IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Un viņš atcerējās franču komunista runu, kuru bija dzirdējis sanāksmē Maskavā. Francūzis runāja par buržuāzisko presi. «Šie spalvas akrobati,» viņš izsaucās, «šie farsa virtuozi, šie rotāciju mašīnu šakaļi . . .» Pirmo runas daļu francūzis norunāja lā tonī, otro daļu — do tonī un pēdējo, patētisko — mī tonī. Viņa žesti bija apvaldīti un skaisti.

«Bet mēs tikai muldam,» nolēma Treuchovs. «Labāk nebūtu nemaz runājuši.»

Bija jau pavisam tumšs, kad guberņas izpildkomitejas priekš­sēdētājs ar šķērēm pārgrieza sarkano lentu, kas aizsprostoja de­po izeju. Strādnieki un sabiedrisko organizāciju pārstāvji trok­šņodami sēdās vagonos. Iešķindējās sīki zvaniņi, un pirmais tramvaja vagons, kuru vadīja pats Treuchovs, izripoja no depo, apdullinošu izsaucienu un orķestra dvesienu pavadīts.

Apgaismotie vagoni likās vēl žilbinošāki nekā dienā. Tie visi zosu gājienā aizslīdēja pa Gusišči; pabraukuši zem dzelzceļa til­ta, vagoni jautri devās uz pilsētu un nogriezās pa Lielo Puškina ielu. Otrā vagonā brauca orķestris, un muzikanti, izbāzuši tau­res pa logiem, spēlēja Budjonija maršu.

Gavriļins konduktora formas svārkos ar somu plecā, lēkdams no vagona vagonā un mīlīgi smaidīdams, nevietā zvanīja un iz­sniedza pasažieriem ielūgumus:

SVINĪGS VAKARS,

kas notiks

komunālās saimniecības darbinieku klubā

ar sekojošu programu:

1.

1.

Biedra Rosina referāts

maijā

2.

Komunālās saimniecības darbinieku arodbiedrība»

9-os

Goda rakstu izsniegšana

vakarā

3.

Neoficiālā daļa : liels koncerts,

ģimenes vakariņas ar bufeti.

Pēdēja vagona platformā stāvēja Viktors Michailovičs, nezin ka iekļuvis goda viesu skaitā. Viņš blenza uz motoru. Poļeso- vam par lielu izbrīnu motors izskatījās lielisks un acīm redzot strādāja kārtīgi. Rūtis nedrebēja. Pamatīgāk tās apskatījis, Vik­tors Michailovičs pārliecinājās, ka rūtis tomēr iestiklotas gumi- jasjetvarā. Viņš jau bija izteicis dažus aizrādījumus vagona va­dītajiem, un pasažieri Viktoru Michailoviču uzskatīja par Rie­tumu tramvaju speciālistu.

— Gaisa bremze nedarbojas visai labi, — Poļesovs pavēs­tīja, uzvaroši paskatīdamies uz publiku, — nesūknē gaisu.

— Kas tev par daļu, — atbildēja vagona vadītājs. — Gan suknēs.

Izdarījuši svētku braucienu pa pilsētu, vagoni atgriezās depo, kur tos gaidīja ļaužu pūlis. Treuchovu uravoja, kad jau dega vi­sas elektriskās spuldzes. Pašūpoja arī Gavriļinu, bet, tā kā viņš svēra kādus sešus pudus un augstu nelidoja, viņu drīz palaida vaļā. Meta gaisā arī b. Mosinu, techniķus un strādniekus. Otro reizi šai dienā meta gaisā Viktoru Michailoviču. Tagad viņš vairs netirināja kājas, bet, stingri un nopietni raudzīdamies zvaigžņo­tajās debesīs, lidoja gaisā un plivinājās nakts tumsā. Noplanē­jis pēdējo reizi, Poļesovs pamanīja, ka viņu tur aiz kājas un sme­jas nekrietnus smieklus neviens cits kā bijušais muižniecības priekšnieks Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Poļesovs laipni atbrīvojās, atgāja mazliet sāņus, bet muižniecības vadoni vairs neizlaida no redzes loka. Pamanījis, ka Ipolits Matvejevičs kopā ar jauno nepazīstamo cilvēku, neapšaubāmi bijušo oficieri, do­das prom, Viktors Michailovičs tiem uzmanīgi sekoja.

Kad viss jau bija beidzies un Gavriļins savā viegli viole­tajā «fiatā» gaidīja vēl arvien rosīgo Treuchovu, lai kopā ar viņu brauktu uz klubu, pie depo vārtiem pieripoja pussmagais for- diņš ar kinochronistiem.

Pirmais no mašīnas veikli izlēca vīrietis divpadsmitstūrainās raga brillēs un elegantā ādas vamzī bez piedurknēm. Vīrietim zēla tieši uz ādamābola smaila, gara bārda. Otrs vīrietis stiepa kinoaparatu, pīdamies garā šallē, šādu stilu Ostaps Benders pa­rasti dēvēja par «šiki un moderni». Pēc tam no fordiņa rausas ārā asistenti, apgaismotāji un meitenes.

