IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Ka būs karš, tas jau nu ir pilnīgi skaidrs.

— Jūs darāt, kā zināt, — teica Djadjevs, — bet es visus sa­vus brīvos līdzekļus ieguldīšu pirmās nepieciešamības priekšmetu iegādei.

— Bet kā jums veicas ar manufakturu?

—- Manufaktura pati par sevi, bet tagad kārta cukuram un miltiem. Ieteicu arī jums. Silti ieteicu.

Poļesovs pasmaidīja.

— Kā tad boļševiki k.aros? Ar ko? Ar ko viņi karos? Ar vecām šautenēm? Bet kur ir gaisa flote? Man kāds ievērojams komunists stāstīja, ka viņiem — nu, kā jūs domājat, cik viņiem ir aeroplanu?

— Kādi divi simti!

— Divi simti? Nevis divi simti, bet trīsdesmit divi! Bet Fran­cijai astoņdesmit tūkstošu kaujas lidmašīnu.

Izklīda tikai pēc pusnakts.

— Jā-ā . . . Boļševiki noveduši līdz pēdējam.

Gubernators aizgāja pavadīt pilsētas galvu. Abi gāja pārspī­lēti cienīgi.

— Gubernators! — Carušņikovs novilka. — Nu, kas tu par gubernatoru, ja neesi ģenerālis?

— Es būšu civilģeneralis, bet tev skauž, vai ne? Ja gribēšu, ietupināšu tevi tuptūzī. Sēdēsi kā ausainis.

— Mani nevar iesēdināt. Es esmu ievēlēts, man dāvāta uz­ticība. .

— Par vienu ievēlēto divus neievēlētos dod.

— Pa-alūgšu ar mani nejokot! — Carušņikovs pēkšņi iebļā­vās, ka visa iela noskanēja.

— Ko tu, muļķi, kliedz? — jautāja gubernators. — Vai gribi milicijā pārnakšņot?

— Es nedrīkstu milicijā pārnakšņot, — atbildēja pilsētas galva, — es esmu padomju kalpotājs .. .

Mirdzēja zvaigznes. Nakts bija burvīga. Otrajā Padomju ielā turpinājās gubernatora un pilsētas galvas strīds.

Piedodiet, bet kur tad ir svētais tēvs Fjodors? Kur palicis Frola un Laura baznīcas apcirptais garīdznieks? Viņš, liekas, tai­sījās doties uz Vīnogu ielu Nr. 34 pie pilsoņa Brunsa? Kur ir šis apslēpto bagātību meklētājs eņģeļa izskatā, šis niknākais ienaid­nieks Ipolitam Matvejevičam Vorobjaņinovam, kas pašreiz dežurē tumšā gaitenī pie ugunsdrošā skapja?

Pazudis svētais tēvs Fjodors. Pats nelabais viņam sagrozījis galvu. Stāsta, ka esot redzēts Popasnajas stacijā uz Doņecas ceļa. Esot skrējis pa peronu ar tējkannu rokā pēc vārīta ūdens .. .

Svēto tēvu Fjodoru bija pārņēmusi alkatība. Viņam šausmīgi gribējās kļūt bagātam. Viņš joņoja pa Krievzemi, dzīdams pēdas ģeneralienes Popovas garnitūrai, kurā, jāatzīstas, neslēpjas ne­kādi dārgumi.

Svētais tēvs klaiņo pa Krieviju. Tikai sievai raksta vēstules.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,

AR VIŅA ROKU SARAKSTĪTA CHARKOVA, STACIJA, SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.

Mana drostaliņa, Katerina Aleksandrovna!

Esmu ļoti nogrēkojies tavā priekšā. Pametu tevi, nabadzīti, vienu pašu tādā brīdī.

Mans pienākums tev visu izstāstīt. Tu mani sapratīsi un, ce­rams, arī piekritīsi man.

Nekādos baznīcas pārveidotājos es, protams, neesmu iestājies un nedomāju iestāties, lai dievs mani no tā pasarga.

Tagad lasi uzmanīgi. Drīz mēs dzīvosim citādu dzīvi. Atce­ries, es tev kādreiz tiku stāstījis par sveču fabriku. Mums tā pie­derēs un varbūt vēl kas vairāk.

Un tev vairs nevajadzēs pašai pusdienas gatavot un vēl pus- dienotājus turēt. Brauksim uz Samaru un nolīgsim kalponi.

Zini ko, tikai tu to turi lielā slepenībā, nevienam, pat Marjai

Ivanovnai, nestāsti. Es meklēju apslēptas bagātības. Vai atceries nelaiķi Klaudiju Ivanovnu Petuchovu, Vorobjaņinova sievasmāti? Pirms nāves Klaudija Ivanovna man atklāja, ka viņas mājā, Star­gorodā, kādā no viesistabas krēsliem (pavisam to ir divpadsmit) esot paslēpti viņas briljanti.

Tikai tu, Katiņ, nedomā, ka esmu kāds zaglis. Sos briljantus viņa novēlēja man un lika pasargāt no Ipolita Matvejeviča, viņas sensenā spīdzinātāja.

