IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Jaunais cilvēks sadusmojās:

— Tas jums, iebraucējiem, ir skaisti, bet mums te jādzīvo.

Bfil

Fabrikas-virtuves lielajā zālē starp glazēto podiņu sienām un

mušpapīru lentēm, kas karājās pie griestiem, dejotāji ēda grūbu zupu un maziņus, brūnus sitenlšus. Ostaps painteresējās par vīnu un saņēma jūsmīgu atbildi, ka nupat netālu 110 pilsētas esot at­klāts minerālūdens avots, kas pēc garšas pārspējot slaveno nar- zanu. Lai to pierādītu, entuziasts pieprasīja pudeli jaunā minerāl­ūdens, ko viņi kapa klusumā izdzēra.

— Bet kā prostitūcijas līkne? — ar cerībām jautāja Aleksandrs, ibn Ivanovičs.

—- Krasi iet uz leju, — sacīja nepielūdzamais jaunais cilvēks.

— Ai, kas te tik nenotiek! — māksloti smiedamies, Ostaps iesaucās.

Un viņš patiešām nezināja, kas te notiek. Kad viņi piecēlās no galda, noskaidrojās, ka jaunais cilvēks jau paspējis par visiem samaksāt. Viņš neparko nebija ar mieru ņemt naudu no miljonā­riem, apgalvodams, ka parīt tā kā tā saņemšot algu, bet līdz tam. kaut kā iztikšot.

— Bet kā ar izpriecām? Kā pilsēta pavada brīvo laiku? — jau diezgan bezcerīgi jautāja Ostaps. — Kur timpāni, cimbalas?

— Vai tiešām jūs nezināt? — brīnījās muzeja vadītājs. — Pa­gājušā nedēļā pie mums atvēra pilsētas muzikālo komēdiju. Bē- beļa un Paganini vārdā nosauktu lielu simfonisko kvartetu. Brauk­sim tūlīt nekavējoties. Kā es to varēju piemirst!

Pēc tam, kad viņš bija samaksājis par pusdienām, atsacīties no muzikālās komēdijas apmeklēšanas nevarēja aiz etiskiem ap­svērumiem. Iznākot no turienes, Aleksandrs ibn Ivanovičs rupjā balsī sacīja:

— Pilsētas muzikālie kumēdiņi!

Lielais kombinators nosarka.

Atceļā uz viesnīcu jaunais cilvēks pēkšņi apturēja važoni, iz­sēdināja miljonārus, paņēma tos aiz rokām un, aiz milzīgas sajūs­mas pacēlies pirkstgalos, aizveda pie maza, ar stiepļu žogu noro­bežota akmens.

— Seit cels obelisku! ■— viņš iespaidīgi sacīja. — Marksisma- kolonu!

Atvadoties jaunais cilvēks lūdza, lai atbraucot biežāk. Labsir­dīgais Ostaps solījās noteikti atbraukt, jo nekad neesot pavadījis- laiku tik lieliski kā šodien.

—- Es došos uz staciju, — palicis vienatnē ar Benderu, sacīja Koreiko.

— Varbūt brauksim uz citu pilsētu uzdzīvot? — jautāja Ostaps. — Taškentā var jautri pavadīt dienas trīs.

— Man pietiek, — atbildēja Aleksandrs Ivanovičs, — es braukšu uz staciju nodot glabāšanā čemodānu un strādāšu šeit kaut kur par kantoristu. Pagaidīšu kapitalismu. Tad arī izprie­cāšos.

— Nu tad gaidiet arī, — Ostaps visai rupji iesaucās, — bet es braukšu. Šī diena ir nepatīkams pārpratums, vietējie pārspīlē­jumi. Zelta teliņam mūsu zemē vēl ir zināma vara!

Stacijas laukumā viņi ieraudzīja pūli specvilcienā korespon­dentu, kuri pēc sliežu savienošanas rīkoja ekskursijas izbraucienu pa Vidusāziju. Viņi bija ielenkuši Uhudšanski. Svinīgā komplekta īpašnieks pašapmierināti grozījās uz visām pusēm, izrādīdams savu ieguvumu. Viņš bija tērpies ar šakaļa asti apšūtā samta ce­purē un no vatētas segas sašūtā halatā.

Plīša pareģa vārdi joprojām piepildījās.

Tanī skumīgajā un gaišajā rudens dienā, kad Maskavas skvē­ros dārznieki nogriež pēdējos ziedus un izdala bērniem, leitnanta Smidta galvenais dēls Sura Balaganovs gulēja uz sola Rjazaņas stacijas pasažieru zālē. Viņš gulēja, nolicis galvu uz sola sānat- zveltnes. Saņurcītā žokejcepure bija uzbīdīta uz deguna. Pēc visa bija redzams, ka «Antilopes» bortmechaniķis un pilnvarotais nagu jautājumos ir nelaimīgs un nabags. Pie viņa neskūtā vaiga bija pielipusi sabirzusi olas čaumala. Buraudekla kurpes bija zaudē­jušas formu un krāsu un izskatījās pēc moldaviešu pastalām. Bezdelīgas lidoja zem augstajiem zāles griestiem.

