organizāciju paziņojumus, ro­mānā turpinājumu, mākslinieciskus aprakstus par galvaspilsētas dzīvi, sīkumus ar nosaukumu «No visa pa druskai», populāri zi­nātniskus rakstus, radio un dažādus gadījuma rakstura materia­lus. Pavisam no nodaļām sanāca ap desmit tūkstošu rindu. Tā­pēc vietu sadali lappusēs parasti pavadīja dramatiski skati.

Pirmais pie redakcijas sekretārā atskrēja šacha nodaļas va­dītājs maestro Sudeikins. Viņš uzdeva pieklājīgu, bet sarūgtinā­juma pilnu jautājumu:

— Kā? Šodien šacha nebūs?

— Nav Vietas, — atbildēja sekretārs. — Garš zemsvītras raksts. Trīssimt rindu.

— Bet šodien taču sestdiena. Lasītājs gaida svētdienai pare­dzēto nodaļu. Man ir uzdevumu atbildes, man ir lieliska Neuni- vako etide, man, beidzot. ..

— Labi. Cik jūs vēlaties?

— Ne mazāk par simt piecdesmit.

—• Labi. Ja jums ir uzdevumu atbildes, dosim sešdesmit rindu.

Maestro mēģināja izlūgties vēl trīsdesmit rindas, kaut vai Neunivako etidei (brīnišķīga Tartakovera-Bogoļubova indiešu par­tija jau gulēja pie viņa vairāk nekā mēnesi), bet viņu atbīdīja nost.

Bija atnācis reportieris Persickis.

— Vai iespaidus par plēnumu vajag dot? — viņš jautāja ļoti klusi.

— Protams! — sekretārs iesaucās. — Jau aizvakar taču to norunājām.

— Plēnums notiek, — Persickis sacīja vēl klusāk, — un divas skicītes jau gatavas, bet viņi man nedod vietu.

— Kā nedod? Ar ko jūs runājāt? Ko viņi iedomājas, prātā sajukuši, vai?

Sekretārs aizskrēja lamāties. Viņam pakaļ purpinādams slāja Persickis, bet vēl aiz tā skrēja sludinājumu daļas līdzstrādnieks.

— Bet mums Sekara šķidrums! — viņš skumjā balsī sauca.

Aiz viņiem tenterēja saimniecības pārzinis, stiepdams redak­toram ūtrupē nopirkto mīksto krēslu.

— Šķidrumu otrdien. Šodien publicējam mūsu pielikumu!

— Kāds tur labums no jūsu bezmaksas sludinājumiem, bet par šķidrumu jau saņemta nauda.

— Labi, nakts redakcijā noskaidrosim. Nododiet sludinājumus Pašai. Viņa pašreiz tieši brauc uz nakts redakciju.

Sekretārs atsēdās lasīt ievadrakstu. Bet viņu tūlīt atrāva no šās aizrautīgās nodarbošanās. Bija atnācis mākslinieks.

— Ahā, — sacīja sekretārs, — ļoti labi. Mums te ir temats karikatūrai sakarā ar pēdējām telegramām no Vācijas.

— Es domāju tā, — teica mākslinieks. — «Tērauda kaska» un Vācijas vispārējais stāvoklis …

— Labi. Tad mēģiniet kaut kā sakombinēt un pēc tam pa­rādiet man.

