IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Būtu man iedevuši miljons rubju! — otrais pasažieris iesau­cās, tirinādams kājas. — Es viņiem būtu parādījis, ko darīt ar miljonu!

Spraugā starp augšējiem plauktiem parādījās ceturtā pasa­žiera galva. Viņš uzmanīgi paskatījās uz cilvēku, kas skaidri zināja, ko iesākt ar miljonu, un, neko nesacījis, atkal paslēpās aiz žurnālā.

— Jā, — sacīja trešais pasažieris, atplēsdams dzelzceļa pa­keti ar diviem individuāliem sausiņiem, — gadās dažādi fakti naudas apgrozības sfērā. Kādai Maskavas meičai Varšavā nomi­ris tēvocis un atstājis mantojumā miljonu, bet viņa to nav pat zinājusi. Bet tur, aiz robežām, to uzostījuši, un pēc mēneša Mas­kavā ieradies diezgan pieklājīgs ārzemnieks. Šis putniņš bija no­lēmis apprecēt meiteni, kamēr viņai vēl nav ne jausmas par man­tojumu. Bet viņai Maskavā bijis līgavainis, diezgan glīts jauns puisis no Mēru un svaru palatas. Viņa to ļoti mīlējusi un, dabiski, nevēlējās iziet pie cita par sievu. Bet tas ārzemnieks taisni vai prātu zaudējis, sūtījis viņai ziedus, konfektes un flora zeķes. Iz­rādās, ārzemju putniņš ieradies nevis pats uz savu galvu, bet no akciju sabiedrības, kas organizējusies speciāli tēvoča mantojuma ekspluatēšanai. Viņiem bijis pat pamatkapitals astoņpadsmit tūk­stoši zelta zlotu. Šim viņu pilnvarotajam vajadzēja par katru cenu apprecēt meiteni un aizvest līdz uz ārzemēm! Ļoti romantisks ga­dījums! Iedomājieties pilnvarotā stāvokli! Tāda atbildība! Viņš taču saņēmis avansu un nevar to attaisnot šā padomju līgavaiņa dēļ. Bet tur — Varšavā — tīrās šausmas! Akcionāri gaida, uz­traucas, akcijas krīt. Vārdu sakot, viss beidzās ar krachu. Mei­tene apprecējās ar savu padomju līgavaini. Tā viņa arī neko ne­uzzināja.

— Ir gan zoss! — sacīja otrais pasažieris. — Būtu devuši man to miljonu!

Un uzbudinājumā viņš pat izrāva kaimiņam no rokām sau­siņu un nervozi apēda.

Augšējā plaukta apdzīvotājs neapmierināti ieklepojas. Acīm redzot sarunas viņam traucēja iemigt.

Apakšā sāka runāt klusāk. Tagad pasažieri sēdēja cieši galvu pie galvas un aizgūtnēm čukstēja:

— Nesen Starptautiskā Sarkanā krusta biedrība ievietoja avī­zēs sludinājumu, ka meklējot amerikaņu zaldāta Harija Kovaļ- čuka mantiniekus; viņš pats kritis karā tūkstoš deviņi simti astoņ­padsmitajā gadā. Mantojumā vesels miljons! Tas ir — bijis nepilns miljons, bet pieaugušas procentes … Un, luk, nomaļajā Volinijas ciematiņā . ..

Uz augšējā plaukta grozījās aveņkrāsas sega. Benderam šķe- binaja dūšu. Viņam bija apnikuši vagoni, augšejie un apakšējie plaukti, visa krateklīgā ceļojumu pasaule. Viņš viegli būtu atdevis pusmiljonu, lai aizmigtu, bet čukstēšana lejā nerimās:

— … Saprotiet, kādā dzīvokļu izīrēšanas kooperativa bied­rībā ierodas vecene un saka: «Es savā pagrabā atradu podiņu, nezinu, kas tai podiņā iekšā, esiet nu tik labi, paskatieties paši.» Dzīvokļu izīrēšanas kooperativa biedrības valde paskatījusies šai podiņā, bet tur indiešu zelta rūpijas, miljons rupiju …

•— Ir gan zoss! Atradusi, kam stāstīt! … Būtu devuši man to miljonu, es gan zinātu …

— Starp mums runājot, ja vēlaties zināt, — nauda — tas ir viss.

— Bet kādā alā pie Možaiskas . ..

No augšas atskanēja vaidi, skanīgi, izmisuma pilni bojā ejoša individiuma vaidi.

