Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

ZELTA VULKĀNS

1886. gadā, publicējis ap 30 romānu sērijā «Neparastie ceļojumi», Žils Verns ir slavas kalngalā. Taču šī gada laikā rakstnieku piemeklē nelaime pēc nelaimes — sava brāļadē­la lodes ievainots, viņš līdz mūža galam paliek klibs, un viņa izdevējs Pjērs Žils Hecels ir pazudis. Romānistu gaida cita dzīve: viņš vairs nevar kuģot — tā bija Verna lielā aizraušanās — un, būdams brīvs no Hecela važām, savu li­terāro darbību viņš liek zem jautājuma zīmes.

Verns patiesi vēlas atsvabināties no «zinātniskajiem un ģeogrāfiskajiem rāmjiem», kuros «notiesāts darboties [1] ». mūža nogalē viņš raksta fantastiskos romānus (Le Sphinx des glaces — «Ledus sfinksa», Les Histoires de Jean- Marie Cabidoulin — «Žana Marijas Kabidulēna stāsti»), kaislību romānus {Li' Chāteau des Carpathes — «Karpatu pils»), satīriskos romānus (Sans dessus dessous — «Ač­gārni»), bet šie darbi, kuru literārā vērtība šodien atzīta, tai laikā negūst atsaucību. Lasītāji no «Mēness zemes» au­tora pirmām kārtām gaida nākotnes fantastiku ar neparastu izgudrojumu aprakstiem.

Žila Verna nepabeigtie manuskripti

Pēc Zila Verna nāves 1905. gada 24. martā viņa dēls Mi- šels tūdaļ sastāda sarakstu ar 11 publicējamiem darbiem. Tie ir: viens ceļojumu romāns (Voyage en Angleterre et en Ēcos- se — «Ceļojums pa Angliju un Skotiju»), fantastisks romāns

Paris au XX 1 siecle — «Parīze XX gadsimtā»), viens nove- j krājums un astoņi pabeigti romāni: Le Phare du bout du nonde — «Pasaules gala starmetis», L'Agence Thompson nd Co — «Tomsona un Co aģentūra», En Magellanie — Magelānijā», Le Secret de Wilhel.m Storitz — «Vilhelma Itorica noslēpums», La Chasse au meteore — «Meteora me- lības», Le Beau Danube jaune — «Skaistā, dzeltenā Dona- a», Le Volcati d'or — «Zelta vulkāns» un Voyage d'etudes - «Studiju ceļojums» — vienīgi šis, pēdējais, palicis kā uz- letums. Pakļaujoties izdevēja Žila Hecela spiedienam, Mi- els Verns darbus pārstrādā. Viņš tos pārraksta gandrīz lilnīgi par jaunu, tostarp «Zelta vulkānu», rada jaunus perso- lāžus, jaunas nodaļas un izdomā citus risinājumus. Tādējādi iriģināldarbu gars ir iznīcināts.

Līdz mūsu dienām šie pēc rakstnieka nāves izdotie ro- aāni bija pazīstami tikai to izkropļotajā veidā. Bet tad Žila /erna biedrība pie izdevēja pēcnācējiem atrada autora ori- ;inālrokrakstus; pēc pirmā bezpeļņas izdevuma ierobežotā netienā, kas tagad izpārdots, tā šodien plašai publikai niedz autentisko «Zelta vulkāna» versiju. Simt gadu pēc ediģēšanas romāns atguvis savu īsto seju.

Tiklīdz 1896. gadā Jukonas apgabalos tika atklāti neiz- imeļami zelta iegulu krājumi, zelta meklētāji nebeidzamā itraumē traucās uz Klondaikas krastiem. Arī Verna dēls īodarbojas ar zemes slāņu izpēti. Rakstnieks tūdaļ apraksta Dostošo zelta drudzi, kuru ienīst kopš darbošanās biržā 1857. gadā, un kas sniegusi vielu romāniem «Magelānijā»* jn «Meteora medības»**. Tam viņš pieskāries vēl 1900. jadā izdotajā romānā Seconde Patrie — «Otrā tēvzeme».

1899. gada oktobrī Verns raksta Hecelam dēlam:

«Es tagad esmu iegrimis Klondaikas raktuvēs. Vai tur atradīšu kādu vērtīgu tīrradni? Redzēsim. Vismaz roku kā kalnracis!»*

