IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Katrs žūpa, — spiedzoši iepīkstējās Rubaškins, — sāks šeit huligāniski uzvesties . ..

Ostaps klusēdams satvēra korespondentu aiz basās kājas. Uz Rubaškina kliedzieniem saskrēja viss vagons. Koreiko drošības pēc izvācās priekštelpā.

— Plēšaties? — jautāja Uhudšanskis. — Nu, nu.

Ostapu, kas jau bija paspējis iegāzt Rubaškinam ar maišeli pa galvu, turēja aiz rokām Gargantia un resnais rakstnieks puicis­kajos svārciņos.

— Lai viņš uzrāda biļeti! — histēriski kliedza lielais kombi­nators. — Lai parāda plackarti!

Rubaškins, pavisam kails, lēkāja no plaukta uz plauktu un pieprasīja, lai pasauc komandantu. Zaudējis īstenības izjutu, Os­taps arī bija par to, lai izsauc priekšniecību. Tracis beidzās ar lielām nepatikšanām. Rubaškins uzrādīja kā biļeti, tā plackarti, un tad traģisma pilnā balsī pieprasīja to pašu no Bendera.

— Bet es principa pēc nerādīšu! — iesaucās lielais kombina­tors, steidzīgi pamezdams notikuma vietu. — Man ir tādi principi!

— Zaķis! — iespiedzās Ļevs Rubaškins, kails izspraucies gai­tenī. — Vēršu jūsu uzmanību, biedri komandant, šeit braucis zaķis!

— Kur ir zaķis? — iespiedzās komandants, kura acīs bija iedegušās pēdu dzinēja uguntiņas.

Aleksandrs Ivanovičs, bailīgi noslēpies aiz tribines, raudzījās tumsā, bet nekā nevarēja atšķirt. Ap vilcienu ņudzēja tumši stāvi, lēkāja papirosu uguņi un skanēja balsis: «Papūlieties uzrādīt!» — «Bet es jums saku — principa pēc!» — «Huligānisms!» — «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — «Kādam taču jābrauc bez biļe­tes?» Sasitās buferu šķīvji, pār zemi šņākdams pārbrāzās bremžu gaiss, un vagonu gaišie logi izkustējās no vietas. Ostaps vēl dižo­jās, bet viņam garām jau brauca strīpainie dīvāni, bagažas tīk­liņi, vagonu pavadītāji ar lukturiem, ziedu pušķi un restorānva­gona griestu propeleri. Aizbrauca bankets ar šampaniešvīnu, ar veco un jauno ungārieti. No rokām paspruka gaļas ķiļķēni un iz­gaisa naktī. Frikando, maigais frikando, par kuru Ostaps tik de­dzīgi bija stāstījis, atstāja Pērkonavotus. Pienāca Aleksandrs Ivanovičs.

— Es to tā neatstāšu, — burkšķēja Ostaps. — Pametuši tuks­nesī padomju preses korespondentu! Es sacelšu kājās visu sabied­rību. Koreiko! Mēs aizbrauksim ar pirmo kurjervilcienu! Nopirk­sim visas vietas starptautiskajā vagonā!

— Ko jūs runājat, — Koreiko iebilda, — kur te radīsies kur- jervilciens! No šejienes nekādi vilcieni neiet. Pēc plāna eksplua­tācijā sāksies tikai pēc diviem mēnešiem.

Ostaps pacēla galvu. Viņš ieraudzīja melnas dienvidu debesis, mežonīgās zvaigznes un visu saprata. Bet Koreiko kautrais atgā­dinājums par banketu deva viņam jaunus spēkus.

— Aiz uzkalna stāv lidmašīna, — sacīja Benders, — tā, kas atlidoja uz svinībām. Tā lidos prom tikai rītausmā. Mēs paspēsim.

Lai paspētu laikā, miljonāri devās uz priekšu platā dromedara solī. Viņu kājas grima smiltīs, tuksnesī kurējās nomadu uguns­kuri, stiept čemodānu un maisu nebija tik smagi, cik pretīgi. Ka­mēr viņi rausās uzkalnā no Pērkonavotu puses, tikmēr no pretējās puses propeleru tarkšķu pavadījumā modās rītausma. Lejā no uz­kalna Benders un Koreiko jau skrēja, baidīdamies, ka lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem.

Zem augstajiem, rievotajiem lidmašīnas spārniem staigāja mazi mechaniķi ādas mēteļos. Trīs propeleri lēni griezās, vēdinā­dami tuksnesi. Pasažieru kabines kvadratveidīgajos logos plan­dījās aizkari ar plīša bumbiņām. Pilots, atspiedis muguru pie aluminija pakāpiena, ēda pīrādziņu, piedzerdams no pudeles narzanu.

— Mēs esam pasažieri, — aizelsies sauca Ostaps, — divas pirmās klases biļetes!

Viņam neviens neatbildēja. Pilots nometa pudeli un vilka rokās cimdus ar uzročiem.

— Vai brīvas vietas ir? — Ostaps atkārtoja, tverdams pilotu aiz rokas.

