IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Helenai Staņislavovna! Carušņikova bija ļoti žēl. Viņa bija balsojusi par Carušņikovu.

Otru balsi Carušņikovs, kam balsošanas būšanās bija bagā­tīga pieredze, ieguva, balsodams pats par sevi. Labsirdīgā Helena Staņislavovna tūlīt ierosināja:

— Bet par pilsētas galvu es tomēr ieteicu ievēlēt mosjē Ca­rušņikovu.

— Kāpēc tad — tomēr? — ieteicās augstsirdīgais guberna­tors. — Nevis tomēr, bet katrā ziņā viņu un nevienu citu. Caruš­ņikova kunga sabiedriskā darbība mums labi zināma.

— Lūdzam, lūdzam! — visi klaigāja.

— Tātad uzskatīt ievēlēšanu par apstiprinātu?

Apspļaudītais Carušņikovs atplauka un sāka pat protestēt:

— Nē, nē, kungi, es lūdzu balsot.' Par pilsētas galvu jo vai­rāk vajag nobalsot nekā par gubernatoru. Ja jau jūs, kungi, vē­laties man parādīt tādu uzticību, tad lūdzu, ļoti lūdzu jūs — lie­ciet uz balsošanu!

Tukšajā cukurtraukā sabira papīrīši.

— Sešas balsis — par, — sacīja Poļesovs, — un viena at­turējusies.

— Apsveicu jūs, galvas kungs! — teica Kisļarskis, pēc kura sejas varēja redzēt, ka ari šoreiz viņš atturējies. — Apsveicu jūs!

Carušņikovs atplauka.

— Atliek tikai atveldzēties, jūsu augstdzimtība, — viņš sa­cīja Djadjevam. — Aizteci, Poļesov, uz «Oktobri». Vai nauda ir?

Poļesovs ar roku pamāja noslēpumainu žestu un aizskrēja.

Vēlēšanas uz laiku pārtrauca, un tās turpinājās jau pie va­kariņu galda.

Par mācību apgabala kuratoru nozīmēja bijušo muižnieku' ģimnāzijās direktoru, pašreizējo bukinistu Raspopovu.

Viņu loti slavēja. Tikai Vlads, iedzēris trīs glāzītes degvīna, pēkšņi cēla iebildumus:

— Viņu nedrīkst ievēlēt. Viņš man gala pārbaudījumos lo­ģikā ielika divnieku.

Visi uzklupa Vladam.

— Tik izšķirošā brīdī, — viņu apsauca, — nevar domāt par personīgo labklājību! Padomājiet par tēvzemi!

Vladu tik ātri saaģitēja, ka pat viņš balsoja par savu mocī­tāju. Raspopovu ievēlēja vienbalsīgi, vienai atturoties.

Kisļarskim piedāvāja biržas komitejas priekšsēdētāja amatu. Viņš pret to neko neiebilda, bet balsojot drošības pēc tomēr at­turējās.

Neaizmirsdami radus un draugus, viņi ievēlēja: policijas priekšnieku, proves palatas vadītāju, akcizes, nodokļu un fab­riku inspektorus; aizpildīja apgabala prokurora, priekšsēdētāja, sekretārā u. c. tiesas locekļu vakances, izraudzījās priekšsēdētā­jus zemstes un tirdzniecības valdēm, bērnu aizgādnības un, bei­dzot, sīkpilsoņu valdei. Helenu Staņislavovnu ievēlēja par bied­rības «Piena piliens» un «Baltais ziediņš» aizgādni. Nikešu un Vladu, tā kā viņiem trūka pieredzes, nozīmēja par sevišķu uzde­vumu ierēdņiem pie gubernatora.

— Pie-iedodiet! — pēkšņi iebļāvās Carušņikovs. — Guberna­toram veselus divus ierēdņus! Bet man?

— Pilsētas galvam, — gubernators maigi teica, — pēc šta­tiem sevišķu uzdevumu ierēdņi nav paredzēti.

— Nu, tādā gadījumā sekretāru.

Djadjevs piekrita. Kļuva rosīgāka arī Helena Staņislavovna.

— Vai nevarētu, —- viņa kautrīgi ieteicās, — man te ir kāds jauns cilvēks, ļoti simpātisks un labi audzināts zēns. Cerkasova kundzes dēls . . . Ļoti ļoti simpātisks, ļoti spējīgs . . . Viņš paš­reiz ir bez darba. Sastāv uzskaitē darba biržā. Viņam ir pat bi­ļete. Sajās dienās viņu apsolījuši iekārtot arodbiedrībā … Vai jūs viņu nevarētu ņemt pie sevis? Māte būs ļoti pateicīga.

— Droši vien, ka varēs, — Carušņikovs žēlsirdīgi sacīja. — Kā jūs uz to skatāties, kungi? Nu, labi. Vispār, es domāju, ka tas mums izdosies.

— Labs ir, — Djadjevs piezīmēja, — liekas, vispārējos vil­cienos … viss? Tā kā viss būtu izdarīts?

— Bet es? — pēkšņi atskanēja spiedzoša, satraukta balss.

Visi atskatījās. Kaktā\ līdzās papagailim galīgi satraukts stā­vēja Poļesovs. Viktoram Michailovičam tumšajos plakstiņos mir­dzēja asaras. Visi ļoti nokaunējās. Ciemiņi pēkšņi atskārta, ka dzer Poļesova degvīnu un ka viņš vispār ir viens no galvenajiem Stargorodas nodaļas «Zobens un spījarkls» organizatoriem.

Helena Staņislavovna saķēra galvu un izbijusies iekliedzās.

— Viktor Michailovič! — visi novaidējās. — Dārgais! Mīļais! Nu kā jums nav kauna? Nu kāpēc jūs esat ielīdis kaktā? Tūlīt nāciet šurp!

Poļesovs pienāca. Viņš cieta. Viņš nebija gaidījis no saviem «Zobena un spīļarkla» biedriem tādu nesmalkjūtību.

Helena Staņislavovna neizturēja.

— Kungi, — viņa sacīja, — tas ir šausmīgi! Kā jūs varējāt aizmirst mums visiem tik dārgo Viktoru Michailoviču?

Viņa piecēlās un noskūpstīja atslēdznieku aristokratu uz no­kvēpušās pieres.

— Vai tiešām, kungi, Viktors Michailovičs nav cienīgs būt par mācību apgabala kuratoru vai policijas priekšnieku?

— Kā jūs domājat, Viktor Michailovič? — jautāja guberna­tors. — Vai vēlaties būt par kuratoru?

— Nu, protams, viņš būs lielisks, humāns kurators! — mari­nētu sēnīti ēzdams un viebdamies, atbalstīja pilsētas galva.

- Bet Raspo-opovs? — aizvainoti novilka Viktors Michailo­vičs. — Jūs taču jau iecēlāt Raspopovu?

— Jā, tik tiešām, kur lai liek Raspopovu?

— Vai brandmeistaros, vai?.. .

— Brandmeistari! — pēkšņi satraucās Viktors Michailovičs.

Un tūlīt viņa acu priekšā iznira ugunsdzēsēju rati, uguņu mir­gošana, tauru skaņas un bungu rīboņa. Zibēja cirvji, viļņojās lā­pas, zeme pavērās, un melni, lidojoši pūķi viņu aiznesa uz vietu, kur plosījās ugunsgrēks.

— Par brandmeistaru? Es gribu būt par brandmeistaru!

— Nu lieliski! Apsveicu jūs. Kopš šā brīža jūs esat brand- meistars.

— Par ugunsdzēsēju družinas plauksmi! — ironiski sacīja biržas komitejas priekšsēdētājs.

Kisļarskim visi bruka virsū.

— Jūs vienmēr esat bijis kreisais! Pazīstam jūs!

— Kungi, kas nu es par kreiso?

— Zinām, zinām! . . .

- Kreisais!

— Visi ebreji ir kreisie.

— Nu goda vārds, kungi, šos jokus es nesaprotu.

— Kreisais, kreisais, nemaz neliedzieties!

— Naktī guļ un sapņo par Miļukovu!

— Kadets! Kadets!

— Kadeti Somiju pārdeva, — pēkšņi ieīdējās Carušņikovs, -— no japaņiem ņēma naudu. Zuļikiem ļāvuši savairoties.

Kisļarskis neizturēja šo nepamatoto apvainojumu straumi. Bāls, spīdošām acīm biržas komitejas priekšsēdētājs ieķērās krēsla atzveltnē un skanīgā balsī sacīja:

— Es vienmēr esmu bijis oktobrists un tāds arī palikšu.

Ņēmās noskaidrot, kādai partijai katrs jūt līdzi.

— Par visām lietām, kungi, demokrātijā, — teica Carušņi­kovs, — mūsu pilsētas pašvaldībai ir jābūt demokrātiskai. Bet bez kadeteļiem. Tie pietiekami mums brūvējuši mēslus septiņpa­dsmitajā gadā!

— Ceru, — dzēlīgi painteresējās gubernators, — ka starp mums nav tā saucamo sociāldemokrātu?

Kreisāku par oktobristiem, kurus šinī sanāksmē pārstāvēja Kisļarskis. nebija neviena. Carušņikovs sevi pasludināja par «cen­tru». Galēji labējā flangā stāvēja brandmeistars. Viņš bija tik ļoti labējais, ka pat nezināja, pie kādas partijas pieder.

Valodas ievirzījās par karu.

— Ja ne šodien, tad rīt, — teica Djadjevs.

— Būs karš, noteikti.būs.

— Ieteicu šo to iegādāties, kamēr vēl nav par velu.

— Jūs domājat? — uztraucās Kisļarskis.

— Bet kā jums liekas? Jūs domājat, ka kara laikā varēs kaut ko dabūt? Tūlīt milti no tirgus pazudis! Sudraba nauda būs kā ūdenī iekritusi, apgrozīsies visādi papīrīši, izlaidīs pastmarkas, kas apgrozībā būs līdzvērtīgas naudai, un visādas tamlīdzīgas blēņas.