Lūk, kāpēc es tevi, nabadzīti, tik pēkšņi pametu.

Neturi uz mani ļaunu prātu.

Es iebraucu Stargorodā, un vai tu vari iedomāties — šis ve­cais sieviešu pavedējs jau priekšā. Kaut ikā uzzinājis. Acīm redzot veceni pirms nāves vēl spīdzinājis. Drausmīgs cilvēks! Viņam līdz braukā kāds kriminālnoziedznieks — nolīdzis sev palīgā īstu banditu. Viņi man uzbruka, gribēja aizraidīt uz viņpasauli. Bet es neesmu ar pliku roku ņemams, nepadevos vis.

Sākumā es nokļuvu uz maldu ceļa. Tikai vienu krēslu atradu Vorobjaņinova mājā (tur tagad labdarības iestāde); nesu šo mē­beli pie sevis uz «Sorbonas» numuru, un pēkšņi no stūra kāds vīrs, rūkdams kā lauva, metās man virsū un ieķērās krēslā. Gan­drīz vai sakāvāmies. Gribēja mani apkaunot. Pēc tam es ieskatos vērīgāk — Vorobjaņinovs. Noskuvies, iedomājies tikai, pat galva plika, īsts afērists, vecumdienās kritis negodā.

Mēs salauzām krēslu, bet tur nekā nebija. To es sapratu tikai vēlāk, ka esmu nokļuvis uz maldu ceļa. Bet tai mirklī biju ļoti sarūgtināts.

Man bija ļoti sāpīgi, un es tam izvirtulim visu taisnību acīs pateicu.

«Kāds kauns,» es saku, «vecumdienās, kāda,» es saku, «me­žonība Krieviju piemeklējusi; lai muižniecības priekšnieks kā lauva kluptu virsū dieva kalpam un vēl pārmestu bezpartejis­kumu! Jūs,» es saku, «esat zemisks cilvēks, Klaudijas Ivanovnas spīdzinātājs un svešas mantas mednieks, mantas, kas tagad pie­der valstij, nevis jums.»

Viņš apkaunējās un no manis aizgāja, droši vien uz atklāto māju.

Bet es devos uz savu numuru «Sorbonā» un sāku apdomāt tālākās darbības plānu. Un es izdomāju to, kas šim skūtajam dul- buram nekad ir prātā nebūtu ienācis: es nolēmu atrast to cilvēku, kas sadalījis rekvizētās mēbeles. Iedomājies tikai, Katiņ, ne jau velti es juridiskajā fakultatē esmu mācījies — dzīvē tas noderēja.

Es atradu šo cilvēku. Jau otrā dienā atradu. Bartolomejičs ir ļoti kārtīgs vecītis. Dzīvo ar savu vecenīti, smagā darbā dienišķo maizīti pelnīdams. Viņš man iedeva visus dokumentus. Tiesa, par tādu pakalpojumu nācās atlīdzināt. Esmu palicis bez naudas (bet par to vēlāk). Izrādījās, ka visi divpadsmit viesistabas krēsli no Vorobjaņinova mājas ir nokļuvuši inženiera Brunsa rokās, Vīn­ogu ielā Nr. 34. Ievēro — visus krēslus saņēmis viens cilvēks, ko es nekādi negaidīju (baidījos, ka krēsli būs nokļuvuši dažādās vietās). Es par to ļoti nopriecājos. Bet «Sorbonā» es atkal satikos ar šo nelieti Vorobjaņinovu. Es viņam kārtīgi sadevu un nežēloju arī viņa draugu, to banditu. Es ļoti baidījos, ka viņi varētu izok­šķerēt manu noslēpumu, un tāpēc paslēpos viesnīcā līdz tam lai­kam, kamēr viņi aizbrauca.

Brunss, izrādās, no Stargorodas 1923. gadā aizbraucis uz Charkovu, kur nozīmēts darbā. No sētnieka es izdibināju, ka viņš aizvedis sev līdz visas mēbeles un ļoti tās saudzējot. Viņš esot, tā stāsta, ļoti nosvērts cilvēks.

Es tagad sēžu Charkovas stacijā un rakstu, raugi, kādā saka­rībā. Pirmkārt, es tevi ļoti mīļoju un daudz par tevi domāju, otr­kārt, Brunsa šeit vairs nav. Bet tu neskumsti. Brunss, kā es uz­zināju, tagad strādā Rostovā, Novorosijskas cementa trestā. Nau­das ceļam man pietiek līdz ar nagiem. Pēc stundas braukšu tālāk ar preču un pasažieru vilcienu. Bet tu, mana labiņā, lūdzu, aizej pie svaiņa un paņem no viņa piecdesmit rubļus (viņš man ir pa­rādā un solījās atdot) un atsūti uz Rostovu: galvenajā pastā, uz pieprasījumu Fjodoram Johanovičam Vostrikovam. Pārvedumu taupības labad sūti pa pastu. Tas maksās trīsdesmit kapeikas.

Kas labs dzirdams mūsu pilsētā? Kas jauns?