IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Viņš stāsta:

— Septiņdesmit procentu darba jau paveikts.

Raksts beidzās šādi:

Atvadoties viņš spiež man roku… Aiz manis dun spāres.

Strādnieki tekalē šurp un turp.

Kas var aizmirst šīs strādnieku celtnes kūsāšanu, šo mūsu celtnieka ļ neizskatīgo stāvu?

Spara Rats

Treuchovu paglāba vienīgi tas, ka avīžu lasīšanai neatlika laika un reizēm izdevās palaist garām b. Spara Rata sacerē­jumus.

Reiz Treuchovs neizturēja un uzrakstīja rūpīgi pārdomātu, dzēlīgu atsaukumu.

«Protams,» viņš rakstīia, «bultas ļ tikai tad, kad celtne taisās sabrukt,

var nosaukt par transmisijām, bet to Rakstīt par spārēm tāda garā ir tas

dara cilvēki, kas nekā nesaprot no pats, kes apgalvot, ka violončells

celtniecības. Un tāpēc es gribēju pie- dzemdē bērnus. Ņemiet vērā utt.» zīmēt b. Spara Ratam, ka spāre dun

Pēc tam nerimtīgais Princis celtn^ vairs nerādījās, bet sadzī­ves apraksti tāpat kā agrāk greznoja trešo lappusi, spilgti izcel- damies pelēcīgajā fonā: «Rūsē 15 000 rubļu», «Dzīvokļu sarežģī jumu kamo's», «Materiali raud» un «Kuriozi un asaras».

Celtniecība tuvojās nobeigumam. Sliedes metināja a v termi ko paņēmienu, un tās stiepās bez atstarpēm no pašas stacijas līdz lopkautuvēm un no tirgus laukuma līdz kapsētai.

Sākumā tramvaja atklāšanu gribēja pieskaņot Oktobra revo­lūcijas devītajai gadadienai, bet vagonu rūpnīca, atsaukdamās uz «armaturu», laikā neiztaisīja vagonus. Atklāšanu vajadzēja atlikt līdz Pirmajam Maijam. Līdz šai dienai viss bija pilnīgi gatavs.

Koncesionari pastaigādamies kopā ar demonstrantiem nonāca līdz Gusiščai. Tur bija sapulcējusies visa Stargoroda. Jauno depo ēku ieskāva skuju vītņu loki, plandījās karogi, vējš purināja lo­zungus. Jātnieku milicis aulēkšoja pakaļ pirmajam saldējuma pār­devējam, kas diezin kā bija iekļuvis tukšajā, tramvajnieku ielenk­tajā lokā. Starp depo diviem vārtiem pacēlās visai niecīga, vēl tukša tribine ar skaļruni. Tribinei tuvojās delegāti. Komunālās

saimniecības darbinieku un virvju fabrikas apvienotais orķestris izmēģināja savu plaušu spēku. Bungas atradās turpat zemē.

Pa depo gaišo zāli, kur stāvēja desmit gaišzili vagoni, sanu­murēti no 701 līdz 710, slaistījās Maskavas korespondents pū­kainā žokenē. Viņam uz krūtīm karājās fotoaparats, kurā viņš bieži un nopietni ielūkojās. Korespondents meklēja galveno inže­nieri, lai uzdotu viņam dažus jautājumus par tramvaju būšanām. Lai gan apraksts par tramvaja atklāšanu, ieskaitot pat vēl neru­nāto runu konspektus, korespondentam galvā jau bija gatavs, ko­respondents godīgi turpināja savus meklējumus, atrazdams, ka vienīgais trūkums ir tas, ka nav bufetes.

Pūlis dziedāja, klaigāja, grauza sēkliņas, gaidīdams, kad pa­laidīs tramvaju.

Tribinē uzkāpa guberņas izpildkomitejas prezidijs. Dāņu Prin- • cis šļupstēdams pārmija dažus vārdus ar spalvas brāli. Gaidīja atbraucam Maskavas kinochronikas vīrus.

— Biedri! — sacīja Gavriļins. — Svinīgo mītiņu, veltītu Star­gorodas tramvaja atklāšanai, atļaujiet uzskatīt par atklātu.

Misiņa taures salīgojās, nopūtās un trīs reizes pēc kārtas no­spēlēja «Internacionāli».

— Vārds ziņojumam biedram Gavriļinam! — Gavriļins uz­sauca.

Dāņu Princis-Spara Rats un Maskavas viesis nesarunāju­šies pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās:

«Svinīgo mītiņu atklāja Stargorodas komunālās saimniecības priekšsēdētājs b. Gavriļins ar referātu. Pūlis sastinga uzmanibā.»

