IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Vajadzēja kāpt tramvajā. Vagons bija pārpildīts. Tas bija viens no tiem strīda atmosfēras pilnajiem vagoniem, kuri bieži cirkulē pa galvaspilsētas ielām. Ķildu uzsāk kāda atriebīga ve­čiņa rīta stundā, kad visi steidzas laikā nokļūt darbā. Pamazām strīdā iesaistās visi vagona pasažieri, pat tie, kas tur iekļuvuši pusstundu pēc incidenta sākšanās. Niknā večiņa jau sen izkāpusi, aizmirsies arī strīda iemesls, bet kliedzieni un savstarpēji apvai­nojumi turpinās, un vārdu karā stājas aizvien jauni pasažieru kadri. Un tādā vagonā līdz pat vēlai naktij neapklust bāršanās.

Satrauktie pasažieri ātri vien izšķīra Balaganovu un Ostapu„ un drīz piena brāļi kūļājās katrs savā vagona galā, starp augu­miem un kurvjiem iežņaugti. Ostaps bija iekāries siksnā, ar pūlēm saturēdams čemodānu, kuru visu laiku nesa prom cilvēku straume.

Pēkšņi, pārskanot lamas, no tās puses, kur šūpojās Balaga­novs, atskanēja sievietes vaimanas:

— Nozaga! Turiet! Re, kur viņš stāv!

Visi pagrieza galvas. Aizelsdamies aiz ziņkāres, notikuma vietai spraucās klāt šādu starpgadījumu cienītāji. Ostaps ierau­dzīja Balaganova apstulbušo seju. Bortmechaniķis vēl pats lāgā nesaprata, kas noticis, bet viņu jau turēja aiz rokas, kurā viņš cieši žņaudza graša vērtu sieviešu somiņu ar tievu bronzas ķēdīti.

— Bandits! — sieviete kliedza. — Tikko pagriezos sānis, bet viņš…

Piecdesmit tūkstošu īpašnieks bija nozadzis somiņu, kur atra­dās bruņurupuča čaulas pūdernīca, arodbiedrības biedra karte un viens rublis septiņdesmit kapeiku naudas. Vagons apstājās. Starp­gadījumu cienītāji vilka Balaganovu uz izeju. Iedams garām Ostapam, Sura bēdīgi nočukstēja:

— Kā tas tā gadījās? Es taču mechaniski…

— Es tev gan parādīšu mechaniski! — iesaucās starpgadījumu cienītājs ar pensneju un portfeli, tīksmīgi iegāzdams bortmecha- niķim pa skaustu.

Pa logu Ostaps ieraudzīja, ka pie grupas ātrā solī pienāca milicis un aizveda noziedznieku prom.

Lielais kombinators novērsās.

Četrstūrainajā, noslēgtajā «Grandhoteļa» pagalmā skanēja virtuves trokšņi, tvaika šņākšana un uzsaucieni: «Divas tējas seš­padsmitajā!», — bet baltajos gaiteņos bija tīri un klusi kā elektro­stacijas sadales zālē. Simt piecdesmit numuros gulēja augsnes pētnieku kongress, atgriezies no izbrauciena, trīsdesmit numuri bija paredzēti ārzemju komersantiem, kuri skaidroja sāpīgu jau­tājumu — vai galu galā iespējams izdevīgi tirgoties ar Padomju Savienību vai nav; labāko apartamentu ar četrām istabām ieņēma slavenais indusu dzejnieks un filozofs, bet mazā istabiņā, kas bija rezervēta simfoniskā orķestra diriģentam, gulēja Ostaps Benders.

Viņš gulēja uz plīša segas ar visām drēbēm, piespiedis pie krūtīm čemodānu ar miljonu. Pa nakti lielais kombinators bija izmantojis visu skābekli, kas atradās istabā, un tajā atlikušos ķī­miskos elementus par azotu varēja saukt tikai aiz pieklājības. Smirdēja pēc ieskābuša vīna, ellišķīgām kotletēm un vēl pēc kaut kā neaprakstāmi riebīga. Ostaps iestenējās un pagriezās uz sā­niem. Čemodāns nokrita uz grīdas. Ostaps ātri atvēra acis.

— Kas tad īsti vakar notika? — viņš viebdamies murmināja. — Plātīšanās restorānā zālē! Un, liekas, pat zināma izlaidība! Fui! Uzvedos kā otrās ģildes kupcis! Ak dievs, vai tikai kādu no klātesošajiem neesmu apvainojis? Tur kāds muļķis kliedza: «Aug­snes pētnieki, piecelieties!» — bet vēlāk raudāja un apzvērēja, ka savā sirdī viņš pats arī esot augsnes pētnieks. Protams, tas biju es pats! Jā, bet kāds tam bija iemesls?…

Un viņš atcerējās, ka vakar bija nolēmis sākt pieklājīgu dzīves veidu un apņēmies uzcelt savrupmāju mauru_ stilā. Rīta cēlienu viņš pavadīja grandiozos sapņos. Viņš iztēlojās māju ar minare- tiem, šveicaru ar cienīgu sejas izteiksmi, mazo viesistabu, biljarda

istabu un tādu kā konferenču zāli. Pilsētas padomes zemes nodaļā lielajam kombinatoram paskaidroja, ka zemes gabalu varot dabūt. Bet jau celtniecības kantori viss sabruka. Nogāzās šveicars, norī- binādams savu cienīgo mūli, sagrīļojās zelta konferenču zāle un sadrupa minareti.

— Vai jūs esat privātpersonā? — kantori miljonaram jautāja.

Ja, — atbildēja Ostaps, — spilgti izteikta individualitāte.

- Par nožēlošanu, mēs būvējam tikai kolektiviem un organi­zācijām.

— Kooperativām, sabiedriskām un saimnieciskām? — Benders skumji pārvaicāja.

— Jā, tām pašām.

— Bet es?

— Jūs varat būvēt pats saviem spēkiem.

— Jā, bet kur tad es ņemšu akmeņus, logu un durvju eņģes? Un līstes?

— Gan jau kaut kā dabūsiet. Lai gan tas ir grūti. Kontingenti jau sadalīti pēc rūpniecības un kooperācijas pieprasījumiem.

Droši vien tas arī bija par iemeslu neglītajai nakts pļēguro- šanai.

Ostaps tāpat guļus izvilka piezīmju grāmatiņu un ņēmās sa­skaitīt izdevumus kopš tā laika, kad bija saņēmis miljonu. Pir­majā lappusītē bija neaizmirstams ieraksts:

Kamielis .

Auns

Kumiss

180 r. 30 r.

1 r. 75 k.

Kopā 211 r. 75 k.

Tālākie nebija labāki. Kažoks, mērce, dzelzceļa biļete, atkal mērce, atkal biļete, trīs nebaltai dienai nopirktas čalmas, ormaņi, vāze un dažādi nieki. Ja neskaita Balaganovam iedotos piecdes­mit tūkstošus, kas tam neatnesa laimi, miljons vēl bija vesels.

«Nedod iespējas kārtīgi ieguldīt kapitalu!» sašuta Ostaps. «Ne­dod! Varbūt sākt intelektuālu dzīvi, kā dzīvo mans draugs Lo- chankins? Galu galā materialās vērtības es jau esmu uzkrājis, pamazām vajag papildināt arī garīgo vērtību krājumu. Nekavē­joties jānoskaidro, kur slēpjas dzīves jēga.»

Viņš atcerējās, ka viesnīcas vestibilā visu dienu drūzmējās meitenes, vēlēdamās parunāt par dvēseli ar atbraukušo indusu profesoru.

«Iešu pie indusa,» viņš nolēma, «galu galā jāuzzina, kas par lietu. Taisnība, tā rīkoties ir pintiķība, bet citas izejas nav.»

Nešķirdamies no čemodānā, Benders tādā pašā izskatā, kā bija gulējis, — saburzītā uzvalkā nogāja lejā beletažā un pieklauvēja pie diženā cilvēka istabas durvīm. Viņam atvēra tulks.

— Vai filozofs pieņem? — Ostaps jautāja.

— Kā nu kuru, — laipni atbildēja tulks. — Vai jūs esat privāt­personā?

— Nē, nē, — izbijies iesaucās lielais kombinators, — es esmu no kādas kooperativas organizācijās.

— Jūs ar grupu? Cik jūs esat cilvēku? Citādi, ziniet, skolotā­jam grūti pieņemt katru atsevišķu personu. Viņš dod priekšroku pārrunām . ..

— Ar kolektivu? — Ostaps uztvēra. — Mani tieši kolektivs pilnvaroja noskaidrot kādu svarīgu principiālu jautājumu attie­cībā uz dzīves jēgu.

Tulks aizgāja un pēc piecām minūtēm atgriezās. Viņš atrāva portjeru un svinīgā balsī sacīja:

— Lai ienāk kooperativā organizacija, kas vēlas uzzināt dzīves jēgas noslēpumu.

Krēslā ar augstu un neērtu, grebumiem rotātu atzveltni sēdēja lielais filozofs un dzejnieks brūnā samta talarā un tādā pašā aug­stā cepurē. Viņa seja bija melnīgsnēja un maiga, bet acis melnas kā podporučikam. Balta un plata bārda kā frakas krūtaža sedza krūtis. Stenografiste sēdēja pie viņa kājām. Divi tulki, induss un anglis, bija novietojušies katrs savā pusē.

Ieraugot Ostapu ar čemodānu, filozofs krēslā nemierīgi sagro­zījās un satraukts kaut ko pačukstēja tulkam. Stenografiste sāka steidzīgi pierakstīt, bet tulks pie lielā kombinatora vērsās ar jautājumu: