IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— personai, kas atteikusies maksāt pilnu sumu par nopirkto priekšmetu, jāatstāj zāle. Krēslu izsole tiek atcelta.

Pārsteigtie draugi sēdēja kā sasaluši.

— Es jūs palūgšu atstāt zāli! — ūtrupnieks iesaucās. Efekts bija milzīgs. Publika ļauni sminēja. Ostaps tomēr ne­cēlās kājās. Tādus triecienus viņš sen nebija saņēmis.

— Es jūs pa-alūg-šu!

Ūtrupnieks nodziedāja tādā balsī, kas necieš iebildumus. Smiekli zālē kļuva skaļāki.

Un viņi izgāja. Reti kāds izgājis no ūtrupju zāles tik ļoti sa­rūgtināts. Pirmais gāja Vorobjaņinovs. Uzrāvis taisnos, kaulai­nos plecus, paīsajos svārķeļos un muļķīgajos barona zābakos viņš gāja kā dzērve, juzdams aiz muguras maigo, draudzīgo lielā kom­binatora skatienu.

Koncesionari apstājās istabā, kas atradās blakus ūtrupju zālei. Tagad viņi varēja vērot solīšanu tikai caur stikla durvīm. Ceļš uz turieni viņiem bija slēgts. Ostaps draudzīgi klusēja.

— Riebīgi noteikumi, — bailīgi ieminējās Ipolits Matvejevičs,

— pilnīga nejēdzība! Milicijā viņus vajag nosūdzēt. Ostaps klusēja.

— Nē, patiešām, velns zina, kas tas ir! — šķendējās Vorobja­ņinovs. — Darbaļaudīm dīrā vai trīs ādas. Nudien! . . . Par lie­totiem nieka desmit krēsliem prasa divsimt trīsdesmit rubļu. Prātā var sajukt. ..

— Jā, — Ostaps kokaini sacīja.

— Vai nav taisnība? — pārjautāja Vorobjaņinovs. — Prata var sajukt!

— Var gan.

Ostaps piegāja Vorobjaņinovam cieši klāt un, apskatījies ap­kārt, deva muižniecības vadonim asu, spēcīgu un svešai acij ne­manāmu belzienu sānos.

— Še tev milicija! Še tev dārgie krēsli visas zemes darba­ļaudīm! Še tev nakts pastaigas ar skuķiem! Še tev sirmā bārda! še tev, sātans, pa ribām!

Ipolits Matvejevičs visas eksekūcijas laikā neizdvesa nevienu skaņu.

No sāniem raugoties, varētu likties, ka godbijīgs dēls sarunā­jas ar tēvu, tikai tēvs pārāk spēcīgi purina galvu.

— Nu, tagad vācies prom!

Ostaps pagriezās ar muguru pret uzņēmuma direktoru un sāka lūkoties ūtrupes zālē. Pēc brīža viņš atskatījās.

Ipolits Matvejevičs vēl arvien stāvēja turpat aiz muguras, nostiepis rokas gar sāniem.

— Ak, jūs vēl aizvien esat šeit, sabiedrības dvēsele? Vācie­ties prom! Nu?

— Bie-iedri Bender, — Vorobjaņinovs lūdzās. — Biedri Bender!

— Ej! Ej! Un pie Ivanopulo nenāc! Izdzīšu!

— Bie-iedri Bender!

Ostaps vairs neatskatījās. Zālē kaut kas notika, un tas tik ļoti ieinteresēja Ostapu, ka viņš pavēra durvis un sāka klausīties.

— Viss pagalam! — viņš nomurmināja.

— Kas pagalam? — iztapīgi jautāja Vorobjaņinovs.

— Krēslus pārdod pa vienam, lūk, kas. Varbūt vēlaties kādu iegādāties? Lūdzu. Es jūs neturu. Tikai šaubos, vai jūs ielaidīs. Un arī ar naudu jums, kā liekas, diezgan plāni.

Šai laikā ūtrupes zālē notika sekojošais: ūtrupnieks, juzdams, ka no publikas izspiest uzreiz divsimt rubļu neizdosies (pārāk liela suma tiem sīkajiem ļautiņiem, kas palikuši zālē), nolēma dabūt šos divsimt rubļus pa daļām. Krēsli atkal nāca solīšana, bet nu jau pa vienam.

— Četri pils krēsli. Riekstkoka. Mīkstie. Gambsa izstrādā­jums. Trīsdesmit rubļu. Kas dod vairāk?

Ostaps ātri atguva savu agrāko noteiktību un aukstasinību.

— Ei, jūs, dāmu mīluli, stāviet šeit un nekur neaizejiet! Es pēc piecām minūtēm atgriezīšos. Bet jūs te skatieties ar abam, kas un kā. Lai neviens krēsls nepazustu.

Bendera galvā uzreiz nobrieda plāns, vienīgais realais plāns šajos smagajos apstākļos, kādos viņi bija nokļuvuši.

Viņš aizskrēja uz Petrovku, devās pie tuvākā asfalta katla un uzsaka lietišķas pārrunas ar bezpajumtniekiem.

