Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Tomēr advokāts Snibēns uzskatīja, ka jārīkojas ar zinā­mu piesardzību. Mantojumu vajadzētu apstiprināt tikai ar tiesībām maksāt parādus mantojuma apmērā. Jāaprēķina rī­cības kapitāls un parādu apmērs, un tad mantinieki varētu apsvērt, vai šis mantojums viņus interesē.

— Es nodarbošos ar šo lietu, Skima kungs, — viņš sa­cīja, — un ievākšu pēc iespējas drošākas ziņas… Galu galā, kas zina?… Zemes gabals paliek zemes gabals!… Pat ja līdz šim tas neko vai gandrīz neko nav devis, mēs to nevaram zināt!… Kā saka zelta meklētāji, pietiek ar vienu veiksmīgu kapļa cirtienu, lai piesistu sev pilnu kabatu…

— Esmu ar mieru, Snibēna kungs, — Skima kungs sacī­ja, — un, ja mūsu tēvoča zemes gabalam ir kāda vērtība, mēs to pārdosim pēc iespējas izdevīgāk….

— Bez šaubām, — notārs piekrita, — bet vai šajā jau­tājumā jums neradīsies domstarpības ar jūsu brālēnu?

— Nedomāju vis, — sacīja Samijs Skims, — es nepie­ļauju iespēju, ka Benam varētu ienākt prātā doma eksplua­tēt to pašam…

— Kas zina, Skima kungs? Bens Redls ir inženieris. Un šāda iespēja viņam var likties vilinoša… Piemēram, ja viņš uzzina, ka jūsu tēvoča iecirknis atrodas uz labas dzīslas…

— Bet lieku galvu ķīlā, advokāt Snibēn, ka viņš pat nedo­sies to apskatīt! Viņam jāatgriežas Monreālā pēc trijām vai četrām dienām… Mēs šo lietu apspriedīsim un lūgsim jūs rī­koties, vai nu, lai pārdotu šo Četrdesmitjūdžu krika iecirkni pēc iespējas izdevīgāk, vai ari, kas ir visnotaļ iespējams un no kā es baidos, lai godīgi izpildītu mūsu saistības attiecībā pret mūsu tēvoci, gadījumā, ja viņš ieslīdzis parādos.

Sarunai beidzoties, Samijs Skims atvadījās no notāra, pieteikdams savu nākamo aprtieklējumu pēc divām vai tri­jām dienām, un atgriezās mājās Žaka Kartjē ielā, kur dzī­voja kopā ar brālēnu.

Samija Skima tēvs pēc izcelsmes bija anglosaksis un māte — frankokanādiete. Šī senā ģimene Lejaskanādā ie­ceļoja 1759. gadā un apmetās uz dzīvi Monreālas rajonā, kur tai piederēja māja, meži, zemes un lauki — viņu pa- matīpašums.

Trīsdesmit divus gadus vecs, vidēja auguma ar patīka­miem sejas vaibstiem, spēcīgu miesas būvi, kā jau vīrs, kas pieradis pie lauku plašumiem, tumši zilām acīm, gaišu bārdu — vārdu sakot, Samijam Skimam piemita frankokanādieša tipam tik raksturīgās un pievilcīgās īpašības, kuras bija mantotas no mātes. Viņš dzīvoja fermera kāroto dzīvi savā īpašumā, domīnijas priviliģētā rajona paša vidū bez preten­zijām, nepazīdams rūpju. Līdzekļi ļāva apmierināt visas viņa pieticīgās vēlmes, turklāt Samijs nekad nebija izjutis vēlēšanos vai nepieciešamību pēc kā vairāk. Viņam patika medības, kurām viņš varēja nodoties apkārtnes plašajos līdzenumos vai ar medījumiem bagātajos mežos, kas aizņē­ma teritorijas lielāko daļu. Viņam patika makšķerēt, un viņa rīcībā bija viss Sentlorensas atteku un pieteku tīkls, nemaz nerunājot par lielajiem ezeriem, kas Amerikas zie­meļos nebija mazums.

Abiem brālēniem piederošā māja, bez liekas greznības, bet ērta, atradās vienā no Monreālas klusākajiem rajoniem, ārpus rūpniecības un tirdzniecības centra. Tur abi pavadīja tik bargās Kanādas ziemas, ar nepacietību gaidīdami vasa­ras atgriešanos. Bet skarbie vēji, arktiskā apvidus ledainās brāzmas, kuras apturēt nebija pa spēkam pat kalniem, pūta ar neparastu spēku.

Monreālā, kas kopš 1843. gada bija valdības sēdeklis, Samijam Skimam būtu varējusi dot iespēju iesaistīties sa­biedriskajās aktivitātēs. Bet pēc rakstura būdams neatka­rīgs, daudz nejaukdamies ierēdņu augstākās sabiedrības dzīvē, viņš pret politiku izjuta svētas šausmas. Turklāt Samijs labprātīgi atzina Lielbritānijas pārvaldi, kas gan bija vairāk ārišķīga, nekā reāla. Viņš bija neitrāls pret partijām, kas dalīja domīniju. Nevērīgs pret sabiedrisko dzīvi, viņš drīzāk bija filozofs, kam patika dzīvot bez jebkāda veida ambīcijām.

