Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Šai ziņā abi brālēni ļoti atšķīrās. Par to, ka abu mātes bija māsas un abu dzīslās ritēja franču asinis, nebija ne mazāko šaubu. Bet ja Samija Skima tēvs pēc tautības bija anglosaksis, Bena Redla tēvs bija amerikānis, un pavisam droši — starp angli un jenkiju pastāv zināmas atšķiribas, atšķirības, kas jo manāmākas kļūst ar gadiem.

Jāpiebilst, ka abiem brālēniem bija visnotaļ atšķirīgas gaumes un temperamenti, kaut arī citādi viņi bija ļoti vie­noti un ticēja, ka nākotnē nekas tos nespēs šķirt. Bens Redls, mazāka auguma brūnēts, divus gadus vecāks nekā Skims, bija ar citādiem uzskatiem. Kamēr viens baudīja dzīvi savos īpašumos, uzmanīdams ražu, otrs kaislīgi node­vās sava laikmeta industriālajai un zinātnes dzīvei. Bens bija izstudējis par inženieri un jau piedalījies dažos no šiem brīnumdarbiem, uz kuriem ar koncepciju novitāti un to drosmīgu īstenošanu mēģina pretendēt amerikāņi. Tai pašā laikā viņa nolūks bija kļūt bagātam, ļoti bagātam, iz­mantojot aizraujošās, bet visai apšaubāmās iespējas, kuru Ziemeļamerikā netrūka. It īpaši viņu saistīja zemes bagātību apguve. Gouldu, Astoru, Vanderbiltu un Rokfelleru pasa­kainie panākumi kairināja viņa smadzenes. Un, ja Samijs Skims devās tikai biežos izbraucienos uz Grlnveleju, Bens Redls krustām šķērsām bija izbraukājis Savienotās Valstis, šķērsojis Atlantijas okeānu, pabijis daļā Eiropas, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu doties līdzi. Nesen viņš bija pārradies no visai gara ceļojuma otrpus okeāna un kopš atgriešanās Monreālā gaidīja izdevību vai drīzāk kādu lielu pasākumu, kurā varētu līdzdarboties. Samijam Skimam bija pamats baiļoties, ka brālēns varētu tikt ierauts kādā afērā, pret kurām pats izjuta tādu nepatiku.

No otras puses, atvadas Samiju Skimu un Benu Redlu allaž skumdināja, jo abi mīlēja viens otru kā brāļi, un ja Bens Redls nožēloja, ka Samijs Skims nevēlējās iesaistīties kādā rūpnieciskā pasākumā, Samijs Skims nenožēloja mazāk, ka Bens Redls neatbalstīja viņa nolūku izmantot Grinvelejas iespējas, kas viņiem nodrošinātu neatkarību un līdz ar neatkarību arī brīvību.

Atgriezies mājās, Samijs Skims uzsāka sagatavošanās darbus, ko prasīja Žozijas Lakosta nāve — uzrakstīja pazi­ņojuma vēstules ģimenes draugiem, lai sarīkotu bēru gājie­nu. Viņš neaizmirsa pasūtīt arī dievkalpojumu draudzes baznīcā par godu nelaiķa dvēseles mieram, b'et tikai tad, kad no ceļojuma būs atgriezies Bens Redls, jo arī viņam tajā jāpiedalās. Attiecībā uz tēvoča personīgo lietu kārtoša­nu, tas ir — lai pārņemtu mantojumu, kas, likās, aprobežo­jās ar Četrdesmitjūdžu krika iecirkni —, bija nepieciešamas nopietnas pārrunas ar advokātu Snibēnu, līdzko abi brālēni šajā jautājumā būs vienojušies. Notārs tikai aizsūtīja Klon- daikas gubernatoram uz Dousonu informatīvu vēstuli, kurā darīja zināmu, ka Žozijas Lakosta mantinieki tuvākajā laikā, līdzko būs noskaidrots viņu tēvoča finansiālais stā­voklis, ziņos, ar kādiem noteikumiem piekrīt pārņemt man­tojumu.

Bens Redls Monreālā atgriezās tikai pēc piecām dienām, 21. marta rītā, pēc mēneša ilgas prombūtnes Ņujorkā. Tur kopā ar citiem inženieriem viņš bija strādājis pie grandioza projekta, kas paredzēja uzcelt tiltu pār Hudzonu starp gal­vaspilsētu un Ņūdžersiju.

Jāpiebilst, ka darbs pie šāda projekta inženierim var lik­ties visai aizraujošs. Bens Redls tam bija pieķēries no visas sirds, viņš pat bija piedāvājies stāties Hudson-Bridge kom­pānijas dienestā. Tomēr tilta būve rādījās vēl tāls pasā­kums. Par to daudz tika rakstīts avīzēs, un ne mazāk tā tika apspriesta uz papīra. Bet ziema vēl nebija beigusies, un šajos Amerikas platuma grādos tā ilga līdz aprīļa vidum. Kas zina, vai darbi tiks uzsākti jau šovasar? Un vai Bens Redls izlems tur atgriezties.

