IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Vajadzēja paciesties un gaidīt. Gaidīt bija ļoti grūti: visi krēsli tepat; mērķis tik tuvu, to jau varēja ar roku aizsniegt.

«Bet kāda te sāktos kņada,» Ostaps pie sevis nodomāja, ap­skatīdams ūtrupes publiku, «ja viņi dabūtu zināt, kādu treknu kumosiņu šodien pārdos ar šiem krēsliem.»

— Taisnības dieves statuja, — pasludināja ūtrupnieks.

— Bronzas. Pilnīgi vesela. Pieci rubļi. Kas sola vairāk? Sešar- pus — pa labi, pēdējā rindā — septiņi. Astoņi rubļi, pirmajā rindā, vidū. Vidū astoņi rubļi — otrreiz. Vidū pirmajā rindā — trešoreiz. Pie pilsoņa pirmajā rindā tūlīt aizsteidzās jaunava ar kvīti, lai saņemtu naudu.

Klaudzēja ūtrupnieka āmuriņš. Pārdeva pelnu trauku, kas lepojies pils istabās, kristālā traukus, porcelānā pūdernlcu.

Laiks vilkās mokoši gausi.

— Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls. Var noderēt kā prese. Citur gan, liekas, nekur nederēs. Par iepriekš noteikto cenu pār­došanā iet Aleksandra Trešā krūšutēls.

Publika iesmējās.

— Nopērciet, muižniecības priekšniek, — Ostaps iedzēla,

— jums, liekas, tas patīk.

Ipolits Matvejevičs nenovērsa acis no krēsliem un klusēja.

— Neviens nevēlas? Aleksandra Trešā bronzas krūšutēls tiek noņemts no solīšanas. Taisnības dieves statuja. Liekas, tāda pati kā nupat nopirktā. Vasilij, parādiet publikai «Taisnības dievi». Pieci rubļi. Kas sola vairāk?

Pirmajā rindā vidū atskanēja sēkšana. Acīm redzot pilsonim gribējās, lai viņam piederētu pilns taisnības dieviešu komplekts.

— Pieci rubļi — bronzas «Taisnības dieve»!

— Seši! — pilsonis cieti noteica.

— Seši rubļi vidū. Septiņi. Deviņi rubļi, pēdējā rindā pa labi.

— Deviņarpus, — klusi, paceldams roku, sacīja «Taisnības dieves» cienītājs.

— Deviņarpus, vidū. Otrreiz deviņarpus, vidū. Trešoreiz de­viņarpus.

Āmuriņš noklaudzēja. Pilsonim pirmajā rindā uzklupa jaun­kundze.

Viņš samaksāja un aiztenterēja uz blakus istabu saņemt savu bronzu.

— Desmit pils krēsli! — ūtrupnieks pēkšņi nosauca.

— Kāpēc pils? — klusi izsaucās Ipolits Matvejevičs.

Ostaps saskaitās:

— Ejiet pie velna! Klausieties un neurķējieties!

— Desmit pils krēsli. Riekstkoka. Aleksandra Otrā laikmeta stilā. Pilnīgā kārtībā. Gambsa mēbeļu darbnīcas izstrādājums. Vasilij, nolieciet vienu krēslu zem reflektora.

Vasilijs tik varmācīgi sagrāba krēslu, ka Ipolits Matvejevičs pielēca kājās.

— Sēdiet taču, nolādētais idiots, īsta dieva sodība! — Ostaps šņāca. — Sēdieties, es jums saku!

Ipolitam Matvejevičam sāka drebēt apakšžoklis. Ostaps sa­springa. Viņa acis spīdēja.

— Desmit riekstkoka krēsli. Astoņdesmit rubļu.

Zāle sarosījās. Pārdeva mantu, kas nepieciešama saimniecībā. Viena pēc otras pacēlās rokas. Ostaps visu mierīgi vēroja.

— Kāpēc jūs nesolāt? — viņam uzklupa Vorobjaņinovs.

— Vācieties prom, — zobus sakodis, atbildēja Ostaps.

— Simts divdesmit rubļu, aizmugurē. Simt trīsdesmit pieci, turpat. Simt četrdesmit.

Ostaps mierīgi pagriezās ar muguru pret katedru un smīnē­dams ņēmās aplūkot savus konkurentus.

Solīšana gāja pilnā sparā. Brīvu vietu vairs nebija. Un tieši Ostapam aiz muguras kāda dāma, aprunājusies ar savu vīru, iekāroja krēslus («Brīnišķīgi atzveltnes krēsli! Lielisks darbs! Soņa! Tie taču ir pils krēsli!») un pacēla roku.

— Simt četrdesmit pieci, piektajā rindā pa labi. Pirmoreiz

Zāle pamira. Pārāk dārgi.

— Simt četrdesmit pieci. Otrreiz.

Ostaps vienaldzīgi aplūkoja karnizes izveidojumu. Ipolits Mat­vejevičs. galvu nodūris, sēdēja un trīsēja.

— Simt četrdesmit pieci. Trešoreiz.

Un, pirms vēl melnais, lakotais āmuriņš paspēja noklaudzēt uz finiera katedras, Ostaps pagriezās, pastiepa uz augšu roku un paklusām sacīja:

— Divsimt.

Visu skatieni pievērsās koncesionariem. Sportenes, žokenes, naģenes un platmales sakustējās. Ūtrupnieks pacēla garlaikotu seju un paskatījās uz Ostapu.

— Divsimt, pirmoreiz, — viņš teica, — divsimt, ceturtajā rindā pa labi, otrreiz. Vairāk nav solītāiu? Divsimt rubļu, riekst­koka garnitūra, desmit pils priekšmeti. Divsimt rubļu —• trešoreiz, ceturtajā rindā pa labi.

Roka ar āmuriņu sastinga virs katedras.

— Maman! — Ipolits Matvejevičs skaļi iesaucās.

Ostaps sārts un pašpārliecināts smaidīja. Āmuriņš nokrita, izdodams debešķīgu skaņu.

— Pārdots, — ūtrupnieks sacīja. — Jaunkundzi Ceturtajā rindā pa labi.

— Nu, priekšsēdētāj, vai nebija efektīgi? — jautāja Ostaps.

— Interesanti zināt, ko jūs būtu iesācis bez techniskā vadītāja?

Ipolits Matvejevičs laimīgi norūcās. Viņiem rikšus tuvojās

jaunkundze.

— Vai jūs nopirkāt krēslus?

—- Mēs paši! — ilgi aizcieties, iesaucās Ipolits Matvejevičs.

— Mēs, mēs. Kad tos varēs saņemt?

— Kad vēlaties. Kaut vai tūlīt!

Ipolita Matvejeviča galvā trakoja «Staigājiet, jūs visur klai- ņājiet» meldija. «Mūsu krēsli, mūsu, mūsu, mūsu!» To brēca katra viņa cīpsliņa. «Mūsu!» sauca aknas. «Mūsu!» apstiprināja aklā zarna.

Viņš kļuva tik priecīgs, ka pēkšņi visneparastākajās vietās viņam sāka pulsēt asinis. Viss vibrēja, virmoja un sprakšķēja no nedzirdētās laimes. Viņš redzēja vilcienu, kas trauca uz Sankt Gothardu. Uz pēdējā vagona vaļējās platformas stāvēja Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs baltās biksēs un smēķēja cigāru. Uz viņa galvas, kuru atkal rotāja mirdzoši sirmi mati, liegi kaisījās Alpu zvaigznītes. Viņš traucās uz Ēdeni.

— Bet kāpēc divsimt trīsdesmit, nevis divsimt? — Ipolits Mat­vejevičs dzirdēja vārdus.

To teica Ostaps, kvīti rokās grozīdams.

— Pieskaitīti piecpadsmit procenti komisijas naudas, — jaun­kundze atbildēja.

— Nu, ko lai dara! Ņemiet!

Ostaps izvilka kabatas portfeli, noskaitīja divsimt rubļus un pagriezās pret uzņēmuma galveno direktoru:

— Dodiet šurp, dārgumiņ, trīsdesmit rubļus un pasteidzie­ties — vai neredzat — kundzīte gaida. Nu?

Ipolits Matvejevičs nemaz nemēģināja meklēt naudu.

— Nu? Ko jūs skatāties uz mani kā zaldāts uz uti? Vai aiz laimes prātu esat zaudējis?

— Man nav naudas, — beidzot nomurmināja Ipolits Matve­jevičs.

— Kam nav? — Ostaps ļoti klusu jautāja.

— Man.

— Bet divsimt rubļi?

— Es … m-m-m … p-pazaudēju.

Ostaps paskatījās uz Vorobjaņinovu un ātri novērtēja viņa no- šņurkušo seju, zaļganos vaigus un piepampušos maisiņus zem acīm.

— Dodiet naudu! — viņš naidīgi čukstēja. — Vecais nelietis!

. — Vai jūs maksāsiet vai ne? — jautāja jaunkundze.

— Vienu mirklīti! — Ostaps iesaucās, burvīgi smaidīdams,

— mazs starpgadījums.

Vēl bija maza cerība. Varēja pierunāt, lai naudu mazliet pa­gaida. Pēkšņi, atguvis valodu, Ipolits Matvejevičs, siekalas šļak­stinādams, iejaucās sarunā.

— Piedodiet! — viņš iebrēcās. — Kāpēc komisijas nauda? Mēs nekā nezinām par tādu naudu. Vajag brīdināt. Es atsakos maksāt šos trīsdesmit rubļus.

— Labi, — jaunkundze kautri sacīja, — es tūlīt visu nokārtošu. Paņēmusi kvīti, viņa aizskrēja pie ūtrupnieka un pasacīja tam

dažus vārdus. Ūtrupnieks tūlīt piecēlās. Viņa bārda mirdzēja spē­cīgo elektrisko spuldžu gaismā.

— Pēc ūtrupju izsoles noteikumiem, — viņš skaļi paziņoja,