IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ostaps pieklauvēja pie durvīm, pilnīgi nedomādams par to, ar kādu ieganstu viņš ieies iekšā. Sarunā ar dāmām viņš deva priekšroku iedvesmai.

— Oho? — jautāja aiz durvīm.

— Darīšanās, -— Ostaps atbildēja.

Durvis atvērās, Ostaps iegāja istabā, kuru varēja iekārtot ti­kai būtne ar dzeņa iztēli. Pie sienām karājās kinoatklātnes, lel­lītes un Tambovas gobeleni. Sai raibajā fonā, kas ņirbēja acīs, bija grūti pamanīt istabas mazo saimnieci. Tai mugurā bija rīta- kleitiņa, pašūta no Ernesta Pavloviča tolstojieša un izrotāta ar dīvainu kažokādu.

Ostaps uzreiz saprata, kā jāizturas augstākā sabiedrībā. Viņš piemiedza acis un atkāpās soli atpakaļ.

— Brīnišķīga kažokāda! — viņš iesaucās.

— Jokojat! — maigi sacīja Elločka. — Tā ir Meksikas lēcēļ- pele.

— Tas nevar būt. Jūs esat piekrāpta. Jums ir iedevuši daucfa labāku kažokādu. Tas ir Sanhajas panteris. Nūja! Panteris! Es to pazīstu pēc nokrāsas. Vai redzat, kā akots saulē dzirkstī! … Smaragds! īsts smaragds!

Elločka Meksikas lēcējpeli pati bija nokrāsojusi ar zaļu akva- reļkrāsu, un tāpēc šā rīta apmeklētāja uzslava viņai it sevišķi gāja pie sirds.

Neļaudams saimniecei atjēgties, lielais kombinators pateica visu, ko vien kādreiz bija dzirdējis par kažokādām. Vēlāk valodas ievirzījās par zīdu, un Ostaps solījās burvīgajai saimniecei uz­dāvināt dažus simtus zīda kokonu, kurus viņam esot atvedis Uzbekijas CIK priekšsēdētājs.

— Jūs esat čalītis uz goda, — Elločka piezīmēja, apkopo­dama pirmo iepazīšanās mirkļu rezultātus.

— Jums, protams, ir brīnums par tik agru nepazīstama vī­rieša viziti?

— Ho-ho!

— Esmu pie jums ieradies kādā delikātā jautājumā.

— Jokojat!

— Jūs vakar bijāt ūtrupē un atstājāt uz mani ārkārtīgu iespaidu.

— Nerunājiet blēņas!

— Apžēlojieties! Stāstīt blēņas tik valdzinošai sievietei ir ne­cilvēcīgi.

— Baigais!

Saruna turpinājās tādā pašā garā, tomēr atsevišķos gadīju­mos tā deva lieliskus rezultātus. Bet Ostapa komplimenti ar katru reizi kļuva šķidrāki un īsāki. Viņš pamanīja, ka otra krēsla istabā nav. Vajadzēja sadzīt tam pēdas.

Jaukdams iztaujāšanu ar austrumnieciskiem glaimiem, Ostaps caur puķēm uzzināja visus notikumus, kas vakar bija piemeklē­juši Elločku.

«Dīvaini gan,» viņš nodomāja, «krēsli kā tarakani aizlien katrs uz savu pusi.»

— Mīļo meitenīt, — Ostaps pēkšņi sacīja, — pārdodiet man šo krēslu. Man tas ļoti patīk. Tikai jūs ar savu sievišķīgo skaistu­ma izjūtu varējāt izvēlēties tik māksliniecisku priekšmetu. Pār­dodiet, meitenīt, un es jums došu septiņus rubļus.

— Runājat blēņas, čalīt, — Elločka viltīgi atsaucās.

— Ho-ho, — centās ieskaidrot Ostaps.

«Ar viņu jārīkojas citādi,» Ostaps nolēma, «piedāvāsim ap­maiņu.»

— Vai ziniet, pašreiz Eiropā un Filadelfijas labākajās aprin­dās atjaunojuši seno parašu — tēju lej glāzē caur sietiņu. Ārkār­tīgi efektīgi un ļoti eleganti.

Elločka kļuva uzmanīga.

— Pie manis pašreiz atbraucis kāds pazīstams diplomāts no Vīnes un atveda kā dāvanu. Interesanta mantiņa.

— Jādomā, vienreizēja, — Elločka kļuva ziņkārīga.

— Oho! Ho-ho! Apmainīsimies! Jūs man dosiet krēslu, bet es jums — sietiņu. Vai gribat?

Un Ostaps izņēma no kabatas mazu, apzeltītu sietiņu.

Saule kā ola valstījās sietiņā. Pa griestiem lēkāja zaķīši. Pēkšņi iegaismojās istabas tumšais kakts. Uz Elločku šī mantiņa atstāja tikpat neatvairāmu iespaidu, kādu atstāj veca konserv- bundža uz cilvēkēdāju no Mumbo-Jumbo cilts. Tādos gadījumos cilvēkēdājs bļauj pilnā kaklā, bet Elločka tikai klusi izdvesa:

— Ho-ho!