Pēc Samija domām, jebkuras pārmaiņas dzīvē varēja sa­gādāt tikai nepatikšanas, rūpes un mazināt labsajūtu.

Un, kā varat noprast, šis filozofs nekad nebija sapņo­jis un vairs ari nesapņoja par precībām, ņemot vērā, ka aiz muguras jau bija trīsdesmit divi dzīves gadi. Varbūt, ja viņa māte būtu vēl dzīva, — visnotaļ zināms, cik ļoti mātes mīl turpināties savos mazbērnos —, varbūt viņš butu tai sagādājis šo prieku — lepoties ar skaistu ve­deklu. Starp daudzajām Kanādas ģimenēm, kurās bērnu bieži vien ir divi duči, viņai laukos vai pilsētā noteikti būtu atrasta kāda mantiniece, ar kuru viņa būtu mierā, un tādā gadījumā šī savienība būtu laimīga. Bet Skimas kundze bija mirusi pirms pieciem gadiem, trīs gadus pēc vīra nāves, un, ja viņa jau sen bija sapņojusi atrast dzī­vesbiedri savam dēlam, tad viņš par to nesapņoja it nemaz, un nu, kad māte bija mirusi, laulības tam nebija vairs ne prātā. Lidzko laiks kļuva maigāks, līdzko rīta saule vēstīja par vasaras atgriešanos, Samijs Skims parasti gatavojās atstāt māju Zaķa Kartjē ielā, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu viņam pievienoties. Viņš tad apmetās fermā Grīnvelejā, kas atradās Monreālas ziemeļos, Sent- lorensas upes kreisajā krastā. Tur viņš atsāka lauku dzīvi, ko bija pārtraukuši ziemas bargie sali, pārvēršot ūdens straumes ledū un pārklājot līdzenumus ar biezu sniega segu. Fermā viņš tikās ar saviem laukstrādniekiem, kuri jau pusgadsimtu kalpoja ģimenei. Un kā lai tie neizrādītu sirsnīgu pieķeršanos un gatavību darīt visu pašaizliedzīgā saimnieka labā, kurš nekad neatteica izpa­līdzēt un pakalpot? Tāpat tie neslepa prieku, viņam ie­rodoties, un nožēlu viņa aizbraukšanas stundā.

Grīnvelejas īpašums deva apmēram divdesmit tūkstošu franku ienākumu, ko abi brālēni dalīja savā starpā, jo ari šī māja, tāpat kā māja Monreālā, piederēja viņiem abiem. Zemkopība tur gāja no rokas, ņemot vērā, ka augsne bija ļoti auglīga un piemērota gan lopbarībai, gan labībai. Ražī­bu vairoja brīnišķīgie meži, ar kuriem domīnijas teritorijas vēl aizvien bija bagātas, it īpaši austrumu daļā. Fermu vei­doja labi iekārtots un uzturēts ēku komplekss — staļļi, rija, kūts, putnu ferma, šķūņi un ļoti moderni darbarīki, kas at­bilda tā laika lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt dzīvo­jamā māja bija paviljons ar plašu, kokiem apēnotu un zālieniem klātu pagalmu, un tās vienkāršība neizslēdza komfortu.

Tāds bija miteklis, kur Samijs Skims un Bens Redls pa­vadīja vasaras, un kuru Samijs nebūtu ar mieru mainīt ne pret kādu bagātu amerikāņu kungu pili. Kaut arī pieticīgs, tas viņu pilnīgi apmierināja, un viņš netaisījās to ne papla­šināt, ne izdaiļot, būdams mierā ar visu, ko dāvāja daba. Tur fiziskās nodarbēs aizritēja viņa dienas un veselīgā miegā — naktis.

Lieki būtu piebilst, ka zemes nestā peļņa Samiju Skimu darija visai bagātu. Viņš vairoja tās vērtību gan ar sistemā­tisku darbu, gan gudrību. Bet, pat zinādams atslēgu veik­smīgiem darījumiem, viņš nekādā gadījumā nedzinās pēc bagātības, un ne par kādu naudu nebūtu meties Amerikā tik populārajās afērās — komerciālajās vai industriālajās spekulācijās, dzelzceļu, banku, raktuvju, jūras vai kādu citu sabiedrību pasākumos. Nē! Šis gudrais vīrs izjuta šausmas pret visu, kas saistīts ar risku vai gluži vienkāršām nejaušī­bām. Nodoties aptuveniem labāku vai sliktāku iespēju aprē­ķiniem, būt pateicību parādā nejaušībām, kuras nav iespējams ne novērst, ne paredzēt, pamosties rītos ar domu: «Vai esmu bagātāks vai nabagāks nekā iepriekšējā vakarā?» — tas viņam likās briesmīgi… Viņš drīzāk vēlētos vai nu vispār neaizmigt, vai arī nekad neatmosties.