Kad spēcīgais un pesimistiskais darbs — «Zelta vulkāns» — ir pabeigts, publika to uzņem rezervēti. Šis ir vienīgais pēc rakstnieka nāves izdotais romāns, kas liecina par inte­resi, kādu tam veltījis autors. Darbs ir pilnīgs, un, to pār­skatot nebija vajadzīgi ne labojumi, ne pārveidojumi. Taču darba liktenis ir citāds. «Zelta vulkāna» manuskripts ir no­beigts teksts, kaut arī tam pietrūkst pēdējās korektūras pār­baudes. Kā parasts, rakstnieks nav izšķīries, kādus vārdus piešķirt saviem personāžiem. Stāstījuma gaitā viņš tiem daž­kārt maina rakstību, vai nu eksperimenta dēļ, vai arī aiz izklaidības, jo Verns strādā ar vairākiem romāniem reizē. Apzinādamies šādas kļūdas, viņš pēcāk tās labo, apšaubā­mam personvārdam, attālumam vai datumam pielikdams jau­tājuma zīmi, lai pievērstu tam savu uzmanību. Šīs nejaušās kļūdas mēs tomēr izlabojām, kā to būtu darījis autors. Pa­liek tikai pāris neveiklību, atkārtojumu un iztrūkumu; tos mēs ņēmām vērā un teksta izlaidumus apzīmējām ar div- punkti iekavās. Tāpat iekavās pievienoti daži iztrūkstoši vārdi. Jebkuram citam labojumam veltīta zemsvītras piezīme. Mainītie personvārdi saglabā savu pirmējo rakstību, bet va­rianti uzrādīti lappuses apakšā. Vietvārdiem saglabāta senā­kā, Zila Verna laika rakstība. Nu jaunais izdevums ir pārlūkots un pārlabots.

Darba temats

Romānu raksturo viens formulējums — nāve un posts Lielajos Ziemeļos. Tajā tik tiešām tiek risinātas divas tēmas: zelta drudzis un gājiens caur mežonīgu, neviesmīlīgu zemi. Zelta drudzis aprakstīts kā slimība, balstoties uz me­dicīniskiem terminiem:

Bens nebija izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi šis zelta drudzis, turklāt tas nav pārejošs un to nevar uzveikt ar hinīna pulveri! Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams.*

XIX gadsimta nogalē, kad kļūt bagātam ir visas buržuā­zijas mērķis, vajadzīga drosme, lai dotos uzbrukumā kapitā­listu dievam — zelta teļam. Tas, bez šaubām, ir piespiedis autoru atteikties no izpušķojumiem un izskaidro dažu labu viņa dēla un Zila Hecela veikto pārveidojumu, kurus bie­dēja rakstnieka nicinājums pret «mežonīgo metālu» un māca bažas, ka tas varētu kaitēt grāmatas pārdošanai.

Ja nepatika pret zeltu lasītājiem paliek apslēpta trīs pēc nāves iespiestajos romānos — «Magelānijā», «Meteora me­dībās» un «Zelta vulkānā», tā autora dzīves laikā parādās romānā «Otrā tēvzeme», kurā par šo sodību dots īss mā­jiens. Zelta atradņu atklāšana draud iznīcināt koloniju:

Lai tik uzzina par šīm zelta atradnēm, lai zina, ka Jaunā Šveice ir bagāta ar tīrradņiem, un tūdaļ turp ba­riem skries zelta meklētāji un viņiem pa pēdām nāks visas nelaimes, visas nekārtības un noziegumi, ko nes sev līdzi šī metāla iegūšana!**

Acīmredzot izdevēja prasības rezultātā kā uz burvja mā­jienu no stāstījuma pazūd šis «nemiera un posta fer­ments»***, tīrradņi vairs neeksistē, tagad lasāms:

[..] koloniju nepār plūdināja šie zelta meklētāji, kas aiz sevis atstāj tikai nekārtības un postu****,

tie paši zelta meklētāji, kas «Magelānijā» metas uz kolo­nistu salu kā siseņu mākonis, atstājot aiz sevis tikai postījumus, tāpat arī «Me teora medībās», kur parodijas

V * Pirmā daļa, XIV nod. ** «Otrā tēvzeme», XI nod. *** En Magellanie, XV nod. **** «Otrā tēvzeme», XXXII nod.

formā tiek paradīts, ka zelta komēta liek uzvirmot kaislībam un visneiespējamākajām spekulācijām.

«Zelta vulkāns» visnotaļ veltīts šai ļaunajai dziņai. Verns precīzi apraksta zemes dzīļu apgūšanas metodes un zeltraču dzīves apstākļus, viņu neveiksmes, pagrimumu, nāvi. Lai savu ieceri padarītu kolorītāku, viņš stāstījumā ievieš se­kundāru līniju par Žaku Lorjē, nelaimīgo zelta meklētāju, kurš, dodamies dzeltenā metāla medībās, nokļūst drūmajā Dousonas slimnīcā, no kuras slimnieki «tiek ārā tikai, lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūgtos līķratos [2] ». Šis traģis­kais atzinums, šķiet, mudinājis uz pārdomām viņa dēlu Mi- šelu: no labas ģimenes nākušajam Žakam Lorjē uzvārds tulkojumā nozīmē koku (fr. laurier — lauru koks) un Ver- nam tāpat (fr. verne — alksnis); tāpat kā Verns, Lorjē ir dzimis francūzis un nantietis. Vai Mišels saprot tēva mājie­nu? Šā vai tā, viņš apmaina Lorjē ar Ledeņu un izmet vār­dus «ar suņiem aizjūgtos līķratos».