Stāstītāji uz mirkli apmulsa, bet necerēto bagātību valdzinā­jums, kas lija no japaņu prinču, Varšavas radinieku vai Ameri­kas zaldātu kabatām, bija tik liels, ka viņi atkal cits citam ķērās pie ceļiem, murminādami:

— Un, lūk, kad atvēra relikvijas, tur, starp mums runājot, at­rada par miljonu …

No rīta, vēl pusmiegā, Ostaps dzirdēja, ka logam atbīda aiz­karus un kāda balss saka:

— Miljons! Iedomājieties, vesels miljons …

Tas bija par daudz. Lielais kombinators nikni paraudzījās lejup. Bet vakardienas pasažieru vairs nebija. Viņi rītausmā bija izkāpuši Charkovā, pamezdami savandītas gultas, aptaukotu rū­tiņu papīra lapu, kotlešu un maizes drupatas un arī auklas ga­liņu. Pie loga stāvošais jaunais pasažieris vienaldzīgi paskatījās uz Ostapu un turpināja, griezdamies pie saviem diviem ceļa biedriem:

— Miljons tonnu čuguna. Līdz gada beigām. Komisija domā, ka apvienošana varētu dot tādus rezultātus. Un, kas pats smiek­līgākais, — Charkova apstiprinājusi!

Ostaps šais vārdos nesaskatīja nekā smieklīga. Taču jaunie pasažieri visi reizē sāka smieties. Pie tam čīkstēja visu triju gu­mijas mēteļi, kurus viņi vēl nebija paspējuši novilkt.

— Bet ko Bubeško Ivans Nikolajevičs? — jūsmīgā balsī

vaicāja pats jaunākais no pasažieriem. — Droši vien zemes sper gaisā?

— Nu jau vairs nesper. Nokļuva muļķīgā stāvoklī. Un kas tik tur nenotika! Sākumā viņš ārdījās … jūs zināt, Ivans Nikolajevičs ir vīrs ar raksturu . .. Astoņsimt divdesmit pieci tūkstoši tonnu un nevienu tonnu vairāk. Tad lieta pieņēma nopietnu vir­zienu. Iespēju samazināšana . .. Fakts! Līdzināšanās pēc atpali- cējiem — fakts! Vajadzēja cilvēkam tūlīt pilnīgi atzīt savu kļūdu. Bet ne! Godam kantes rīvē! Iedomājies — dižciltīgā muižniecība. Atzīties un viss. Bet viņš sāka pa daļām. Nolēma autoritati sa­glabāt. Un tad tikai sākās triki, īsts dostojevskisms! «No vienas puses, atzīstu, bet, no otras puses, — pasvītroju.» Bet ko tur pa­svītrot, kas tā par gļēvu locīšanos! Mūsu Bubeško vajadzēja rak­stīt otru vēstuli.

Pasažieri atkal iesmējās.

— Bet arī tur viņš ne vārda nebilda par savu oportunismu. Un sākās rakstu plūdi. Katru dienu pa vēstulei. Gribējuši jau vi­ņam ierīkot speciālu nodaļu «Labojumi un norobežošanās». Un pats taču zina, ka iekritis, grib izķepuroties, bet tā iestidzis līdz kaklam, ka vairs nevar. Un pēdējo reizi nogājis pat tik tālu, ka uzrakstījis: «Tā un tā, redziet… kļūdu atzīstu, bet šo vēstuli uz­skatu par nepietiekošu.»

Ostaps jau sen bija aizgājis mazgāties, bet jaunie pasažieri vēl arvien turpināja smieties. Kad viņš atgriezās, kupeja bija iz­slaucīta, plaukti nolaisti, un pavadonis gāja prom, piespiezdams ar zodu palagu un segu klēpi. Jaunie cilvēki, nebaidīdamies caur­vēja, atvēra logu, un kupejā taisni kā kastē iesprostots jūras vil­nis šaudījās un auļoja rudens vējš.

Ostaps uzmeta uz tīkliņa čemodānu ar miljonu un nosēdās lejā, draudzīgi raudzīdamies uz jaunajiem kaimiņiem, kuri ar se­višķu degsmi iejutās starptautiskā vagona apstākļos, — bieži lū­kojās durvju spogulī, šūpojās uz mīkstajiem sēdekļiem, pārbau­dīdami to atsperu elastību, atzina sarkani pulētā rotājuma labo kvalitati un spieda pogas. Laiku pa laikam viens no viņiem uz dažām minūtēm pazuda un atgriezies sačukstējās ar biedriem. Pē­dīgi durvīs parādījās meitene bobrika vīriešu mētelī un vingro­šanas kurpēs ar auklām, kas ieskāva potītes kā senajiem grieķiem.

— Biedri! — viņa stingri sacīja. — Tā ir cūcība. Mēs arī vē­lamies braukt greznībā. Nākošajā stacijā mums jāapmainās.

Bendera ceļa biedri draudīgās balsīs pretojās.

— Nav ko klaigāt. Visiem ir tādas pašas tiesības kā jums, —

turpināja meitene. — Mes taču lozējām. Laimējās Tarasovam, Parovickim un man. Vācieties prom uz trešo klasi.

No saceltā trača Ostaps saprata, ka vilcienā no vasaras rūp­nieciskas prakses uz Cernomorsku atgriežas liela grupa politech- nikuma studentu. Cietajā vagonā visiem nepietika vietu, un trīs biļetes vajadzēja pirkt starptautiskajā, starpību sadalot uz gal- viņam.