Visa grupa kliegdama iedrāzās depo.

— Uzmanību! — sauca bārdainais vamža īpašnieks. — Koja! Uzstādi jupiterus!

Treuchovs piesarka un devās pie nakts viesiem.

— Vai jūs esat no kino? — viņš jautāja. — Kāpēc tad jūs dienā neatbraucāt?

— Un kad tad notiks tramvaja atklāšana?

— Tas jau atklāts.

— Jā, jā, mēs mazliet aizkavējāmies. Makten laba ainaviņa pagadījās. Milzums darba. Saulriets! Starp citu, mēs ari tagad visu paveiksim. Koļa! Dod gaismu! Ripojošs ritenis! Priekšplānā! Ejoša pūļa kājas priekšplānā. Ļuda! Mīlulīt! Pastaigājieties! Ko­ļa, sākam! Sākam. Ejiet! Ejiet, ejiet, ejiet… Pietiek. Pateicos Tagad uzņemsim celtnieku. Biedrs Treuchovs? Esiet tik laipns, biedri Treuchov! Nē, ne tā. Trīs ceturtdaļas .. . Lūk, tā, tā būs ori ģinalāk, tramvaja fonā .. . Koļa! Sākam! Sakiet kaut ko!…

— Nu, man patiešām ir neērti! . . .

— Lieliski! .. . Labi! . . . Runājiet vēl.. . Tagad jūs sarunā­jaties ar pirmo tramvaja pasažieri .. . Ļuda! Izejiet fokusā. Tā. Elpojiet dziļāk: jūs esat uztraukts! … Koļa! Kājas priekšplā­nā! . . . Sākam! .. . Tā, tā . . . Liels paldies .. . Stop! …

No drebošā «fiata» smagi izkāpa Gavriļins un atnāca pasaukt aizkavējušos draugu. Režisors ar mataino ādamābolu pavisam atplauka.

— Koļa! Surp! Lielisks tips. Strādnieks! Tramvaja pasažie­ris! Elpojiet dziļāk! Jūs esat satraukts. Jūs agrāk nekad neesat braucis ar tramvaju. Sākam! Elpojiet!

Gavriļins niknumā iešņācās.

— Lieliski! … Mīlulīt! … Nāc šurp! Sveiciens no komjaunie­šiem! . . . Elpojiet dziļāk. Jūs esat uztraukts … Tā . .. Lieliski. Koļa, beidzam.

— Vai tramvaju neuzņemsiet? — kautrīgi ieprasījās Tre­uchovs.

— Redziet,— iedīcās ādainais režisors, — apgaismošanas ap­stākļi neļauj. Maskavā vajadzēs uzņemt papildus. Skūpstu!

Kinochronika zibenīgi pagaisa.

— Nu brauksim, draudziņ, atpūsties, — sacīja Gavriļins. — Kas tad tev lēcies, esi sācis smēķēt?

— Sāku gan, — atzinās Treuchovs, — neizturēju.

Svinīgajā vakarā Treuchovs izsalcis un sasmēķējies izdzēra

trīs glāzītes degvīna un galīgi noreiba. Viņš bučojās ar visiem, un visi bučoja viņu. Viņš gribēja kaut ko sirsnīgu pasacīt savai sievai, bet tikai iesmējās. Vēlāk ilgi kratīja Gavriļina roku un skaidroja:

— Tu gan esi savādnieks! Tev vajag iemācīties projektēt

dzelzcē|a tiltus! Tā ir brīnišķīga zinātne! Un galvenais — abso­lūti vienkārša. Tiltu pār Hudsonu …

Pēc pusstundas viņš bija pilns kā mārks un skandēja pret buržuāzisko presi vērstu filipiku:

— Sie farsa akrobati, šie spalvas hiēnas! Sie rotāciju mašīnu virtuozi! — viņš kliedza.

Sieva viņu aizveda mājās ormaņa ratos.

— Es gribu braukt ar tramvaju, — viņš sacīja sievai, — nu kā tu to nesaproti? Ja ir tramvajs, tas nozīmē, ka ar to vajag braukt. .. Kāpēc? Pirmkārt, tas ir izdevīgi . . .

Poļesovs gāja cieši aiz koncesionariem, ilgi pūlējās saņemt dūšu un, nogaidījis, kad tuvumā neviena nebija, piegāja pie Vo­robjaņinova.

— Labvakar, Ipolit Matvejeviča kungs! — viņš godbijīgi sacīja.

Vorobjaņinovam pārskrēja auksts pār kauliem.

— Nav tas gods pazīt, — viņš nomurmināja.

Ostaps izrieza krūtis un piegāja pie atslēdznieka inteliģenta.

— Nu-nu, — viņš teica, — ko jūs vēlaties sacīt manam draugam?

— Jūs neuztraucieties, — Poļesovs čukstēja, raudzīdamies ap­kārt. — Es nāku Helenas Staņislavovnas uzdevumā . ..

— Kā? Vai tad viņa ir šeit?