IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Es samaksāšu, cik vien vēlaties! — lielais kombinators augstprātīgi sacīja.

— Nekas neiznāks, pilsoni, — atbildēja portjē, — pilnā sa­stāvā ieradies viss augsnes pētnieku kongress, lai apskatītu izmē­ģinājumu staciju. Rezervēts zinātnes pārstāvjiem.

Un portjē laipnā seja pauda godbijību kongresa priekšā. Os­tapam gribējās uzkliegt, ka viņš ir galvenais, ka viņu vajag cienīt un godāt, ka viņam maisā ir miljons, taču viņš uzskatīja par la­bāku apspiest savas vēlmes un izgāja uz ielas galīgi saērcināts.

Visu dienu viņš ormaņa ratos braukāja pa pilsētu. Labākajā restorānā viņš pusotras stundas dabūja gaidīt, kamēr augsnes pēt­nieki, kuri šeit pusdienoja viss kongress reizē, piecelsies no galda. Teātris šai dienā sniedza izrādi tikai augsnes pētniekiem un atse­višķiem pilsoņiem biļetes nepārdeva. Bez tam vēl Ostapu nebūtu laiduši skatītāju zālē ar maisu rokā, bet to nebija kur nolikt. Lai zinātnes interesēs nebūtu jāpārnakšņo uz ielas, miljonārs tai pašā vakarā aizbrauca, kārtīgi izgulēdamies starptautiskajā vagonā.

No rīta Benders izkāpa lielā Pievolgas pilsētā. No kokiem, griezdamās kā propeleri, lidinājās dzeltenas, caurspīdīgas lapas. Volga tinās vētrā. Nevienā viesnīcā istabu nebija.

— Varbūt vienīgi pēc mēneša, — šaubīdamies teica viesnīcu vadītāji ar bārdiņām un bez bārdiņām, ūsaini un gludi skuvu- šies, — kamēr elektrocentralē neuzmontēs trešo agregatu, ir ne­ceriet. Viss speciālistiem atdots. Un bez tam — komjaunatnes novada kongress. Neko nevaram darīt.

Kamēr lielais kombinators kvernēja pie portjē augstajām pul­tīm, pa viesnīcas kāpnēm steidzās inženieri, techniķi, ārzemju speciālisti un komjaunieši — kongresa delegāti.

Un atkal Ostaps dienu pavadīja ormaņa ratos, ar nepacietību gaidīdams kurjervilcienu, kur varēs nomazgāties, atpūsties un palasīt avīzīti.

Lielais kombinators piecpadsmit naktis pavadīja dažādos vil­cienos, pārbraukdams no pilsētas uz pilsētu, jo viesnīcās istabu nekur nebija. Vienā vietā cēla domnu, otrā — saldētavu, trešā — cinka rūpnīcu. Visur bija pārpildīts ar darbīgiem ļaudīm. Ceturtā vieta Ostapa ceļu šķērsoja pionieru salidojums, un istabā, kur miljonārs būtu varējis pavadīt jauku vakaru kopā ar draudzeni, klaigāja bērni. Ceļā Ostaps iedzīvojās mantās, iegādājās čemo­dānu miljona glabāšanai, ceļam nepieciešamās mantas un ekipe- jās. Ostaps jau prātoja par ilgstošu un mierīgu ceļojumu līdz Vladivostokai, aprēķinādams, ka braucienam turp un atpakaļ va­jadzēs trīs nedēļas, kad pēkšņi sajuta, ja tūlīt neapmetīsies uz cie­tas zemes, viņš nomirs no kādas mīklainas dzelzceļu slimības. Un viņš darīja to, ko vienmēr, kad bija laimīgs tukšu kabatu īpaš­nieks. Iepriekš telegrafēdams, viņš uzdevās par inženieri vai sa­biedriski aktivu ārstu, vai tenoru, vai rakstnieku. Un viņam par brīnumu visiem cilvēkiem, kas brauca darīšanās, istabas atradās, un Ostaps mazliet atguvās pēc šūpošanās vilcienos. Reiz viņam vajadzēja uzdoties pat par leitnanta Smidta dēlu, lai saņemtu istabu. Pēc šā gadījuma lielais kombinators nodevās drūmām pārdomām.

«Un tāds ir miljonārā liktenis . ..» viņš sarūgtināts domāja. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?»

Pat pirmās šķiras Eiropa, ar kuru Ostaps dižojās Balaganova priekšā, — uzvalks, kurpes un platmale — bija komisijas veikalā pirkti, un, neraugoties uz visu lielisko kvalitati, tām bija trū­kums — tās nebija paša mantas, tuvas un ierastas, bet gan sve­šas. Tās kāds jau bija valkājis, varbūt stundu, minūti, un tomēr kāds svešs cilvēks tās apvazājis. Aizvainojoši bija arī tas, ka val­dība nepievērš nekādu uzmanību miljonāru bēdīgajam stāvoklim un sadala dzīves labumus pēc plāna. Un vispār bija slikti. Stacijas priekšnieks sveicinot necēla roku pie cepures, kā agrākos laikos klanījās katram tirgonītim ar nieka piecdesmit tūkstošu lielu kapi- taliņu, pilsētas tēvi neieradās viesnīcā stādīties priekšā, prese ne­steidzās intervēt un miljonārā fotogrāfiju vietā iespieda šādus tādus triecienniekus, kas pelnīja simt divdesmit rubļus mēnesī.

