IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Bet pēc dažām dienām, kad no auniem bija palikušas pāri tikai auklas, bet kumiss viss izdzerts, pat visvarenais emirs kļuva sku­mīgs un melancholiski murmināja:

— Kur arabu tuksneša smilšainās laidas, trīs palmas reiz za­ļoja lepnas un slaidas.

Abi šeichi pamatīgi novājēja, noplīsa, apauga ar bārdām un sāka līdzināties nabadzīgiem dervišiem.

— Vēl mazliet pacietības, ibn Koreiko, — un mēs iejāsim pil­sētiņā, kas nebūs sliktāka par Bagdadi. Lēzeni jumti, iedzimto orķestri, restoraniņi austrumu gaumē, saldi vīni, leģendārās mei­čas un četrdesmit tūkstošu iesmu ar kariešu, turku, tataru, mezo- potamiešu un odesiešu šašlikiem. Un pēdīgi dzelzceļš.

Astotajā dienā ceļinieki piejāja pie senas kapsētas. Līdz pa­šam apvārsnim aizstiepās pusapaļo kapliču akmeņainie viļņi. Seit mirušos neapraka. Tos guldīja uz zemes un apbūvēja ar akmens jumoliem. Virs mirušo pīšļu pilsētas mirdzēja baisma saule. Paši senie Austrumi gulēja savos karstajos zārkos.

Kombinatori uzšāva kamieļiem un drīz vien iejāja oāzē. Tālu visapkārt pilsētai slējās papeļu zaļās lāpas, kas atspoguļojās ar ūdeni piepildītos rīsu lauku kvadratos. Vientuļi auga karagačas [7] , mats matā atgādinādamas milzīgus globusus uz koka kājas. Pa ceļam gadījās satikt ēzelīšus, kas nesa chalatos tērptus resnus jātniekus un āboliņa nastas.

Koreiko un Benders jāja gar bodītēm, kur tirgojās ar zaļu, pulverī saberztu tabaku un smirdošām koniskas formas ziepēm, kas atgādināja šrapneļa uzgali. Amatnieki ar baltām, cienīgām bārdām noņēmās ar vara loksnēm, veidodami bļodas un krūzes ar šauriem kakliem. Kurpnieki žāvēja saulē mazas, ar tinti nokrā­sotas ādiņas. Mošeju tumšzilie, dzeltenie un gaišzilie podiņi izsta­roja blāvu stikla mirdzumu.

Dienas atlikušo daļu un nakti miljonāri nogulēja ciešā miegā viesnīcas numurā, bet no rīta nomazgājās baltās vannās, nosku- vās un izgāja pastaigāties pa pilsētu. Seichu gaišo garastāvokli bojāja nepieciešamība nēsāt līdzi čemodānu un maisu.

— Es uzskatu par savu vispirmo pienākumu, — lielīgi sacīja Benders, — jūs iepazīstināt ar burvīgo pagrabiņu. Tas saucas «Mēnesnīcā». Es tur biju pirms kādiem pieciem gadiem, la­sīju lekcijas par cīņu pret abortiem. Kas par pagrabiņu! Krēsla, vēsums, saimnieks no Tiflisas, vietējais orķestris, auksts degvīns, dejotājas ar zvārguļiem un cimbalām. Ierīkosimies tur uz visu dienu. Var taču sabiedriski aktiviem ārstiem būt savas sīkas vājī- biņas. Es cienāšu. Zelta teļš atbild par visu.

Un lielais kombinators pakratīja savu maisu.

Taču pagrabiņa ^Mēnesnīcā» vairs nebija. Ostapam par izbrīnu vairs nebija pat tās ielas, kur skanējuši zvārgulīši un cim- balas. Šeit stiepās taisna, eiropeiska iela, kuru apbūvēja uzreiz visā garumā. Bija sacelti žogi, gaisā stāvēja alabastra putekļi, un kravas mašīnas karsēja jau tā karsto gaisu. Brītiņu noraudzījies uz pelēko ķieģeļu fasadi ar gariem, horizontāliem logiem, Ostaps piegrūda Koreiko un, pateicis: «Ir vēl viena vietiņa, tā pieder kā­dam no Baku,» — veda viņu uz pilsētas otru malu. Bet vietiņā vairs neredzēja dzejisko izkārtni, kuru bija sacerējis pats krodzi­nieks no Baku:

CIENI SEVI.

CIENI MOS.

CIENI ĶAUKAZU,

APCIEMO MŪS.

Tanī vietā šeichi redzēja papes plāksnīti ar arabu un krievu burtiem:

PILSĒTAS MĀKSLAS MUZEJS

— Ieiesim iekšā, — Ostaps skumīgi sacīja, — tur vismaz būs vesi. Un bez tam muzeju apmeklēšana ietilpst ce|ojošu sabiedriski aktivu ārstu programā!