Neļaudams viņai atjēgties, Ostaps nolika sietiņu uz galda, paņēma krēslu un, uzzinājis no burvīgās sievietes viņas vīra ad­resi, galanti atvadījās.

Koncesionariem bija sācies pļaujas laiks. Ostaps apgalvoja, ka krēslus vajag kalt, kamēr tie vēl karsti. Ipolits Matvejevičs bija amnestēts, kaut gan laiku pa laikam Ostaps tomēr viņu no­pratināja:

— Un kāda velna pēc es ar jums sapinos? Kālab jūs man īsti esat vajadzīgs? Būtu braucis labāk uz mājām, uz dzimt­sarakstu biroju. Tur jūs gaida mirušie un jaundzimušie. Nemokiet mazuļus. Brauciet!

Bet sirdī lielais kombinators bija stipri pieķēries notramdīta- jam muižniecības priekšniekam. «Bez viņa dzīve nebūtu tik jautra,» Ostaps domāja. Un viņš līksmi paskatījās Vorobjaņinovā, kam uz galvas jau bija sazēlusi sidrabaina jaunaudze.

Darba plānā Ipolita Matvejeviča iniciatīvai bija ierādīta ievē­rojama vieta. Kolīdz klusais Ivanopulo bija prom, Benders ņēmās iekalt kompanjonam galvā, kā pa visīsāko ceļu atrast dārglietas.

— Rīkoties droši. Nevienu neiztaujāt. Vairāk cinisma. Cilvē­kiem tas patīk. Ar trešo personu starpniecību — nekā neuzsākt. Muļķu vairs nav. Neviens jums nevilks briljantus no cita kaba­tas. Bet tikai bez kriminalpārkāpumiem. Kodekss mums ir jā- cienī.

Un tomēr meklēšanai nebija sevišķu panākumu. Traucēja Kri­minālkodekss un milzīgs daudzums buržuāzisku aizspriedumu, kas vēl bija saglabājušies pilsētas iedzīvotājos. Viņi, piemēram, ne acu galā necieta nakts vizites caur vēdlodziņu. Nācās strādāt tikai legāli.

Tai dienā, kad Ostaps apmeklēja Elločku Sčukinu, studenta Ivanopulo istabā parādījās mēbele. Tas bija pret tējas sietiņu apmainītais krēsls — ekspedicijas trešā trofeja. Jau sen bija ga­rām tas laiks, kad briljantu medības kompanjonos radīja spēcī­gas emocijas, kad tie ar nagiem plēsa krēslus un skrāpēja to at­speres.

— Pat ja krēslos nekā nav, — Ostaps teica, — uzskatiet, ka mēs tomēr esam nopelnījuši vismaz desmit tūkstošus. Katrs caur­skatītais krēsls palielina mūsu izredzes. Kas par to, ka damiņas krēslā nekā nav? Tāpēc jau tas nav jās_alauž. Lai Ivanopulo me- belē istabu. Mums pašiem arī patīkamāk.

Tai pašā dienā koncesionari izspurdza no sārtās mājiņas un aizgāja katrs uz savu pusi. Ipolitam Matvejevičam bija uzticēts blējošais svešinieks Sadovoja-Spaska ielā, iedoti divdesmit pieci rub(i dažādiem izdevumiem, stingri pieteikts alus bodēs nespert ne kāju un bez krēsla neatgriezties. Sev lielais kombinators iz­vēlējas Elločkas viru.

Ipolits Matvejevičs šķērsoja pilsētu autobusā Nr. 6. Kratīda­mies ādas sēdeklī un ar galvu atsizdamies līdz pat karietes lako­tajiem griestiem, viņš domāja, kā uzzināt blējošā pilsoņa uz­vārdu, ar kādu ieganstu pie viņa ieiet, ko sacīt un kā pāriet pie lietas būtības.

Izkāpis pie Sarkanarmijas vārtiem, viņš pēc Ostapa iedotās adreses atradp vajadzīgo māju un ņēmās staigāt ap to riņķī un apkārt. Ieiet viņš neuzdrošinājās. Tā bija veca, netīra Maskavas viesnīca, nodota dzīvokļu biedrībai, un to apdzīvoja, spriežot pēc mājas apdrupušās fasades, ļaunprātīgi īres nemaksātāji.

Ipolits Matvejevičs ilgi stāvēja pretim parādes durvīm, pie­gāja pie tām pavisam tuVU, tur iekala no galvas pie durvīm pie­sprausto, ar roku rakstīto paziņojumu, kas draudēja nevīžīgajiem īrniekiem, un, nekā nedomādams, uzkāpa otrajā stāvā. No gai­teņa varēja ieiet atsevišķās istabās. Lēnām, it kā dodamies pie klases tāfeles, lai pierādītu neiemācītu teoremu, Ipolits Matveje­vičs tuvojās istabai Nr. 41. Uz durvīm vienā piespraudītā, ap­griezušies ačgārni, karājās vizitkarte: