IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Neuztraucieties, viss ir kārtībā. Mans uzvārds Benders? Varbūt esat dzirdējis?

— Neesmu dzirdējis, — nervozi atbildēja Ipolits Matvejevičs.

— Nu jā, no kurienes tad Parizē būtu pazīstams Ostapa Ben­dera vārds? Vai Parizē tagad ir silts? Laba pilsēta. Mana māsīca uz turieni izprecēta. Nesen ierakstītā vēstulē man atsūtīja zīda lakatiņu . . .

— Kas par blēņām! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Kādi lakatiņi? Es atbraucu nevis no Parizes, bet no …

— Brīnišķīgi, brīnišķīgi! No Moršanskas.

Ipolitam Matvejevičam vēl nekad nebija bijušas darīšanas ar tik temperamentīgu jaunu cilvēku kā Benders, un tāpēc viņš ju­tās slikti.

— Nu, ziniet, es iešu, — viņš sacīja.

— Uz kurieni tad jūs iesiet? Jums nav kur steigties. GPU pati pie jums atnāks.

Ipolits Matvejevičs nezināja, ko atbildēt, atpogāja mēteli ar noplukušu samta apkakli un apsēdās uz sola, naidīgi raudzīda­mies Benderā.

— Es jūs nesaprotu, — viņš sacīja vārgā balsī.

— Tas nav nekas briesmīgs. Tūlīt sapratīsiet. Acumirkli! — Ostaps uzvilka basajās kājās apelsina krāsas puszābakus un, staigādams pa istabu, sāka tincināt:

— Kādu robežu jūs pārgājāt? Polijas? Somijas? Rumanijas? Droši vien dārgs prieks. Kāds mans paziņa nesen pargaja robežu,

viņš dzīvo Slavutā mūsu pusē, bet viņa sievas vecāki — otrā pusē. Ģimenes domstarpību dēļ viņš sastrīdējies ar sievu, bet šī bijusi viegli aizvainojama. Iespļāvusi viņam ģīmī un aizmukusi pāri robežai pie vecākiem. Sis mans paziņa padzīvojis dienas trīs viens pats un skatās — slikti būs: pusdienu nav, istaba netīra un nolēmis salīgt mieru. Izgājis naktī un devies pāri robežai pie sievastēva. Robežsargi viņu saņēmuši ciet, piesējuši lietu, ietupinājuši uz sešiem mēnešiem, bet vēlāk izslēguši no arodbied­rības. Tagad, stāsta, sieva, muļķe tāda, atskrējusi atpakaļ,, bet vīrs sēž aiz restēm. Viņa tam paciņas nesot… Vai jūs arī pār­gājāt poļu robežu?

— Goda vārds, — izdvesa Ipolits Matvejevičs, pēkšņi juzda­mies atkarīgs no runīgā jaunā cilvēka, kas bija nostājies viņam ceļā uz briljantiem, — goda vārds, es esmu K.PFSR pavalstnieks. Galu galā es varu uzrādīt pasi…

— Pie pašreizējās poligrāfijas attīstības Rietumos iespiest padomju pasi ir tāds nieks, ka par to runāt smieklīgi… Kāds mans paziņa nonāca tik tālu, ka iespieda pat dolārus. Jūs taču zināt, cik grūti viltot amerikaņu dolārus? Tur papīrs ar tādām, ziniet, daudzkrāsainām dzīsliņām. Spīdoši jāpārzin technika. Viņš tos sekmīgi ieplūdināja Maskavas melnajā biržā, bet vēlāk izrādī­jās, ka viņa vectētiņš, slavens valūtas specs, tos uzpircis Kijevā un galīgi izputējis, jo dolāri taču tomēr bija viltoti. Tā ka jūs ar savu pasi arī varat pārrēķināties.

Ipolits Matvejevičs, noskaities, ka kavējas enerģiska briljantu meklēšana un viņš spiests nīkt sētnieka smirdošajā mitekli un klausīties bezkaunīga jaunekļa tarkšķēšanā par savu paziņu tum­šajiem darījumiem, tomēr nekādi neuzdrošinājās iet prom. Viņš jutās stipri neērti, iedomājoties vien, ka nepazīstamais jaunais cil­vēks var izpļāpāt visai pilsētai, ka atbraucis bijušais muižniecī­bas vadonis. Tad visam beigas, un varbūt pat vēl ietupinās.

— Jūs tomēr nevienam nestāstiet, ka esat mani saticis, — lūdzoši sacīja Ipolits Matvejevičs, — var vēl patiešām iedomāties, ka esmu emigrants.

— Tā! Tā! Tas ir konģeniali! Vispirms aplūkosim aktivu: tur ir emigrants, kas atgriezies savā dzimtajā pilsētā. Pasivā: viņš baidās, ka viņu varētu paņemt ciet GPU.

— Es taču jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka neesmu ne­kāds emigrants.

— Bet kas tad jūs esat? Kādēļ uz šejieni atbraucāt?

— Nu, es atbraucu no N. pilsētas darīšanās.

— Kādās darīšanās?

— Personiskās darīšanās.

— Un pēc visa tā jūs vēl apgalvojat, ka neesat emigrants? … Kāds mans paziņa arī atbrauca …

Ipolitu Matvejeviču Bendera stāsti par saviem paziņām bija noveduši līdz izmisumam, un viņš, redzēdams, ka Benderu no sliedēm nevarēs izsist, pēkšņi padevās.

… ak >,.

— Labi, — viņš teica, — es jums visu paskaidrošu. «Galu galā bez palīga grūti,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, «un blēdis, kā rādās, viņš ir liels. Tāds var noderēt.»

Ipolits Matvejevičs noņēma lāsumaino kastora platmali,, sasu­kāja ūsas, no .kurām, sukai pieskaroties, izlēca spriganas elek­triskās dzirksteles, un, apņēmīgi noklepojies, pastāstīja Ostapam Benderam, pirmajam garāmgājējam, ko bija saticis, itin visu, ko vien viņš par briljantiem zināja no mirstošās sievasmātes iztei­cieniem.

Stāsta laikā Ostaps vairākkārt pietrūkās kājās un, griezdamies pie dzelzs krāsns, jūsmīgi sauca:

— Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi! Ledus sakustējies.

Un jau pēc stundas abi sēdēja pie ļodzīgā galdiņa un, saspie­duši galvas kopā, lasīja garu dārglietu sarakstu, kuras kādreiz rotājušas sievasmātes pirkstus, kaklu, ausis, krūtis un matus.

Ipolits Matvejevičs, ik brīdi sakārtodams uz deguna slīdošo pensneju un uzsvērdams katru vārdu, runāja:

— Trīs pērļu vītenes … Labi atceros. Divās pa četrdesmit pēr­lēm, bet trešajā, garajā — simt desmit. Briljanta kaklarota .. . Klaudija Ivanovna teica, tā maksājot četri tūkstoši, veclaiku darbs…

Tālāk nāca gredzeni: ne jau resnie, muļķīgie un lētie laulības gredzeni, bet gan tievi, viegli, ar tanīs ielodētiem tīriem, spodri­nātiem briljantiem; smagi, žilbinoši auskari, kas uz mazo, sieviš­ķīgo austiņu meta daudzkrāsainas ugunis; čuskveidīgas rokas­sprādzes ar smaragda zvīņām; kaklarota ar slēdzeni, kuras iegū­šanai izdeva ienākumus no piecsimt desetinu ražas; pērļu kakla­

rota, kuru būtu pa spēkam iegādāties tikai slavenai operas pri- madonai; visu vainagoja četrdesmit tūkstošus vērtā diadēma.

Ipolits Matvejevičs atskatījās. Tumšajos, piesūbējušos sēt­nieka mitekļa kaktos uzliesmoja un drebēja smaragdzaļa pavasara gaisma. Briljantu dūmaka spiedās pie pašiem griestiem. Pērles ripoja pa galdu un lēkāja uz grīdas. Istabu bija pārņēmusi dārg­lietu miraža.

Uzbudinātais Ipolits Matvejevičs attapās tikai no Ostapa balss, skaņas.

— Nav slikta gaume. Dārgakmeņi, es redzu, lietpratīgi izve­lēti. Cik tas viss joks maksāja?

— Kādus tūkstošus septiņdesmit vai septiņdesmit piecus.

— M-jā … Tagad tas maksā apmēram pusotra simta tūkstošu.

— Vai patiešām tik daudz? — iepriecināts jautāja Vorobja­ņinovs.

— Ne mazāk. Tikai jūs, dārgais biedri no Parizes, uzspļaujiet tam visam.

— Kā tad tā — uzspļaut?

— Ar siekalām, — Ostaps atbildēja, — tāpat kā spļāva līdz vēsturiskā materialisma laikmetam. Nekas tur neiznāks.

— Kālab tad tā?

— Nu tapat vien. Cik krēslu bija?

— Ducis. Viesistabas garnitūra.

— Jūsu viesistabas garnitūra droši vien jau sen sadegusi krāsnis.

Vorobjaņinovs tā izbijās, ka pat piecēlās no krēsla.

— Tikai bez uztraukumiem, bez uztraukumiem. Pie šī pasā­kuma ķeršos es pats. Sēde turpinās. Starp citu, mums abiem ne­pieciešams noslēgt nelielu līgumiņu.

Smagi elsojošais Ipolits Matvejevičs ar galvas mājienu iz­teica savu piekrišanu. Tad Ostaps Benders ņēmās izstrādāt notei­kumus.

— Slepenās bagātības realizacijas gadījumā es kā 'koncesi­jas tiešs dalībnieks un pasākuma techniskais vadītājs saņemu sešdesmit procentus, bet sociālās apdrošināšanas naudu par mani varat nemaksāt. Tas man ir vienalga.