IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Visa Ipolita Matvejeviča būtne izgrūda tik skaļu noputu, ka Ostaps Benders atvēra acis.

— Jūs esat prātā jucis! — Benders iesaucās un tūlīt atkal aizvēra miegainos plakstus.

— Biedri Bender, — lūdzoši iečukstējās «Titanika» upuris.

Ostaps pamodās pēc daudzām dunkām un lūgumiem. Viņš uz­manīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un jautri iesmējās. No­vērsies no direktora koncesijas nodibinātāja, galvenais darbu va­dītājs un techniskais direktors kratījās smieklos un ķērās pie gultas gala, izsaukdamies: «Nevaru!» — un atkal vai plīsa no smiekliem.

— No jūsu puses tas nav glīti, biedri Bender, — sacīja Ipolits Matvejevičs, drebelīgi kustinādams zaļās ūsas.

Tas deva jaunus spēkus Ostapam, kas bija pārsmējies līdz ne­maņai. Viņa atklātie, sirsnīgie smiekli turpinājās vēl kādas des­mit minūtes. Atguvies viņš uzreiz kļuva ļoti nopietns.

— Ko jūs skatāties manī ar tik niknām acīm kā zaldāts U7 uti? Labāk paskatieties pats uz sevi!

— Bet man taču aptiekars sacīja, ka tā būšot radikali me.'ua krāsa. Nevarēšot nomazgāt ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ziepju putām, ne petroleju . . . Kontrabandas prece.

— Kontrabandas? Visu kontrabandu taisa Odesā, Mazajā Arnautu ielā. Parādiet flakonu … Un bez tam paskatieties, — vai to jūs esat lasījis?

— Lasīju.

— Bet, lūk, šo — ar maziem burtiņiem? Tur skaidri sacīts, ka pēc mazgāšanas ar karstu un aukstu ūdeni vai ziepju putām un petroleju matus nepavisam nedrīkst slaucīt, bet tie jāžāvē saulē vai uz primusa .. . Kādēļ jūs nežāvējāt? Kur jūs tagad tāds iesiet kā zaļā vārna?

Ipolits Matvejevičs jutās nomākts. Ienāca Tichons. Ieraudzījis kungu ar zaļām ūsām, viņš pārkrustījās un palūdza naudu pa­ģiru lāpīšanai.

— Izsniedziet rubli šim darba varonim, — Ostaps ierosināja, — un, lūdzu, nerakstiet to manā rēķinā. Tā ir jūsu intima darī­šana ar bijušo darba kolēģi… Pagaidi, vecīt, neej prom, man maza darīšana pie tevis.

Ostaps ar sētnieku ievadīja sarunu par mēbelēm, un jau pēc piecām minūtēm koncesionari zināja visu. Visas mēbeles 1919. gadā aizveduši uz dzīvokļu daļu, izņemot vienu viesistabas krēslu, kas vispirms atradies Tichona pārziņā, bet vēlāk to paņēmis so­ciālās nodrošināšanas otrā invalidu nama saimniecības vadītajs.

— Tad kur tas ir, vai šai pašā mājā?

— Seit pat stāv.

— Bet saki, draudziņ, — ar aizturētu elpu jautāja Vorobja­ņinovs, — kad krēsls bija pie tevis, tu to … netiki labojis?

— Labot nebija nekādas vajadzības. Vecos laikos mantu labi nostrādāja. Tāds krēsls vēl trīsdesmit gadus var izturēt.

— Nu, ej vien, draudziņ, še vēl rublis, klausies — tikai nevie­nam nesaki, ka es esmu atbraucis.

— Mēms kā kaps, pilsoni Vorobjaņinov.

Aizsūtījis sētnieku un izsaucies: «Ledus sakustējies!» — Ostaps Benders atkal pievērsās Ipolita Matvejeviča ūsām.

— Vajadzēs no jauna nokrāsot. Dodiet naudu, es aiziešu uz aptieku. Jūsu «Titaniks» ne velnam neder, ar tādu tikai suņus krāsot… Vecos laikos, tā tik bija krāsiņa! … Man kāds skriešāv nās sacīkšu profesors pastāstīja aizraujošu notikumu. Jūs intere­sējaties par zirgu skriešanās sacensībām? Nē? 2ēl. Aizraujoša nodarbošanās. Nu, lūk . . . Bijis tāds slavens kombinators, grafs Druckis. Viņš zirgu skriešanās sacensībās pazaudējis piecsimt tūkstošus. Zaudēšanas karalis! Un brīdī, kad viņam bez parādiem vairāk nekā nebijis un grafs jau apcerējis pašnāvības iespējas, kāds zibenszellis par piecdesmit rubļiem viņam devis lielisku pa­domu. Grafs aizbraucis un pēc gada atgriezies ar Orlova rikšo­tāju, trīsgadnieku. Tagad grafs atguvis ne tikai savu naudu, bet pat vēl vinnējis kādus trīssimt tūkstošus. Viņa orlovietis «Mak- īers» ar teicamu atestatu vienmēr pienācis pirmais. Derbijā viņš pa veselu auguma tiesu aizgājis priekšā «Makmagonam». Ak tu vētra! . .. Bet te Kuročkins (vai pazīstat?) pamana, ka visi orlo- vieši sāk mainīt krāsu, tikai «Maklers» viens pats kā balodītis — nemaina krāsu. Izcēlās milzīgs skandals! Grafu ietupināja uz trim gadiem. Izrādījās, ka «Maklers» nav nekāds orlovietis, bet pār­krāsots metiss, bet metisi taču daudz straujāki par orloviešiem un tos pie orloviešiem pa versti tuvāk nelaiž. Ko tu neteiksi? … Tā tik bija krāsiņa! Kur nu jūsu ūsas! …

— Bet atestats? Viņam taču bija teicams atestats?

— Tāds pats kā etiķete uz jūsu «Titanika» — viltots! Dodiet naudu krāsai!

Ostaps atgriezās ar jaunu miksturu.

— «Najada». Iespējams, ka labāka par jūsu «Titaniku». Vel­ciet nost svārkus!

Sākās pārkrāsošanas ceremonija. Bet «brīnišķīgā kastaņbrūnā krāsa, kas matiem piedod maigumu un kuplumu», sajaukusies ar zaļo «Titaniku», negaidot nokrāsoja Ipolita Matvejeviča galvu un ūsas saules spektra krāsās.

No rīta vēl neko neēdušais Vorobjaņinovs nikni lamāja visas parfimērijas rūpnīcas, kā valsts, tā arī pagrīdes, kas atradās Odesā Mazajā Arnauta ielā.

— Tādu ūsu droši vien nav pat Aristidam Brianam, — Ostaps mundri piezīmēja, — un ar tādiem ultravioletiem matiem dzīvot Padomju Krievijā nav ieteicams. Vajadzēs noskūt.

— Es nevaru, — skumīgi atbildēja Ipolits Matvejevičs, — tas nav iespējams.

— Ko, vai ūsas jums ir dārga piemiņa?

— Nevaru, — atkārtoja Vorobjaņinovs, bēdīgi nokāris galvu.

— Nu tad palieciet arī visu mūžu šai sētnieka miteklī, bet es iešu pēc krēsliem. Starp citu, pirmais krēsls atrodas virs mūsu galvām.

— Skuj iet nost!

Sameklējis šķēres, Benders vienā mirklī nocirpa ūsas, tās klusi nokrita uz grīdas. Beidzis griezt, techniskais direktors izņēma no kabatas apdzeltējušu žileti, bet no kabatas portfeļa — rezerves 'asmeni un sāka skūt gandrīz raudošo Ipolitu Matvejeviču.

— Pēdējo asmeni jums iztērēju. Neaizmirstiet ierakstīt manā debetā divus rubļus par skūšanu un matu griešanu.

Drebēdams aiz bēdām, Ipolits Matvejevičs tomēr pajautāja:

— Kāpēc tad tik dārgi? Visur maksā tikai četrdesmit ka­peikas!

— Par konspirāciju, biedri feldmaršal, — Benders ātri at­bildēja.

Cilvēka ciešanas, kuram skuj galvu ar žileti, ir neiedomāja­mas. To Ipolits Matvejevičs saprata jau pašā operācijās sākumā

Bet gals, kas visam pienāk, pienāca arī šīm ciešanām.

— Kārtībā. Sēde turpinās! Cilvēkus ar vājiem nerviem lū­dzam neskatīties! Tagad jūs esat līdzīgs Boborikinam, pazīsta­majam kupleju autoram.

Ipolits Matvejevičs nopurināja riebīgās pinkas, kuras vēl tik nesen bija skaistas sirmu matu cirtas, nomazgājās un, juzdams, ka visa galva spēcīgi sūrst, šodien vai simto reizi ielūkojās spo­gulī. Redzētais viņam pēkšņi iepatikās. Ipolitam pretī raudzījas ciešanās izmocīta* bet diezgan jauna, bez angažementa palikuša aktiera seja.

— Uz priekšu trauc, jau taure sauc! — iesaucās Ostaps.

— Es — pa karstām pēdām uz dzīvokļu daļu vai, pareizāk, uz to māju, kur kādreiz bija dzīvokļu daļa, bet jūs — pie vecenēm!

— Es nevaru, — sacīja Ipolits Matvejevičs, — man būs ļoti smagi ieiet paša mājā.

— Ak jā! .. . Satraucošs notikums! Barons trimdinieks! Labi. Ejiet uz dzīvokļu daļu, bet šeit pastrādāšu es. Sapulcēšanās vieta — sētnieka istabā. Parade aller!

Stargorodas sociālās nodrošināšanas nodaļas otrā invalidu nama saimniecības pārzinis bija kaunīgs zaglītis. Visa viņa bū­tība protestēja pret zādzībām, bet nezagt viņš nevarēja. Viņš zaga, un viņam bija kauns. Zaga viņš pastāvīgi, pastāvīgi kau­nējās, un tāpēc viņa gludi skūtajos vaigos vienmēr dega samul­suma, kauna un neveiklības sārtums. Saimniecības pārzini sauca par Aleksandru Jakovļeviču, bet viņa sievu — Aleksandru Jakov- ļevnu. Viņš viņu sauca par Sašchenu, viņa viņu par Aļchenu. Pasaule vēl nebija redzējusi tik kaunīgu zaglēnu kā Aleksandrs Jakovļevičs.