IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Tajā pašā dienā atnāca ^ečuks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Padzirdējis lielā klusētāja runu, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, eremits ar trī­cošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trīs dienām Jevpla mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Ari nākošajā dienā viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās pa gultu un skaļi lūdza dievu, bet lūgšanas palīdzēja vēl mazāk nekā petroleja.

Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms eremits atkal vēr­sās pie večuka. Otrais lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. As­kēts lūdza atnest viņam no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Bet arī «Aragacs» nepalīdzēja. Blaktis vairojās neparasti atri. Askēta ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecu gadu gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmi­sīga dzīve. Zārks eremitam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar ska­liņu. Blaktis mira, bet nepadevās.

Izmēģināja pēdējo līdzekli: brāļu Gliku ražojumu — rožainu šķidrumu, kas smaržoja kā saindēts persiks un saucās «Blak- tins». Bet arī tas nelīdzēja. Stāvoklis pasliktinājās. Divus gadus kopš lielās cīņas sākuma eremits nejauši atskārta, ka pavisam pārstājis domāt par dzīves jēgu, jo cauras dienas noņēmās ar blakšu iznīdēšanu.

Tad viņš saprata, ka ir kļūdījies. Dzīve tāpat kā pirms div­desmit pieciem gadiem bija tumša un mīklaina. Aiziet no pasau­līgās trauksmainības nebija izdevies. Dzīvot ar miesu virs ze­mes, bet ar dvēseli — debesīs izrādījās neiespējami.

Tad vecais mūks piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja ēnaina, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pa­šas zemnīcas no zemes bija izlīdusi vesela dzimta resnvēderainu baraviku. Sīks putniņš tupēja uz zara un dziedāja solo. Atska­nēja garām ejoša vilciena troksnis. Zeme nodrebēja. Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu.

Tagad viņš strādā par braucēju Maskavas komunālās saim­niecības zirgu transporta bazē.

Izstāstījis Ipolitam Matvejevičam šo augstākā mērā pamāco­šo notikumu, Ostaps ar svārku piedurkni notīrīja savas aveņ- krasas kurpes, nosvilpoja tušu un devās prom.

Rīta pusē viņš iedrāzās numurā, noāva kājas, nolika aveņ­krāsas apavus uz nakts galdiņa, glāstīja to spīdīgo ādu un maigā sajūsmā dvesa:

— Mani mazie draugi.

— Kur jūs bijāt? — pamozdamies jautāja Ipolits Matveje­vičs.

— Pie atraitnes, — Ostaps dobji atbildēja.

— Nu?

Ipolits Matvejevičs atbalstījās uz elkoņa.

— Un jūs viņu precēsiet?

Ostapa acis iemirdzējās.

— Tagad man kā godīgam cilvēkam ir pienākums viņu precēt.

Ipolits Matvejevičs apjucis ieurkšķējās.

— Ugunīga sieviete, — Ostaps sacīja, — dzejnieka sapnis. Provinciāls dabiskums. Centrā tādu subtropu jau sen vairs nav, bet periferijā vēl var sastapt.

— Kad tad būs kāzas?

— Parīt. Rīt nevar: Pirmais Maijs — viss slēgts.

— Bet kā tad būs ar mūsu pasākumu? Jūs apprecēsieties . .. Bet mums varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

— Nu ko jūs uztraucaties? Sēde turpinās.

— Bet sieva?

— Sieva? Briljanta atraitnīte? Pēdējais jautājums! Pēkšņa aizbraukšana pēc izsaukuma no centra. Neliels iesniegums Ma­zajā Tautas Komisāru Padomē. Atvadīšanās aina un cālēns ce­ļam. Brauksim ar komfortu. Guliet! Rīt mums brīva diena.

Pirmā maija rītā Viktors Michailovičs Poļesovs, parastās dar­bošanās dziņas dīdīts, izskrēja uz ielas un aizdrāzās uz centru. Sākumā viņa dažādie talanti nevarēja atrast pienācīgu nodar­bību, jo laužu vēl bija maz, svētku tribines, ko apsargāja jāt­nieku milicija, bija tukšas. Bet ap pulksten deviņiem dažādās pil­sētas malās ieņurrājās, ieelsās un iesvilpās orķestri. Pa vārtiem izskrēja mājsaimnieces.