Ostaps katru dienu pārskaitīja savu miljonu, un aizvien bija un palika miljons, atskaitot kādu sīkumu. Viņš pielika visas pūles, pusdienoja vairākas reizes dienā, dzēra senus, dārgus vīnus, izda- ļāja ļoti lielas dzeramnaudas, nopirka gredzenu, japaņu vāzi un seskādu kažoku. Kažoku un vāzi vajadzēja uzdāvināt viesnīcas apkalpotājam, jo Ostapam nepatika ceļā stiept līdz smagas man­tas. Bez tam vajadzības gadījumā viņš varēja sapirkt vēl daudzus kažokus un vāzes. Un tomēr mēneša laikā bija iztērēti tikai seši tūkstoši.

Nē! Parāde galīgi neizdevusies, lai gan viss bija savā vietā. Savlaicīgi tika izsūtīti līnijnieki, norādītā laikā ieradās daļas, spē­lēja orķestris. Bet pulki neskatījās uz viņu, nesauca «urā», un ne jau viņam kapelmeistars vicināja ar rokām. Tomēr Ostaps nepa­devās. Viņš stipri cerēja uz Maskavu.

— Bet kā ar Riodežaneiro? — satraukti jautāja Balaganovs.

— Vai brauksim?

— Velns viņu rāvis! — Ostaps negaidīti nikni iesaucās. — Tas viss ir izdomas, nav nekādas Riodežaneiro, un Amerikas nav, un Eiropas nav, nekā nav. Un vispār pēdējā pilsēta ir Sepetovka, pie kuras sašķīst Atlantijas okeana viļņi.

— Tie tik ir brīnumi! — Balaganovs nopūtās.

— Man kāds doktors visu paskaidroja, — Ostaps turpināja,

— ārzemes — tā ir teika par aizkapa dzīvi. Kas tur nokļūst, tas vairs neatgriežas.

— Tīrais cirks! — iesaucās Sura, nekā nesapratis. — Oh, kā es tagad dzīvošu! Nabaga Paņikovskis! Viņš, protams, pārkāpa konvenciju, bet dievs ar viņu! Kā večuks būtu priecājies!

— Lieku priekšā nelaiķa piemiņu godināt ar piecelšanos, — sacīja Benders.

Piena brāļi piecēlās un brīdi pastāvēja klusēdami, skatīdamies lejup uz sadrupinātajiem biskvitiem un neapēstajām sviestmaizēm.

Nospiedošo klusumu pārtrauca Balaganovs.

—- Vai jūs zināt, ko dara Kozļēvičs? — viņš sacīja. — Tīrais cirks! Viņš tomēr samontējis «Antilopi» un strādā Cernomorskā. Vēstuli atsūtīja. Skat…

Bortmechaniķis izvilka no žokenes vēstuli.

«Sveicināts, Sura,» rakstīja «Antilopes» vadītājs. «Kā jums klājas? Vai jūs vēl aizvien esat 1. S. dēls? Man klājas labi, tikai nav naudas, un mašīna pēc remonta briesmīgi niķīga, dienā strādā tikai vienu stundu. Visu laiku to laboju, taisni spēka vairs nav. Pasažieri dusmojas. Varbūt jūs, dārgais Sura, varētu man atsūtīt eļļas pievadcauruli, kaut vai lietotu. Seit tirgū galīgi nevar dabūt. Pameklējiet Smoļenskas tirgū, tur, kur pārdod vecas atslēgas. Bet, ja jums klājas slikti, brauciet šurp. Gan jau iztiksim. Es stāvu uz Meringa ielas stūra, pie biržas. Kur tagad O. B.? Jūs cienīdams, jūsu Ādams Kozļēvičs. Aizmirsu uzrakstīt. Pie manis biržā bija atnakuši ksendzi Kušakovskis un Morošeks. Izcēlās skan- dals. A. K.»

— Skriešu meklēt cauruli, — norūpējies sacīja Balaganovs.

— Nevajag, — Ostaps atturēja, — es viņam nopirkšu jaunu mašīnu. Brauksim uz «Grandhoteli», es pa telegrāfu pieprasīju istabu simfoniskā orķestra diriģentam. Bet jums jāpārģērbjas, jā­nomazgājas, jāizdara kapitālremonts. Jūsu priekšā, Sura, atveras» lielo iespēju vārti.

Viņi izgāja uz Kalančas laukuma. Taksometru nebija. Braukt ormanī Ostaps atsacījās.

— Tā ir pagātnes kariete, — viņš nicinoši sacīja, — ar tādu tālu neaizbrauksi. Bez tam tur oderējumā dzīvo mazas pelītes.