Viņa prombūtne Samijam Skimam bija likusies krietni vien ilga un ari ļoti nomācoša. Cik ļoti viņš nožēloja savu nespēju pievērst brālēnu paša idejām un dalīties ar viņu savā bezrūpīgajā eksistencē. Pat šis lielais Hudson-Bridge projekts nebeidza viņam sagādāt raizes. Ja Bens Redls tajā piedalītos, vai tas viņu neaizkavētu Ņujorkā pārāk ilgi, varbūt pat gadiem? Tādā gadījumā Samijs Skims paliktu viens abu mājā, viens fermā Grīnvelejā. Bet visi mēģināju­mi atturēt Benu Redlu bija izrādījušies velti. Tik atšķirīgi bija abu brālēnu raksturi, un viens otru ietekmēt viņi tikpat kā nespēja.

Līdzko inženieris bija atgriezies, brālēns tam paziņoja par tēvoča Žozijas Lakosta nāvi. Vēstuli uz Ņujorku Samijs Skims nebija sūtījis, jo kuru katru dienu gaidīja viņu at­griežamies.

Šī jaunā ziņa Benu Redlu patiesi sarūgtināja, jo tēvocis Lakosts bija vienīgais virtu tuvinieks. Viņš atzina par la­biem brālēna lēmumus, kas attiecās uz bēru ceremoniju, un nākamajā dienā pēc atgriešanās abi piedalījās dievkalpoju­mā draudzes baznīcā.

Tikai šajā dienā Bens Redls uzzināja par tēvoča darīju­miem. Viņš dabūja zināt, ka Žozija Lakosts bija apmeties Dousonā, atdodams visu naudu par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni Klondaikā.

Šis sensacionālais vārds satrauca inženiera prātu. Neno­liedzami, iespēja kļūt par zelta raktuvju īpašnieku Benu Redlu neatstāja tik vienaldzīgu kā Samiju Skimu, un varbūt viņš, pretēji brālēna viedoklim, saskatīja tajā ko tādu, no kā nevajadzētu vis atbrīvoties, bet izpētīt dziļāk.

Tomēr Bens Redls vēl nevēlējās par to runāt. Paradis nopietni raudzīties uz lietām, viņš gribēja rūpīgi visu apdo­māt, iekams izteikties. Liekas, ar divdesmit četrām stundām viņam pilnīgi pietika, lai apsvērtu visus par un pret, jo nā­kamajā rītā pie brokastu galda viņš Samijam Skimam, kuram brālēns likās neparasti satraukts, sacīja:

— Kā būtu, ja mēs mazliet parunātu par Klondaiku?…

— Tā kā tur nav daudz ko runāt, tad parunāsim par to …

— Nedaudz… var izrādīties arī daudz, Samij.

— Saki, kas tev sakāms, Ben.

— Vai notārs tevi neiepazīstināja ar šī 129. iecirkņa vērtspapīriem?…

— Nē, kaut gan viņš tos ir saņēmis, — atbildēja Sa­mijs Skims, — bet nedomāju, ka ar tiem iepazīties būtu lietderīgi…

— Tas ir tieši tavā garā, Samij, — piezīmēja Bens Redls. — Tomēr es uz šo lietu neskatītos tik vienaldzīgi, pēc manām domām, tā pelna uzmanību un pamatīgu izpēti…

Sākumā Samijs Skims uz šo ievadu neko neatbildēja, bet vēlāk, kad brālēns turpināja, teica:

— Mans dārgais Ben, — viņš iebilda, — man liekas, ka situācija ir pavisam vienkārša… vai nu šim mantojumam ir kāda vērtība un mēs to likvidēsim saskaņā ar mūsu inte­resēm, vai arī, kas ir daudz ticamāk, tam nav nekādas vēr­tības, jo mūsu tēvocis nebija virs, kuram veicas, un mēs to noraidīsim…

— Tas būtu prātīgi, — piekrita Bens Redls. — Bet steigai nav iemesla… Par raktuvēm nekad neko nevar zināt… Tās liekas nabadzīgas, tās liekas iztukšotas, bet viens kalta cirtiens var atnest veselu bagātību…

— Nu ko, mīļais Ben, tieši to vajadzētu zināt ļaudīm, kas ar to nodarbojas, tiem, kas šobrīd ekspluatē šīs slave­nās Klondaikas atradnes. Ja Četrdesmitjūdžu krika iecir­knim ir kāda vērtība, mēs mēģināsim to pārdot par iespējami izdevīgāku cenu… Bet, es vēlreiz atkārtoju, var gadīties, ka mūsu tēvocis iepinies kādā nejaukā lietā, kuras sekas mums nāksies izjust uz savas ādas. Viņš dzīvē vien­mēr bijis neveiksminieks un nedomāju, ka šo pasauli viņš atstāja, būdams miljonārs…