Mūzikas darbinieku kolona mīkstās, atliektās apkaklītēs mīk­lainā kārtā bija iespraukusies dzelzceļnieku gājiena vidū, pinās tiem pa kājām un visus traucēja.

Smagā automašīna, uz kuras bija uzmaukta «š» sērijas zaļā finiera lokomotīve, visu laiku uzmācās mūzikas darbiniekiem no mugurpuses. Pie tam no pašiem lokomotives dziļumiem atska­nēja oboju un fleitu darbiniekiem domāti izsaucieni:

— Kur jūsu izrīkotājs? Vai tad jums jāiet pa Sarkanarmijas ielu?! Vai jums acu nav, vai, ielīduši un tagad drūzmējas!

Te mūzikas darbiniekiem par postu iejaucās Viktors Michai­lovičs.

— Nu, bez šaubām, jums taču vajag nogriezties šeit, šai šķērsielā! Pat svētkus nevar noorganizēt! — histēriski klaigāja Poļesovs. — Seit! Seit! Apbrīnojama nekārtība!

Stargorodas komunālās saimniecības un Dzirnavu celtniecī­bas smagās automašīnas vadāja bērnus. Paši mazākie stāvēja pie automašīnu bortiem, bet augumā lielākie — vidū. Nepilnga­dīgo armija vicināja papīra karodziņus un nevaldāmi smējās.

Rībēja pionieru bungas. Jauniesaucamie izrieza krūtis un centās ieturēt kopsoli. Bija saspiesti, trokšņaini un karsti. Ik brīdi radās ļaužu sablīvējumi un ik brīdi atkal pagaisa. Lai ka­vētu paši sev laiku, meta gaisā vecīšus un aktivistus. Vecīši vai- manaja sievišķīgās balsīs. Aktīvisti lidoja klusēdami ar nopiet­nam sejām. Kādā jautrā kolonā Viktoru Michailoviču, kas lau­zās cauri uz otru pusi, noturēja par izrīkotāju un ņēmās mest gaisa. Poļesovs kā ķipars kūļāja kājas.

Aiznesa angļu ministra Cemberlena izbāzni, kuram atlētisks strādnieks sita ar papes āmuru pa cilindru. Automobilī garam pabrauca trīs komjaunieši frakās un baltos cimdos. Viņi apmul­suši raudzījās pūlī.

— Vasjka! — sauca no ietves. — Buržuji Atdod bikšturus!

Meitenes dziedāja. Sociālās nodrošināšanas darbinieku pūlī

gāja Aļchens ar lielu, sarkanu lentu pie krūtīm un domīgi caur degunu vilka:

— Pasaulē tomēr visvarenākā Strādnieku Armija Sarkanā! …

Fizkultūrieši pēc komandas kliedza kaut ko nesaprotamu.

Visi gāja, brauca un maršēja uz tramvaju depo, no kurienes tieši pulksten vienos dienā vajadzēja izbraukt pirmajam Stargo­rodas elektriskā tramvaja vagonam.

Neviens precizi nezināja, kad sāka būvēt Stargorodas tram­vaju.

Reiz, divdesmitajā gadā, kad sākās sestdienas talkas, depo un virvju rūpnīcas strādnieki ar muziķu ieradās Gusiščā un visu dienu raka kaut kādas bedres.

Izraka ļoti daudz dziļu un lielu bedru.

Starp strādājošiem rosījās biedrs inženiera cepurē. Aiz viņa ar raibi nokrāsotām maikstīm rokās staigāja desmitnieki. Nāko­šajā sestdienas talkā strādāja tanī pašā vietā. Divas bedres, kas nebija izraktas tur, kur vajag, vajadzēja atkal aizbērt. Biedrs inženiera cepurē uzbruka desmitniekiem un prasīja paskaidroju­mus. Jaunās bedres raka vēl dziļākas un platākas.

Vēlāk atveda ķieģeļus un ieradās īsti celtniecības strādnieki. Viņi lika pamatus. Pēc tam viss apklusa. Biedrs inženiera cepurē vēl pāris reižu atnāca uz tukšo celtniecības laukumu un ilgi stai­gāja pa ķieģeļiem apmūrēto bedri, murminādams:

— Saimnieciskais aprēķins.

Viņš padauzīja ar nūju pamatus un joza mājup uz pilsētu, apsegdams ar delnām nosalušās ausis.