IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

«Vai, cik slikti,» domāja Aleksandrs Ivanovičs, «slikti un baigi! Ja pēkšņi viņš mani nožņaudz un pievāc visu naudu? Ļoti vien­kārši. Sagriezīs gabalos un ar preču vilcienu nosūtīs uz dažādām pilsētām. Bet galvu ieskābēs kāpostu mucā.»

Koreiko uzvēdīja īsts pagraba miklums. Izbijies viņš palūrēja no gultas apakšas. Benders snauda uz savas kastes, noliecis galvu pie dzelzceļnieku luktura.

«Bet varbūt viņu… ar preču vilcienu,» nodomāja Aleksandrs Ivanovičs, turpinādams vilkt ārā sainīšus un šausminādamies, «uz dažādām pilsētām? Stingri konfidenciāli. Ko?»

Viņš atkal palūrēja ārā. Lielais kombinators izstaipījās un no­žāvājās kā dogs, atplezdams muti vai līdz ausīm. Tad viņš pa­ņēma konduktora lukturi un sāka ar to vicināt, saukdams:

— Stacija Hacepetovka! Pilsoni, izkāpiet! Esam atbraukuši? Starp citu, pavisam aizmirsu jums pavaicāt: varbūt jūs gatavo­jaties man pārgriezt rīkli? Tad ziniet — es neesmu ar mieru. Un bez tam mani vienreiz jau mēģinājuši nogalināt. Bija tāds neno­svērta rakstura vecis no labas ģimenes, bijušais muižniecības mar­šals un arī dzimtsarakstu nodaļas reģistrators, Kisa Vorobjaņi- novs. Mēs abi uz pajām meklējām simt piecdesmit tūkstošu rubļu lielu laimi. Un tad tieši pirms iegūtās sumas sadalīšanas dumjais muižniecības vadonis novilka ar bārdas nazi man pa rīkli. Un cik tas bija banali, Koreiko! Banali un sāpīgi! Ķirurgi tik tikko iz­glāba manu jauno dzīvību, par ko es viņiem esmu dziļi pateicīgs.

Pēdīgi Koreiko izlīda no gultas apakšas, piebīdīdams pie Os­tapa kājām naudas sainīšus. Katrs sainītis bija rūpīgi ielīmēts baltā papīrā un pārsiets ar aukliņu.

— Deviņdesmit deviņi sainīši, — drūmi sacīja Koreiko, — des­mit tūkstoši katrā. Papīrnauda divdesmit piecu červoncu zīmēs. Varat nepārbaudīt, pie manis kā bankā.

— Bet kur tad simtais sainītis? — Ostaps jūsmīgi jautāja.

— Desmit tūkstošus es atrēķināju par aplaupīšanu jūras krastā.

— Nu, tā ir tīrā cūcība. Nauda taču iztērēta jūsu dēļ. Neesiet formalists.

Koreiko nopūzdamies pasniedza iztrūkstošo naudu un tās vietā saņēma savas dzīves aprakstu dzeltenā mapē ar kurpju sai­tītēm. Dzīves aprakstu viņš turpat sadedzināja dzelzs krāsnī, kuras skurstenis gāja caur vagona jumtu. Ostaps uz labu laimi paņēma vienu sainīti, norāva ietinamo papīru un, pārliecinājies, ka Koreiko nav krāpies, iebāza kabatā.

— Bet kur tad valūta? — piekasījās lielais kombinators.

— Kur Meksikas dolāri, turku liras, kur mārciņas, rūpijas, pese- tas, centavosi, rumāņu lejas, kur Limitrofijas lati un zloti? Kaut daļu dodiet valūtā!

— Ņemiet vien, kāda ir, — atbildēja Koreiko, sēdēdams pie krāsns un skatīdamies uz dokumentiem, kas ugunī čokurojās,

— ņemiet, citādi drīz arī šādas naudas nebūs. Valutu es neturu.

— Āre, arī es tagad esmu miljonārs! — Ostaps iesaucās jautrā izbrīnā. — Piepildījušies idiota sapņi.

Pēkšņi Ostaps kļuva skumīgs. Viņu satrieca ikdienišķā ap­kārtne, šķita jocīgi, ka pasaule šai pašā mirklī nav pārmainīju­sies un visapkārt nekas, itin nekas nav noticis. Un, lai gan viņš zināja, ka nekādas slepenas alas, podi ar zeltu un Aladina lampas mūsu bargajā laikmetā nepastāv, tomēr viņam kaut kā kļuva žēl. Viņam kļuva mazliet skumīgi kā Roaldam Amundsenam, kad viņš dirižablī «Norge», lidojot virs Ziemeļpola, kur bija tiecies nokļūt visu mūžu, pavisam ikdienišķi sacīja saviem ceļa biedriem: «Te nu mēs esam atlidojuši.» Apakšā sadrupis ledus, plaisas, auk­stums, tukšums. Noslēpums atklāts, mērķis sasniegts, vairāk nav ko darīt un ir jāmaina nodarbošanās. Taču šādas skumjas ir īs­laicīgas, jo nākotnē gaida slava, gods un cieņa — skandē kori, goda sardzē stāv ģimnāzistes baltos priekšautos, raud vecenītes, Ziemeļpola pētnieku mātes, kuru dēlus apēduši viņu ekspedicijas biedri, spēlē nacionalās himnas, gaisos šaujas raķetes, un vecais karalis spiež pētnieku pie saviem durstīgajiem ordeņiem un zvaigznēm.