Mākslinieks aizgāja uz savu nodaļu. Viņš paņēma gabaliņu Vatmana papīra un ar zīmuli uzskicēja izkāmējušu suni. Sunim galvā viņš uzlika vācu bruņu cepuri ar smailu galu. Bet pēc tam ņēmās sacerēt uzrakstus. Uz dzīvnieka ķermeņa viņš ar drukā­tiem burtiem uzrakstīja vārdu «Vācija», uz ritenī saliektās as­tes — «Dancigas koridors», uz žokļiem — «sapņi par revanšu», uz kakla siksnas — «Dauesa plāns» un uz izkārtās mēles — «Stre- zemans». Suņa priekšā mākslinieks nostādīja Puankarē, kas rokā turēja gaļas gabalu. Arī uz gaļas gabala mākslinieks bija iecerējis kaut ko uzrakstīt, bet gaļas gabals bija mazs, un uzrakstam nepie­tika vietas. Ja tas būtu mazāk apķērīgs cilvēks un nevis avīzes karikatūrists, tas noteikti apjuktu, bet mākslinieks, daudz nedomā­dams, piezīmēja gaļai klāt kaut ko līdzīgu zāļu pudeles receptei un uz tās sīkiem burtiņiem uzrakstīja: «Francijas priekšlikumi par drošības garantijām.» Lai Puankarē nevarētu samainīt ar kadu citu valsts darbinieku, mākslinieks tam uz Vēdera uzrakstīja: «Puankarē.» Skice bija gatava.

Uz mākslas nodaļas galdiem atradās ārzemju žurnāli, lielas šķēres, trauciņi ar tušu un baltu krāsu. Uz grīdas mētājās fotogrā­fiju apgriezumi: kāda cilvēka plecs, kājas un dabas ainavas gabaliņi.

Pieci mākslinieki kasīja uzņēmumus ar žiletēm, padarīdami tos gaišākus un piedodami tiem asumu, atsevišķas vietas pārkrāsoja ar tušu un balto krāsu, rakstīja otrā pusē uzrakstus un norādīja izmērus: 3 3 /-i kvadrata, 2 slejās un tā tālāk — norādījumus, kas nepieciešami cinkogrāfijai.

Redaktora istabā sēdēja ārzemju delegācijā. Redakcijas tulks

skatījās runājošā ārzemniekā sejā un, griezdamies pie redaktora, teica:

— Biedrs Arno vēlas zināt. . .

Runāja par padomju avīzes redakcijas strukturu. Kamēr tulks skaidroja redaktoram, ko vēlas zināt biedrs Arno, pats Arno, ģēr­bies samta sporta biksēs, un visi pārējie ārzemnieki ziņkārīgi ap­lūkoja sarkano spalvaskatu un spalvu Nr. 86, kas bija ieslieta ista­bas kakta. Spalva gandrīz aizsniedza griestus, bet spalvaskāts bija vidēja cilvēka resnumā. Ar šo spalvaskātu varētu arī rakstīt: spalva bija gluži īsta, kaut gan apjomā pārspēja prāvu līdaku.

— Oho-ho! — smējās ārzemnieki. — Kolosāli!

So spalvu redakcijai uzdāvināja strādnieku korespondentu kongress.

Redaktors, sēdēdams Vorobjaņinova krēslā, smaidīja un, veikli madams ar falvu te uz spalvaskāta pusi, te uz ciemiņu pusi, jautri stastija par dāvanu.

Klaigāšana sekretariātā turpinājās. Persickis atnesa Semaško rakstu, un sekretārs steidzīgi izsvītroja šacha nodalu maketa tre­šajā lappusē. Maestro Sudeikins vairs necīnījās par Neunivako brī­nišķīgo etidi. Viņš centās saglābt kaut vai uzdevumu atrisinā­jumus. Pēc cīņas, kas bija daudz spriegāka nekā viņa cīņa ar Laskeru San Sebastjanas turnirā, maestro izkaroja vietu uz «Tie­sas un sadzīves» rēķina.

Semaško nosūtīja salikšanai. Sekretārs atkal nogrima ievad­raksta lasīšanā. Viņš bija nolēmis to izlasīt aiz tīri sportiskas intereses, lai tur plīst vai lūst.

Kad viņš bija nokļuvis līdz vietai: «. .. Taču pēdējā pakta sa­turs ir tāds, ka, ja Tautu Savienība to reģistrēs, tad nāksies atzīt, ka …» — pie viņa pienāca «Tiesa un sadzīve», spalvains vīrs. Sekretārs turpināja lasīt, tīšām neskatīdamies uz «Tiesas un sa­dzīves» pusi un izdarīdams ievadrakstā nevajadzīgas atzīmes.