Viņš, kā solījies, atgriezās pie Ipolita Matvejeviča pēc piecām minūtēm. Bezpajumtnieki pilnīgā gatavībā stāvēja pie ūtrupju zāles ieejas.

— Pārdod, pārdod, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, — četrus un divus jau pārdeva.

— Tas ir jūsu lāča pakalpojums, — Ostaps sacīja, — prie­cājieties. Viss bija tikpat kā rokā, saprotiet — rokā. Vai jūs to spējat saprast?

Zālē skanēja ķērkstoša balss, ar kādu daba apveltī vienīgi ūtrupniekus, krupjē un stikliniekus.

— Pusrublis klāt, pa kreisi. Trešoreiz. Vēl viens pils krēsls. Riekstkoka. Pilnīgā kārtībā. Pusrublis klāt, vidū. Pirmoreiz — pusrublis klāt, tieši pretī.

Trīs krēslus pārdeva katru atsevišķi. Ūtrupnieks pieteica pār­došanai pēdējo krēslu. Ostapu smacēja dusmas. Viņš atkal metās virsū Vorobjaņinovam. Viņa apvainojošās piezīmes bija žultaina naida pilnas. Kas to lai zina, cik tālu Ostaps būtu aizgājis sa­vos satiriskajos vingrinājumos, ja viņu neiztraucētu kāds stei­dzīgs vīrietis, tērpies brūnā Lodzas auduma uzvalkā. Viņš žesti­kulēja ar tuklajām rokām, pieliecās, lēkāja uz vietas un atsprāga atpakaļ, it kā tenisu spēlēdams.

— Sakiet, — viņš ātri vaicāja Ostapam, — vai šeit patiešām notiek ūtrupe? Jā? Ūtrupe? Un šeit patiešām pārdod mantas? Lieliski!

Nepazīstamais atlēca nost, un viņa sejā atplaiksnījās daudz sīku smaidiņu.

— Un patiešām šeit pārdod mantas? Un patiešām var lēti nopirkt? Augsta klase! Ļoti, ļoti! Ah! . . .

Nepazīstamais, resnās gūžas gorīdams, garām pārsteigtajiem koncesionariem iedrāzās zālē un tik ātri nopirka pēdējo krēslu, ka Vorobjaņinovs paspēja tikai nokrekšķēties. Nepazīstamais ar kvīti rokās pieskrēja pie letes, kur izsniedza mantas.

— Sakiet, — vai krēslu var tūlīt saņemt? Brīnišķīgi! . .. Ah! . . . Ah! . . .

Nepārtraukti blēdams un visu laiku kustēdamies, nepazīsta­mais iecēla krēslu ormaņratos un aizlaidās. Viņam pa pēdām skrēja bezpajumtnieks.

Pamazām izklīda un aizbrauca prom visi krēslu jaunie īpaš­nieki. Tiem pakaļ joņoja nepilngadīgie Ostapa aģenti. Prom

Sivcevo Vražkā klavieres, mandolinas un harmonikas svinēja pavasari. Logi bija atvērti. Palodzes aizpildīja māla puķu podi. Resns vīrs ar kailām, spalvainām krūtīm, bikšturus spidinādams, stāvēja pie loga un kaisli dziedāja. Gar sienu lēni zagās kaķis. Pārtikas preču stendos kvēloja petrolejas lampiņas.

Gar sārto mājiņu pastaigājās Koja. Ieraudzījis Ostapu, kas nāca pa priekšu, viņš pieklājīgi ar viņu sasveicinājās un piegāja pie Vorobjaņinova. Ipolits Matvejevičs sirsnīgi viņu sveicināja. Taču Koļa nezaudēja laiku.

— Labvakar, — viņš stingri sacīja un, nespēdams valdīties, iegāza Ipolitam Matvejevičam pa ausi.

To darot, Koļa, pēc Ostapa domām, kurš vēroja šo sadursmi, pateica diezgan banalu frāzi:

— Tā dabūs visi, — Koļa smalkā balstiņā sacīja, — kas uz­bruks . ..

Kam īsti uzbruks, to Koļa nepateica. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem un, aizmiedzis acis, cirta pliķi Vorobjaņinovam pa vaigu.

ipolits Matvejevičs pacēla elkoni, bet neuzdrošinājās pat iepīkstēties.

— Pareizi, — Ostaps sauca, — tagad gāziet pa kaklu. Div­reiz. Tā. Nekā nevar darīt. Dažkārt olai nākas pārmācīt mēra sajūtu zaudējušu vistu . . . Vēl vienu reizīti . . . Tā. Nekautrējie­ties! Pa galvu vairāk nesitiet. Tā ir viņa visvārīgākā vieta.

Ja Stargorodas sazvērnieki šai kritiskajā mirklī būtu redzējuši gigantu un krievu demokrātijās tēvu, tad, jādomā, slepenā savie­nība «Zobens un spīļarkls» izbeigtu savu pastāvēšanu.

— Nu, šķiet, ka pietiks, — Koļa sacīja, iebāzdams roku ka­batā.

— Vēl vienu reizīti, — lūdzās Ostaps.