— Pasažierus neuzņemam, — sacīja pilots, ķerdamies pie kāpņu roktura. — Šis ir speciāls reiss.

— Es pērku lidmašīnu! — steidzīgi sacīja lielais kombinators.

— Ietiniet papīrītī!

— Nost no ceļa! — uzsauca mechaniķis, sekodams pilotam

Propeleri, ātri griezdamies, pagaisa skatienam. Drebēdama un

gāzelēdamās lidmašīna pagriezās pret vēju. Gaisa viļņi atgrūda miljonārus atpakaļ pie kalna. Ostapa kapteiņa cepure nolidoja no galvas un aizripoja uz Indijas pusi ar tādu ātrumu, ka tās ieraša­nos Kalkutā varētu gaidīt ne vēlāk kā pēc trim stundām. Cepure noteikti būtu ieripojusi Kalkutas galvenajā ielā, ar savu mīklaino parādīšanos pievērsdama Iritelligence Service tuvu stāvošo ap­rindu uzmanību, ja lidmašīna nebūtu aizlidojusi un vētra pārstā­jusi. Gaisā lidmašīna pažilbināja savas šķautnes un izzuda saules staros. Ostaps aizskrēja pēc cepures, kas bija ieķērusies saksaula zaros, un piebilda:

— Ar transportu galīgi nevedas. Ar dzelzceļu mēs sastrīdējā­mies. Gaisa satiksmes ceļi mums slēgti. Kājām? Četrsimt kilo­metru. Tur nav par ko jūsmot. Ir tikai viena izeja — pieņemt is­lamu un pārvietoties ar kamieļiem.

Par islamu Koreiko neatbildēja nekā, bet doma par kamieļiem viņam patika. Restorānvagona un lidmašīnas vilinošais izskats bija nostiprinājis vēlēšanos kā sabiedriski aktivam ārstam veikt izpriecas braucienu, protams, bez plātīšanās, taču arī ne bez sa­vas bramanības.

Auli, kas bija ieradušies sliežu licēju tikšanās svētkos, vēl ne­bija izklīduši, un kamieļus izdevās nopirkt netālu no Pērkonavo- tiem. Tuksneša kuģi izmaksāja simt astoņdesmit rubļus gabalā.

— Cik lēti! — Ostaps iečukstēja. — Nopirksim piecdesmit kamieļus. Vai simt!

— Tā ir plātīšanās, — sadrūvis sacīja Aleksandrs Ivanovičs.

— Ko ar tiem darīsim? Pietiek arī ar diviem.

Kazachi bļaustīdamies nosēdināja ceļotājus starp kupriem, pa­līdzēja piesiet čemodānu, maisu un pārtiku ceļam — burdjuku ar kumisu un divus aunus. Kamieļi vispirms piecēlās uz pakaļkājām, kālab miljonāri zemu paklanījās, bet pēc tam uz priekškājām un aizsoļoja gar Austrumu Maģistrales līniju. Valgos piesietie auni tipināja aizmugurē, laiku pa laikam birdināja spiras un dvēseli satricinoši blēja.

— Hei, šeich Koreiko! — uzsauca Ostaps. — Aleksandr ibn Ivanovič! Vai dzīve nav jauka?

Seichs neko neatbildeja. Viņam bija trāpījies izkāmējis ka­mielis, un Koreiko to nikni dauzīja ar saksaula nūju pa noplukušo paka|u.

Septiņas dienas kamieļi stiepa caur tuksnesi jaunizceptos šei- chus. Ceļojuma sākumā Ostaps priecājās no visas sirds. Viss viņu uzjautrināja: ir Aleksandrs ibn Ivanovičs, kas ķepurojās starp ka­mieļa kupriem, ir izkāmējušais tuksneša kuģis, kas centās izlocī­ties no savu pienākumu pildīšanas, ir maiss ar miljonu, ar kuru uzgāzdams lielais kombinators reizēm uzmundrināja nepaklausī­gos aunus. Sevi Ostaps dēvēja par pulkvedi Lourensu.

— Es esmu visvarens! — viņš sauca, šūpodamies augstajā kuprī. — Ja pēc divām dienām mēs nesaņemsim pieklājīgu ēdienu, es sadumpošu kādas ciltis. Goda vārds! Iecelšu sevi par pravieša pilnvaroto un izsludināšu svēto karu džichadu. Piemēram, pret Dāniju. Kālab dāņi nomušīja savu princi Hamletu? Ņemot vērā pašreizējo politisko stāvokli, pat Tautu Savienība piekritīs tādam kara ieganstam. Nudien, nopirkšu no angļiem par miljonu šaute­nes, — viņi mēdz pārdot šaujamos ieročus ciltīm, — un marš prom uz Dāniju. Vācija palaidīs cauri uz reparaciju rēķina. Vai varat iedomāties mežonīgu cilšu iebrukumu Kopenhāgenā? Visiem pa priekšu es pats uz balta kamieļa. Ak! Paņikovska vairs nav! Kā viņam derētu dāņu zoss!…