Abi korespondenti bija pilnīgi dažādi cilvēki. Maskavas kores­pondents bija neprecējies un jauns. Princis-Spara Rats bija lielas ģimenes apgādnieks, jau sen pārsniedzis ceturto gadu desmitu. Viens vienmēr dzīvoja Maskavā, otrs Maskavā nekad nebija bijis. Maskavietis mīlēja alu, Dāņu Spara Rats, izņemot degvīnu, neko citu ne mutē neņēma. Taču, neraugoties uz raksturu, vecuma, ieradumu un audzināšanas dažādību, savus iespaidus abi žurnā­listi izteica vienās un tais pašās nodrāztajās, apnicīgajās, bana- lajās frāzēs. Viņu zīmuļi iešvīkstējās, un grāmatiņās parādījās jauns ieraksts: «Svētku dienā Stargorodas ielas kļuvušas it kā platākas …»

Gavriļins savu runu iesāka labi un vienkārši:

— Tramvaju uzbūvēt, — viņš sacīja, — tas vis nav tik viegli kā nopirkt išaku.

Pūlī pēkšņi atskanēja Ostapa Bendera skaļie smiekli. Viņš prata novērtēt šo frāzi. Atsaucības uzmundrināts, Gavriļins, pats nesaprazdams, kāpēc, pēkšņi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Viņš vairākas reizes centās ievirzīt savu referātu tramvaja sliedēs, bet ar šausmām manīja, ka nevar to izdarīt. Vārdi paši no sevis pret oratora gribu iznāca ar starptautisku saturu. Pēc Cemberlena, kam Gavriļins veltīja pusstundu, starptautiskajā arēnā parādījās amerikaņu senators Bora. Klausītājiem kļuva gari ģimji. Korespondenti reizē pierakstīja: «Orators tēlainos izteicie­nos parādīja mūsu Savienības starptautisko stāvokli . . .» Iekar­sušais Gavriļins slikti atsaucās par rumāņu bajariem un pārgāja pie Musolini. Un tikai runas beigās viņš uzvarēja savu otro starp­tautisko dabu un teica labus, lietišķus vārdus:

— Un es domāju tā, biedri, kas šo tramvaju, kurš tagad iz­brauks no depo, kas to ir uzcēlis? Protams, biedri, tas uzcelts,

pateicoties tieši jums, pateicoties visiem strādniekiem, kuri pa­tiešām strādājuši no visas sirds. Un vēl, biedri, tas uzcelts, pateicoties godīgajam padomju speciālistam — galvenajam inže­nierim Treuchovam, arī viņam paldies! . . .

Nomeklējās Treuchovu, bet neatrada. Taukvielu centra pār­stāvis, kas jau sen dīdījās savā vietā, izlauzās pie tribines mar­gām, pamāja ar roku un skaļi sāka runāt par starptautisko stā­vokli. Pēc viņa runas abi korespondenti, ieklausīdamies šķidrajā plaukšķināšanā, ātri pierakstīja: «Vētraini aplausi, kas pāriet ovā­cijās . . .» Pēc tam viņi prātoja, ka «pāriet ovācijās . . .» droši vien būs par daudz stipri teikts. Maskavietis saņēmās un ovācijās iz­svītroja. Spara Rats nopūtās un atstāja.

Saule ātri ripoja pa nolaideno debess jumu. No tribines atska­nēja apsveikumi. Orķestris ik brīdi spēlēja tušu. Gaiši zilgoja va­kars, bet mītiņš aizvien vēl turpinājās. Ir runātāji, ir klausitāji jau sen juta, ka te kas misējies, ka mītiņš ievilcies, ka pēc iespē­jas ātrāk jāpāriet pie tramvaja atklāšanas. Bet visi bija pieraduši tā runāt un nevarēja apstāties.

Pēdīgi atrada Treuchovu. Viņš bija galīgi nosmērējies un pirms iziešanas uz tribines kantorī ilgi mazgāja seju un rokas.

— Vārds galvenaiam inženierim biedram Treuchovam! — prie­cīgi pasludināja Gavriļins. — Saki nu tu vienu īstu vārdu, es sa­runāju pavisam nevajadzīgas lietas, — viņš čukstus piemetināja.

Treuchovs gribēja pateikt daudz ko Ir par sestdienas talkām, ir par smago darbu, par visu, kas paveikts un ko vēl varētu pa­veikt. Bet paveikt varētu daudz: varētu atbrīvot pilsētu no infek­ciju perēkļa — pajūgu tirgus, varētu uzcelt slēgtus stikla korpu­sus, varētu uzbūvēt pastāvīgu tiltu pagaidu tilta vietā, kuru ik gadus aiznes pavasara ledus, varētu, beidzot, realizēt milzīgas lopkautuves un saldētavas celtniecības projektu.

Treuchovs atvēra muti un stostīdamies sacīja:

— Biedri! Mūsu valsts starptautiskais stāvoklis …

Un tālāk sarunāja tādas visiem zināmas patiesības, ka ļau­žu pūlim, kas par starptautisko stāvokli klausījās jau sesto runu, pārskrēja salts pār kauliem. Tikai beidzis, Treuchovs saprata, ka arī viņš ne vārda nav bildis par tramvaju. «Ir gan posts,» viņš nodomāja, «mēs absolūti neprotam runāt, absolūti.»