Viņi iegāja lielā, ar krītu izbalsinātā istabā, nolika uz grīdas savus miljonus un ilgi ar piedurknēm slaucīja karstās pieres. Mu­zejā atradās tikai astoņi eksponāti: mamuta zobs, kuru jaunajam muzejam bija uzdāvinājusi Taškentas pilsēta, eļļas glezna «Sa­dursme ar basmačiem», divi emiru chalati, zelta zivtiņa akvarijā, vitrinā ar izkaltētiem siseņiem, Kuzņecova fabrikas porcelānā sta­tuete un pēdīgi obēliska makets, kuru pilsēta gatavojās novietot galvenajā laukumā. Turpat projekta pakājē zvilnēja liels skārda vainags ar lentām. To nesen bija atvedusi speciālā delegācijā no kaimiņu republikas, bet, tā kā obeliska vēl nebija (asignētie līdzekļi tika izmantoti pirts būvei, kura izrādījās daudz nepiecie­šamāka), delegācijā, teikdama attiecīgas runas, nolika vainagu pie projekta.

Pie apmeklētājiem tūlīt pienāca jaunietis ar izrotātu Bucharas tjubeteiku skūtajā galvā un, uztraucies kā jauns autors, jautāja:

— Kādi jūsu iespaidi, biedri?

— Tā nekas, — sacīja Ostaps.

Jaunais cilvēks pārzināja muzeju un nekavējoties sāka sūro­ties par grūtībām, kādas pārdzīvojot viņa lolojums. K.rediti par maziem. Taškenta atkratījusies ar vienu zobu, bet pašu vērtības — mākslinieciskās un vēsturiskās neesot kas savāc. Nesūtot spe­ciālistu.

— Ja man būtu kaut trīssimt rubļu! — iesaucās vadītājs. — Es šeit Luvru iztaisītu!

— Sakiet: vai jūs labi pazīstat pilsētu? — Ostaps jautāja, pa­mirkšķinādams Aleksandram Ivanovičam. — Vai jus nevaretu mums ieteikt apskatīties dažas ievērības cienīgas vietas? Es pa­zinu jūsu pilsētu, bet tā pēdējā laikā ļoti pārmainījusies.

Vadītājs ļoti nopriecājās. Iesaukdamies, ka pats personīgi visu parādīšot, viņš noslēdza muzeju un aizveda miljonārus uz to pašu

ielu, kur pirms pusstundas viņi bija meklējuši pagrabiņu «Mē­nesnīcā».

— Sociālismā vārdā nosauktais prospekts! — viņš sacīja, ar tīksmi ievilkdams plaušās alabastra putekļus. — Ak! Kāds brī­nišķīgs gaiss! Kas šeit būs pēc gada! Asfalts! Autobuss' Irigacijas institūts! Tropu institūts! Nu, ja šoreiz Taškenta nedos zinātnie­kus! … Jūs zināt, viņiem ir tik daudz mamutu kaulu, bet man at­sūtījuši tikai vienu zobu, kad mūsu republikā visi tik ļoti tiecas pēc dabas zinībām.

— Ko tu neteiksi? — Koreiko nomurmināja, ar pārmetumu skatīdamies uz Ostapu.

— Un vai zināt, — čukstēja entuziasts, — man ir aizdomas, ka tas nemaz nav mamuta zobs. Viņi iesmērējuši ziloņa zobu!

— Bet kā pie jums ar tādiem… krodziņiem austrumnieku gaumē, ziniet, ar timpaniem un fleitām? — nepacietīgi jautāja lielais kombinators.

— Tādu vairs nav, — vienaldzīgi atbildēja jauneklis, — sen jau bija laiks iznīcināt šo sērgu, šo epidemiju perēkli. Tieši pava­sarī piežmiedzām pēdējo midzeni. Saucās «Mēnesnīcā».

— Piežmiedzāt? — Koreiko iestenējās.

— Goda vārds! Bet toties atvērta fabrika-virtuve. Eiropiešu ēdieni. Šķīvjus mazgā un žāvē ar elektrības palīdzību. Kuņģa sli­mību līkne strauji noslīdējusi uz leju.

— Kas te notiek? — lielais kombinators iesaucās, aizsegdams seju ar rokām.

— Jūs vēl neko neesat redzējuši, — kautri smaidīdams, sacīja muzeja vadītājs. — Brauksim uz fabriku-virtuvi pusdienot.

Viņi iesēdās līnijdroškā zem audekla nojumes ar cakotu, zilu lentīti apšūtu apmali un aizbrauca. Pa ceļam laipnais pavadonis ik brīdi spieda miljonārus izliekties no baldachina apakšas un rādīja viņiem jau uzceltas ēkas, ēkas, kuras ceļ, un vietas, kur tās vēl tiks celtas. Koreiko skatījās uz Ostapu ar ļaunuma pilnām acīm. Ostaps novērsās un sacīja:

— Kāds brīnišķīgs ieziemiešu tirdziņš! Bagdade!

— Septiņpadsmitā datumā sāksim noplēst, — sacīja jaunais cilvēks, — šeit būs slimnīca un kooperativa centrs.

— Un jums šīs eksotikas nav žēl? Tā taču īsta Bagdade!

— Ļoti skaisti! — nopūtās Koreiko.