Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

— Tas tad mums ari jānoskaidro, — atbildēja Bens Redls. — Zelta meklētāja darbs pēc savas dabas bieži mīl sagādāt pārsteigumus. Vienmēr iespējams uzdurties kādai laimīgai dzīslai, dzīslai, kas pilna ar tīrradņiem. Galu galā viņš bija no tiem zelta meklētājiem, kuru dabā nav žēloties.

— Jā, — apstiprināja Samijs Skims, — viens no simta, un par kādu cenu — rūpes, nogurums, un nelaimes!…

— Galu galā, lēmums jāpieņem, balstoties nevis uz hipotēzēm, bet nopietniem faktiem…

Samijs Skims saprata tiri labi, uz ko brālēns mērķēja, un tas viņu pārsteidza. Viņš nespēja apslēpt sarūgtinājumu un pieskārās tēmai, kas pašam bija tik tuva:

— Mans draugs, vai tad ar mantu, ko mums atstāja ve­cāki, nepietiek?… Vai mūsu īpašums mums nenodrošina ne­atkarību un labklājību?… Es tev to saku tādēļ, ka tu šai lietai piešķir lielāku nozīmi, nekā tā, pēc manām domām, pelna, un, kas zina, kādas raizes tā mums vēl sagādās?… Vai, tavuprāt, neesam bagāti diezgan?…

— Nekad nevar būt diezgan, ja iespējams vēl vairāk…

— Vai arī pārāk daudz, Ben, kā dažiem miljardieriem, kuriem ir tikpat daudz rūpju cik miljonu, un tos paturēt bieži vien prasa vairāk pūļu, nekā iegūt…

— Būs jau gana, — attrauca Bens Redls, — filozofija ir laba lieta, bet nevajag ar to pārāk aizrauties, un neliec man sacīt to, ko negribu teikt. Tēvoča Žozijas zemes gaba­lā es neceru atrast tonnām zelta, bet, atkārtoju vēlreiz, ie­vākt informāciju nekad nav par skādi.

— Mēs ievāksim informāciju, norunāts, mans dārgais Ben, un, lai Dievs dod, ka šīs ziņas mūs nenostāda visai sarežģītā situācijā, kuru mums tad nāksies atrisināt aiz cie­ņas pret mūsu ģimeni. Kas zina, vai šī 129. iecirkņa iegā­dāšanās, aprīkojuma un ekspluatācijas izdevumi nav pārsnieguši mūsu tēvoča līdzekļus. Tādā gadījumā, kā jau advokātam Snibēnam teicu…

— Un tu labi darīji, Samij, un es tev pilnīgi piekrītu, — viņu pārtrauca Bens Redls. — To mēs uzzināsim, līdz­ko būsim pamatigi iepazinušies ar šo lietu. Esmu dzirdējis runājam par Klondaikas atradnēm. Esmu izlasijis visu, kas publicēts par šo teritoriju bagātībām; ekspluatācija tur ilgst labi ja divus gadus. Pēc Austrālijas, pēc Kalifornijas, pēc Dienvidāfrikas varbūt varēja likties, ka pēdējie mūsu ze­meslodes krājumi ir iztukšoti… Un, lūk, nejaušība šajā Zie­meļamerikas daļā, Aļaskas un Kanādas apvidū ļāva atklāt jaunus… Starp citu, tā vien liekas, ka šie Amerikas ziemeļu rajoni šajā ziņā ir īpaši apveltīti… Turklāt zelta raktuves ir ne tikai Klondaikā, tās atrastas ari Ontārio, Mičipikotēnā, Britu Kolumbijā, kā, piemēram, Vorīglā, Stendedā, Selivan- grūpā, Alabarkā, Fēnā, Sindikitā, Santpoelā, Karibā, Dīt- reilā, Džordžijrīdā un daudzās citās, kuru vērtspapīri augstu kotējas, nemaz nerunājot par sudraba, vara, mangāna, dzelzs un ogļu raktuvēm!… Bet, kas attiecas uz Klondaiku, padomā, Samij, par šī zelta reģiona plašumiem!… Divsimt piecdesmit jūdžu garumā un apmēram četrdesmit platumā, nemaz nepieminot Aļaskas atradnes, kaut vai tikai Kanādas teritorijā!… Vai tur nepaveras plašs lauks atklājumiem?… Varbūt pats plašākais, kāds jelkad pazīts zemes virsū!… Un, kas zina, vai šī reģiona dārgumus kādu dienu neva­jadzēs aprēķināt nevis miljonos, bet miljardos!…

Bens Redls par šo tēmu būtu varējis runāt ilgi, un Sa­mijs Skims kārtējo reizi pārliecinājās, ka pazīst brālēnu kā savus piecus pirkstus. Viņš tikai noteica:

— Tā ja, Ben, tas ir kā uz delnas, tev ir drudzis…

— Kā… man ir drudzis?…

— Jā, zelta drudzis, kā daudziem citiem, un to nevar uz­veikt ar hinīna pulveri, jo tas nebūt nav pārejošs drudzis.

— Vari būt mierīgs, mans dārgais Samij, — smiedamies atbildēja Bens Redls, — mans pulss nav ātrāks kā paras­ti… turklāt es negribētu, lai tu nonāc kontaktā ar drudža slimnieku…

— Ak! … es esmu potēts, — Samijs Skims nepalika at­bildi parādā, — un man nav ko baidīties. Bet es nespēju noskatīties, ka tu meties riskantā afērā…

— Dārgais draugs, runa nav par mešanos afērā, bet gluži vienkārši par kādas lietas izpēti, un, ja tas būs iespē­jams, par peļņas gūšanu. Tu saki, ka mūsu tēvocim darīju­mos neveicās… Es tam piekrītu, un acīm redzot šis Četrdesmitjūdžu krika iecirknis tam atnesis vairāk dubļu nekā zelta… Tas ir iespējams… bet varbūt, lai to eksplua­tētu, viņam nebija nepieciešamo līdzekļu… varbūt viņš nerī­kojās ar pieredzi un sistemātiski, kā to būtu darījis…

— Inženieris, vai ne, Ben?…

— Bez šaubām, inženieris…

— Tu… piemēram?…

— Es… droši vien, — atbildēja Bens Redls. — Katrā ziņā, ne jau tas ir tas būtiskākais… Pirms censties tikt vaļā no šī zemes gabala, kas mūsu īpašumā pāriet mantošanas ceļā, būtu labi, un tu tam piekritīsi, ievākt ziņas Klondaikā…

— Vispār tas ir prātīgi, — Samijs Skims neiebilda, — kaut gan man nav nekādu ilūziju par šī 129. iecirkņa vērtību…

— To mēs zināsim, kad būsim ievākuši informāciju, — sacīja Bens Redls. — Iespējams, ka tev taisnība, bet tikpat labi iespējams — tu kļūdies. Lai izdarītu slēdzienus, mēs griezīsimies advokāta Snibēna birojā, uzticēsim viņam visas rūpes, un viņš ar vēstuli, vai drīzāk telegrammu, liks izsūtīt ziņas no Dousonas, un, līdzko mēs zināsim, ar kādu šī zemes gabala vērtību varam rēķināties, mēs izdomāsim, kā rīkoties tālāk.

Ar to ari saruna beidzās, un galu galā brālēna priekšli­kumiem Samijs Skims nevarēja iebilst. Tas bija normāli — ievākt ziņas, pirms pieņemt lēmumu. To, ka Bens Redls bija nopietns, gudrs un praktisks vīrs, Samijs Skims neva­rēja apšaubīt. Tomēr tas nemazināja viņa sarūgtinājumu un raizes, redzot ar kādu dedzību brālēns raudzījās uz nākot­ni, ar kādu alkatību viņš metās virsū laupījumam, kas tik piepeši bija patrāpījies ceļā. Vai viņam izdosies to atturēt? Saprotams, ka Samija Skima un Bena Redla ceļi nešķirsies. Šajā lietā viņus vienoja kopīgas intereses! Viņš ietiepīgi ti­cēja, ka tā nokārtosies ātri, un vēlējās, lai Dousonā pie­prasītās ziņas neprasītu tālākus paskaidrojumus. Kas tā par uzmācīgu domu dzina tēvoci Zoziju meklēt laimi Klondaikā, kur viņš, iespējams, atrada tikai nelaimes un pavisam droši — savu galu!

Pēcpusdienā Bens Redls iegriezās notāra birojā, lai ie­pazītos ar papīriem, kuri bija pienākuši no Dousonas.

Šajos dokumentos skaidri atspoguļojās 129. iecirkņa, nelaiķa Žozijas Lakosta kunga īpašuma, novietojums. Zemes gabals atradās Četrdesmitjūdžu krika labajā krastā, Klondaikas rajonā. Šī ūdens straume ietecēja Jukonas krei­sajā krastā. Apūdeņojot domīnijas austrumu teritorijas, Ju- kona šķērsoja visu Aļasku. Tās ūdeņi augštecē bija angļu teritorijā, bet kopš šo plašo Aļaskas reģionu krievi bija at­devuši Savienotajām Valstīm, lejtece piederēja amerikāņiem.

Plāns ļāva noteikt precīzu 129. zemes gabala atrašanās vietu. Tas atradās [..] kilometrus no Fortkjūdahas ciema­ta, ko Jukonas kreisajā krastā bija uzcēlusi Hudzona līča kompānija.

No viņu sarunas advokātam Snibēnam nebija grūti no­prast, ka inženieris uz šo lietu raudzījās pavisam savādāk nekā viņa līdzmantinieks. īpašuma vērtspapīrus Bens Redls izstudēja ar vislielāko rūpību. Viņš nevarēja atraut acis no kartes, kas bija izklāta uz galda un aptvēra Klondaikas rajo­nu, kā arī daļu kaimiņu Aļaskas. Domās viņš devās augšup pa Četrdesmitjūdžu kriku, kas šķērsoja simt četrdesmitpirmo meridiānu, robežlīniju starp abām zemēm. Netālu no šis ro­bežas viņš apstājās tieši tai vietā, kur bija norāditi Žozijas Lakosta zemes gabala robežmietiņi. Uz tās bija atzīmēti arī citi iecirkņi, izvietoti krika abos krastos, kuros viens no Aļaskas zelta reģioniem slēpa zeltu. Kādēļ tie nebija tikpat bagāti kā Klondaikā, tās pietekā Bonanzā vai Viktorijā, El- dorado un citos tik ienesīgos apvidos, kas nelika mierā zelta meklētājus! Ši brīnumainā apkārtne, kuras hidrogrāfiskais tīkls bagātīgi šķiedās ar dārgo metālu, kura vērtība pēc Dou­sonas takses bija divi miljoni trīssimt četrdesmit divi tūkstoši franku tonnā, bija pelnījusi, lai to apskata…