IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Zilacainā jaunkundzīte iesmējās un bez kāda redzama sakara

ar Ipolita Matvejeviča piezīmi sāka stāstīt, kādi muļķi dzīvojot blakus penalī.

— Viņi ar nolūku aizdedzina primusu, lai nevarētu dzirdēt, ka viņi skūpstās. Bet saprotiet taču, ka tas ir muļķīgi. Mēs visu tāpat dzirdam. Bet viņi gan — patiešām sava primusa dēļ neka vairs nedzird. Vēlaties, es jums tūlīt parādīšu. Klausieties!

Un Koļkas sieva, apguvusi visus primusa noslēpumus, skaļi sacīja:

— Zvērevi ir muļķi!

Aiz sienas bija dzirdama primusa ellišķīgā dziesma un skūp­stu šmaukstieni.

— Redzat? Viņi neko nedzird. Zvērevi ir muļķi, stulbeņi un psichopati. Redziet! . . .

— Jā, — sacīja Ipolits Matvejevičs.

— Bet mēs primusu neturam. Kam mums tas vajadzīgs? Mēs ejam pusdienot veģetāriešu ēdnīcā, lai gan es esmu pret veģeta- riskiem ēdieniem. Bet, kad mēs ar Kolu apprecējāmies, viņš sap­ņoja par to, kā mēs kopīgi iesim uz veģetāriešu ēdnīcu. Nu, un mēs arī ejam. Man ļoti garšo gaļa. Bet tur dod nūdeļu kotletes. Tikai jūs, lūdzu, neko nesakiet Koļam …

Sai brīdī atgriezās Koļa ar Ostapu.

— Ko lai dara, ja pie tevis nepavisam nevar apmesties, mēs iesim pie Panteleja.

— Pareizi, zēni! — iesaucās Koļa. — Ejiet pie Ivanopulo! Tas ir pašu puika.

— Nāciet pie mums ciemos, — sacīja Kojas sieva, — mēs ar vīru būsim ļoti priecīgi.

— Atkal aicina ciemos! — sašuta malējā penalī. — Vēl vi­ņiem maz viesu!

— Bet jūs, muļķi, stulbeņi un psichopati, turiet muti, nav jūsu darīšana! — sacīja Kojas sieva, nepaceļot balsi.

— Vai dzirdi, Ivan Andrejevič, — satraucās malējā penalī, — apvaino tavu sievu, bet tu klusē.

Savas balsis pacēla neredzami komentatori arī no citiem pe- naļiem. Vārdu kauja pastiprinājās. Kompanjoni nogāja lejā pie Ivanopulo.

Studenta nebija mājā. Ipolits Matvejevičs uzvilka sērkociņu. Pie durvīm bija piesprausta zīmīte: «Būšu ne ātrāk par 9',ii em . Pantelejs.»

— Nav liela bēda, — Ostaps sacīja, — es zinu, kur glabājas atslēga.

Viņš pačamdījās zem ugunsdrošās kases, atrada atslēgu un atvēra durvis.

Studenta Ivanopulo istaba bija tieši tikpat liela kā Koļas bū­cenis, bet toties stūra istaba. Istabai bija viena mūra siena, ar ko students ļoti lepojās. Ipolits Matvejevičs sarūgtināts manīja, ka studentam nav pat matrača.

— Lieliski iekārtosimies, — Ostaps sacīja, — Maskavas ap­stākļos pilnīgi pieklājīga kubatura. Ja mēs visi trīs nogulsimies uz grīdas, pat brīva vieta paliks pāri. Bet Pantelejs ir īsts spruk­stiņš! Kur viņš licis matraci, interesanti zināt?

Logs izgāja uz šķērsielu. Tur staigāja milicis. Pretējā mājiņā ar gotiskiem tornīšiem bija iekārtojusies mazas valsts sūtniecība. Aiz stiepļu žoga spēlēja tenisu. Lidoja balta bumbiņa. Bija sa­klausāmi īsi izsaucieni.

— Auts, — Ostaps sacīja, — spēles iklase nav augsta. Laiks doties pie miera.

Koncesionari noklāja uz grīdas avīzes. Ipolits Matvejevičs iz­vilka mazu spilventiņu, kuru vienmēr vadāja sev līdzi.

Ostaps nolikās uz telegramām un aizmiga. Ipolits Matveje­vičs jau sen šņāca.

— Liza, iesim pusdienās!

— Man negribas. Es jau vakar pusdienoju.

•— Es tevi nesaprotu.

— Es neiešu ēst viltoto zaķi.

— Muļķības!

— Es nevaru pārtikt no veģetāriešu cīsiņiem.

— Šodien ēdīsi maizes pudiņu.

— Man lāgā negribas.

— Runā klusāk. Visu var dzirdēt.

Un jaunie cilvēki pārgāja uz dramatiskiem čukstiem.

Pēc divām minūtēm Koļa pirmo reizi trīs mēnešu laulības dzī­ves laikā saprata, ka mīļotā sieviete burkānu, kartupeļu un zirņu cīsiņus mīl daudz mazāk nekā viņš pats.

— Tātad tu dod priekšroku draņķīgai gaļai, nevis diētiskai pārtikai? — kliedza Koļa, strīda karstumā nemaz neievērodams kaimiņus, kas visu var noklausīties.

— Runā taču klusāk! — Līza skaļi iesaucās. — Un bez tam tu slikti izturies pret mani. Jā! Man garšo gaļa! Pa reizei. Kas tur slikts?

Koļa pārsteigts apklusa. Tādu pavērsienu viņš nebija gaidījis. Gaļa iesistu Koļas budžetā lielu, neaizpildāmu robu. Staigādams gar matraci, uz kura, sarāvusies čokurā, sēdēja piesarkusi Līza, jaunais vīrs izdarīja izmisuma pilnus aprēķinus.

Kopēšana uz pauspapīra rasēšanas birojā «Technikas spēks» Koļam Kalačovam pat visizdevīgākajos mēnešos ienesa ne vat^ rāk par četrdesmit rubļiem. Par dzīvokli Koļa nemaksāja. Šai dī­vainajā ciematā nebija namu pārvaldnieka, un maksa par dzī­vokli tur skaitījās abstrakts jēdziens. Desmit rubļu aizgāja par Līzas apmācīšanu piegriešanas un šūšanas kursos ar celtniecības technikuma tiesībām. Pusdienas divām personām (viens pirmais ēdiens — paplāns borščs un viens otrais ēdiens — viltotais za­ķis jeb īstās nūdeles), godīgi uz pusēm apēstas veģetāriešu ēd­nīcā «Nezodzi», no laulātā pāra budžeta izplēsa trīspadsmit rubļu mēnesī. Pārējā nauda izkusa nezin kādām vajadzībām. Tas Koju mulsināja visvairāk. «Kur tā nauda paliek?» viņš domāja, vilk­dams ar vilci uz debeszilā pauspapīra garu un smalku līniju. Tā­dos apstākļos pāriet pie gaļas ēdieniem nozīmētu bojā eju. Tādēļ Koļa dedzīgi iesaucās:

— Iedomājies tikai — locīt iekšā nogalinātu dzīvnieku līķus! Tas ir kanibalisms zem kulturas maskas! No gaļas ceļas visas slimības.

— Protams, — ar kautru ironiju sacīja Līza, — piemēram, angina.

— Jā, jā, arī angina! Un kas tur par brīnumu? No mūžīgas gaļas lietošanas novājinātais organisms nav spējīgs pretoties in­fekcijai.

— Cik tas ir muļķīgi!

— Tas nemaz nav muļķīgi. Muļķis ir tas, kas cenšas piebāzt vēderu, nerūpējoties par vitaminiem.

Koļa pēkšņi apklusa. Aizvien vairāk un vairāk aizēnodama pliekano un jēlo nūdeļu pudiņu, biezputru un lieso kartupeļu ēdienu fonu, Kojas gara acu priekšā nostājās pamatīga cūkga­ļas kotlete. Tā acīm redzot nupat bija nākusi no pannas. Tā vēl čurkstēja, švirkstēja un izplatīja kairinošu smaržu. No kotletes rē­gojās ārā kauls kā duelanta pistole.

— Saproti taču, — Koja iesaucās, — tāda nieka cūkas kotlete saīsina cilvēka dzīvi par veselu nedēju!

— Lai saīsina! — sacīja Līza. — Viltotais zaķis saīsina par pusgadu. Valkar, kad mēs ēdām burkānu ēdienu, es jutu, ka mir­stu. Es tikai negribēju tev sacīt.

— Kāpēc tad tu negribēji sacīt?

— Man nebija spēka. Es baidījos, ka sākšu raudāt.

— Un tagad tu nebaidies?

— Tagad man jau viss vienalga.

Līza apraudajas.

— Ļevs Tolstojs, — trīcošā balsī sacīja Koļa, — arī neēda gaļu.

— Ja-a, — asaras rīdama, atbildēja Liza, — grafs ēda spar­ģeļus.

—- Sparģeļi nav gaļa.

— Bet, rakstot «Karu un mieru», viņš ēda gaļu! Ēda, ēda, ēda! Un, rakstot «Annu Kareņinu,» ari gaļu locīja, locīja, locīja!

— Turi muti!

— Locīja! Locīja! Locīja!

— Un, kad «Kreicera sonāti» rakstīja, arī tad locīja gaļu? — Koļa dzēlīgi jautāja.

— «Kreicera sonāte» ir maziņa. Būtu pamēģinājis uzrakstīt «Karu un mieru», ēdot vienīgi veģetariskos cīsiņus!

— Ko tu galu galā man piesienies ar savu Tolstoju?

— Es tev piesienos ar Tolstoju? Es? Es jums piesienos ar Tolstoju?

Koļa arī pārgāja uz «jūs». Penaļos skaļi gavilēja. Līza steig­šus uzmauca galvā zilu adītu cepurīti.