Aiz lielajiem, nemazgātajiem logiem rēgojās bloķēšanas apa­ratūra, semafori un citi dzelzceļa saimniecībai nepieciešami priekš­meti. Aizskrēja nesēji, un drīz cauri zālei garā rindā gāja pienā­kušā vilciena pasažieri. Pēdējais no perona ienāca pasažieris tīrā apģērbā. Zem atpogātā, vieglā lietusmēteļa vīdēja uzvalks ar ka- leidoskopiski sīkām rūtiņām. Bikses kā ūdenskritums vēlās pār lakkurpēm. Pasažiera ārzemniecisko izskatu papildināja mīksta platmale, viegli pašķiebta uz sāniem. Nesēja pakalpojumus viņš neizmantoja un čemodānu nesa pats. Pasažieris laiski gāja pa tukšo zāli un, bez šaubām, būtu nokļuvis vestibilā, ja pēkšņi ne­pamanītu Balaganova skumjo stāvu. Viņš piemiedza acis, piegāja

tuvāk un kadu brīdi aplūkoja gulētāju. Tad piesardzīgi ar diviem cimda tērptiem pirkstiem mazliet pabīdīja nost cepuri no bort- mechaniķa sejas un pasmaidīja.

— Celieties augšā, graf, jūs aicina no pazemes! — viņš sacīja, paraustīdams Balaganovu.

Šura apsēdās, paberzēja seju ar plaukstu un tikai tad pazina pasažieri.

— Komandor! — viņš iesaucās.

— Nē, nē — iebilda Benders, aizsargādamies ar delnu, — ne­apkampiet mani! Es tagad esmu lepns.

Balaganovs luncinājās ap komandoru. Viņš to tik tikko pazina. Bija izmainījies ne tikai uzvalks vien, Ostaps kļuvis vājāks, acīs parādījusies izklaidīga izteiksme, seja stipri iedegusi dienvidu saulē.

— Esat gan kļuvis brūns, pavisam brūns! — priecīgi sauca Balaganovs. — Ek, kā iededzis!

— Jā, es esmu kļuvis pavisam brūns, — Benders cienīgi at­saucās. — Paskatieties uz biksēm. Pirmās šķiras Eiropa! Un šito esat redzējis? Manas kreisās rokas zeltnesi grezno briljanta gre­dzens. Četri karati. Nu, un kādi jūsu panākumi? Vēl aizvien dēlos?

— Tāpat vien, — Šura samulsa, — vairāk ar sīkumiem no­ņēmos.

Bufetē Ostaps pieprasīja sev balto vīnu un biskvitus, bet borl- mechaniķim alu ar sviestmaizītēm.

— Šura, sakiet godīgi: cik jums vajag naudas, lai justos lai­mīgs? — Ostaps jautāja. — Tikai sarēķiniet visu!

— Simt rubļu, — atbildēja Balaganovs, negribīgi pārstādams gremot maizi ar desu.

— Taču ne, jūs mani nesapratāt. Ne šodienai vien, bet vispār. Jūsu laimei. Skaidrs? Lai jūs labi justos šajā pasaulē.

Balaganovs ilgi domāja, bikli smaidīja un pēdīgi pateica, ka pilnīgai laimei viņam vajadzētu seši tūkstoši četri simti rubļu un ka ar šo sumu viņam šai pasaulē būtu ļoti labi.

— Labi, — Ostaps sacīja, — saņemiet piecdesmit tūkstošus.

Viņš, uzlicis uz ceļiem, atvēra četrstūraino ceļa somu un

iebāza Balaganova rokās piecus baltus, ar aukliņu pārsietus sai­nīšus. Bortmechaniķis uzreiz zaudēja apetiti. Viņš pārstāja ēst, noslēpa naudu kabatās un vairs neizvilka rokas no tām.

— Vai tiešām šķīvītis? — viņš sajūsmināts jautāja.

— Jā, jā, šķīvītis, — Ostaps vienaldzīgi atbildēja. — Ar zilu apmali. Aizstāvamais atnesa zobos. Ilgi luncināja asti, pirms es biju ar mieru ņemt. Tagad parādi komandēju es! Jūtos lieliski.

Pēdējos vārdus viņš izteica ne visai pārliecinoši.

Ar parādi, taisnību sakot, neveicās, un lielais kombinators me­loja, apgalvodams, ka jūtoties lieliski. Pareizāk būtu sacīt, ka viņš izjūt zināmas neērtības, ko tomēr negrib atzīt pat pats sev.

Kopš tā laika, kad viņš šķīrās ar Aleksandru Ivanoviču rokas bagāžas glabātuvē, kur pagrīdes miljonārs nodeva savu čemoda- neli, bija pagājis vesels mēnesis.

Jau pirmajā pilsētā, kur Ostaps iebrauca, juzdamies kā uzva­rētājs, viņš nevarēja dabūt viesnīcā istabu.