Vājuma brīdis bija pāri. Ostaps sameta sainīšus maisiņā, kuru laipni pasniedza Aleksandrs Ivanovičs, paņēma to padusē un at­grūda preču vagona smagās durvis.

Svētki beidzās. Raķetes kā zelta makšķeres tika mestas debe­sīs, izķerot no turienes sarkanas un zaļas zivtiņas, salta uguns šļācās acīs, virpuļoja pirotechniskās saules. Aiz telegrāfā būdas uz dēļu skatuves notika nomadiem veltīta izrāde. Daži no viņiem sēdēja uz soliem, citi turpretī priekšnesumos noraudzījās no savu seglu augstumiem. Bieži zviedza zirgi. Specvilciens bija apgais­mots no viena gala līdz otram.

— Jā! — iesaucās Ostaps. — Bankets restorānvagonā! Es biju pavisam aizmirsis! Kāds prieks! Iesim, Koreiko, es jūs pacienāšu, ■es visus pacienāšu! Saskaņā ar viesmīlības likumiem! Konjaks ar citroniņu, gaļas ķilķēni, frikando ar šampinjoniem, vecais un jau­nais ungāru šampaniešvīns! …

_■— Frikando, frikando, — nikni sacīja Koreiko, — bet pēc tam iesēdinās. Es nevēlos sevi afišēt.

— Es jums apsolu pasakainas vakariņas uz balta galdauta, — neatlaidās Ostaps. — Iesim, iesim! Un vispār atmetiet vientuļnie- cību, steidzieties izdzert savu daļu stiprāku dzērienu, apēst savas divdesmittūkstoš kotletes. Citādi vēl sanāks svešas personas un aprīs jūsu porciju. Es jūs iekārtošu specvilcienā, es tur esmu savs cilvēks, — un jau rītā mēs būsim diezgan kulturālā centrā. Bet tur ar mūsu miljoniem … Aleksandr Ivanovič! .. .

Lielajam kombinatoram pašlaik gribējās visus aplaimot, gri­bējās, lai visiem būtu jautri. Koreiko sadrūmusī seja viņu nomāca. Un viņš ņēmās Aleksandru Ivanoviču pārliecināt. Viņš bija vienis prātis, ka afišēt sevi nevajag, bet kālab mērdēties badā? Ostaps arī pats lāgā neapjēdza, kāpēc viņam vajadzīgs, lai tabeļvedis būtu jautrs, bet, reiz sācis, viņš vairs nevarēja apstāties. Beigās viņš sāka pat draudēt:

— Tupēsiet sabozies uz sava čemodānā, un kādā jaukā dieniņā pie jums ieradīsies kaulainā — un ar izkapti pa rīkli. Ko? Vai varat iedomāties šo atrakciju? Steidzieties, Aleksandr Ivanovič, kotletes vēl galdā! Neesiet tāds cietpauris.

Pēc miljona zaudēšanas Koreiko bija kļuvis pieļāvīgāks un piekāpīgāks.

— Varbūt patiešām izvēdināt smadzenes? — viņš nedroši bilda. — Aizlaisties uz centru? Tikai, protams, bez šika, bez plā­tīšanās.

— Kas nu par plātīšanos! Vienkārši divi sabiedriski aktivi ārsti brauc uz Alaskavu, lai apmeklētu Dailes teātri un paši sa­vām acīm paskatītos uz mumiju Mākslas muzejā. Ņemiet če­modānu!

Miljonāri devās uz staciju. Ostaps nevērīgi vicināja savu maisu kā vīraka trauku. Aleksandrs Ivanovičs smaidīja visdum­jāko smaidu. Specvilcienā pasažieri pastaigājās, cenzdamies turē­ties tuvāk pie vagoniem, jo jau kabināja klāt lokomotivi. Tumsā spīdēja korespondentu baltās bikses.

Kupejā uz Ostapa augšējā plaukta, apsedzies ar palagu, gu­lēja svešs cilvēks un lasīja avīzi.

— Nu, kāpiet zemē, — Ostaps draudzīgi sacīja, — saimnieks ieradies.

— Tā ir mana vieta, biedri, — pretojās nepazīstamais. — Es esmu Ļevs Rubaškins.

— Ziniet ko, Ļev Rubaškin, nepamodiniet manī zvēru, ejiet prom no šejienes!

Lielo kombinatoru grūda cīņā Aleksandra Ivanoviča neizprat­nes pilnais skatiens.

— Tie tik ir jaunumi, — korespondents augstprātīgi sacīja. — Kas jūs tāds esat?

— Kas jums par daļu, mērkaķis tāds! Reiz jums saka — kā­piet zemē, tad ari kāpiet zemē!