Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Redzēdams Benu Redlu tik ļoti ieslīgušu pārdomās, ka nu jau labu brīdi viņš nebija bildis ne vārda, advokāts Snibēns uzskatīja par savu pienākumu bilst:

— Redla kungs, atļausiet jautāt? Vai jūsu nolūks ir sa­glabāt un ekspluatēt nelaiķa Žozijas Lakosta zemes gabalu?

— Iespējams, — atbildēja Bens Redls.

— Tomēr Skima kungs…

— Samijam nav nekāda lielā teikšana, un es savas domas paturēšu pie sevis līdz brīdim, kamēr būšu pārbaudī­jis šo ziņu patiesumu… un būšu redzējis pats savām acīm…

— Tātad jūs esat nolēmis doties šajā garajā ceļojumā uz Klondaiku? — nošūpodams galvu, vaicāja advokāts Snibēns.

— Kādēļ gan ne? Un, lai ko arī Samijs par to domātu, es uzskatu, ka šī lieta pelnījusi ievērību… Vai gan, lai pār­

dotu šo zemes gabalu, lai to notaksētu, — jūs taču man piekrītat, advokāt Snibēn, — labākais nav to apskatīt?…

— Vai tas patiešām nepieciešams? — advokāts iebilda.

— Gaužām nepieciešams, — apstiprināja Bens Redls. — Turklāt ar gribēšanu pārdot vien nepietiek, jāatrod arī pircējs.

— Ja tik vien tās bēdas, — atbildēja notārs, — jūs varat iztikt bez šī nogurdinošā ceļojuma, Redla kungs…

— Vai drīkstu zināt, kāpēc?…

— Lūk, te ir telegramma, kuru saņēmu pavisam nesen, pirms stundas. Grasījos jums to nosūtīt, bet jūs mani pago­dinājāt ar savu atnākšanu.

To sacīdams, advokāts Snibēns pasniedza Benam Red- lam pirms astoņām dienām izsūtītu telegrammu, kas pēc tam, kad tika nogādāta no Dousonas uz Vankūveru, pa dominijas vadiem bija nonākusi Monreālā.

Kādam amerikāņu sindikātam Klondaikā jau piederēja astoņi zemes gabali, kuru ekspluatāciju vadīja kapteinis Heilijs no Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas (Čikāga un Dousona).

Par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni šis sindikāts piedāvāja piecus tūkstošus dolāru, kuri, līdzko būs saņemta apstiprinoša telegramma, nekavējoties tiktu nosūtīti uz Monreālu.

Paņēmis telegrammu, Bens Redls izlasīja to ar tādu pašu rūpību, ar kādu bija izpētījis īpašuma vērtspapīrus.

— Tas lūk, Redla kungs, aiztaupītu jums ceļojumu, — piezīmēja notārs…

— Nezin vai, — atbildēja inženieris. — Vai piedāvātā cena ir pietiekama?… Pieci tūkstoši dolāru par zemes gaba­lu Klondaikā!…

— Šajā jautājumā nekādi nevaru jums palīdzēt…

— Redziet nu, advokāta kungs, ja šis sindikāts piedāvā piecus tūkstošus dolāru par 129. iecirkni, tas maksā desmit reižu vairāk un varbūt pat simt reižu vairāk, ja jau viņi tur grib turpināt ekspluatāciju…

— Spriežot pēc šīs cenas, neliekas, ka jūsu tēvocim tā bijusi veiksmīga, Redla kungs. Jājautā, vai drīzāk neva­jadzētu aiztaupīt rūpes un iekasēt piecus tūkstošus dolāru, nevis mesties šajā apšaubāmajā pasākumā.

— Nedomāju vis, advokāt Snibēn.

— Es saprotu, bet varbūt tā domā Samijs Skima kungs?…

— Nē, kad viņš uzzinās par šo telegrammu, es viņam izklāstīšu savus argumentus, un viņš ir pārāk gudrs, lai tos nesaprastu… Un, līdzko būšu viņu pārliecinājis par nepie­ciešamību doties šajā ceļojumā, viņš nolems mani pavadīt…

— Viņš?… — Snibēns neticīgi iesaucās, — pats laimī­gākais, pats neatkarīgākais vīrs, kādu man nācies sastapt savos darba gados…

— Jā, šis laimīgais… šis neatkarīgais, kura laimi un ne­atkarību es tikai dubultošu. Galu galā ar ko tad mēs riskē­jam, ja vienmēr varam pieņemt sindikāta piedāvājumu?…

— Vienalga, Redla kungs, turklāt jums būs ļoti jānopū­las, liekot lietā savu daiļrunību.

— Nē, tikai saprātu. Dodiet man telegrammu, advokāt. Es ar to iepazīstināšu Samiju, un diena vēl nebūs galā, kad lēmums tiks pieņemts…

— Atbilstošs jūsu vēlmēm?…

— Jā, Snibēna kungs, turklāt tās nāksies īstenot pēc ie­spējas drīzāk.

Tas izskanēja gaužām kategoriski, un, lai arī notārs uz to raudzījās visai skeptiski, Bens Redls nešaubījās, ka spēs iesaistīt Samiju Skimu šī ceļojuma projektā.

Atstājis advokāta biroju, viņš pa īsāko ceļu steidzās mājās un tūdaļ devās uz brālēna istabu.

— Nu, vai satiki advokātu Snibēnu, — tas noprasīja. — Vai ir kādi jaunumi?…

— Jā, ir jaunumi, Samij…

— Vai labi?…

— Lieliski.

— Tu iepazinies ar īpašuma vērtspapīriem?…

— Ar tiem viss kārtībā. Būdami tēvoča vienīgie mantinie­ki, mēs esam Četrdesmitjūdžu krika zemes gabala īpašnieki.

— Tas debešķīgi vairos mūsu fortūnu! — vīpsnādams attrauca Samijs.

— Iespējams, — paziņoja inženieris, — un vairāk, nekā tu spēj iedomāties…

— Ak! Kas tie īsti ir par jaunumiem, kas ļauj tev tā runāt?…

— Gluži vienkārši telegramma, kas šorīt pienākusi advo­kāta Snibēna birojā, un kurā izteikts 129. iecirkņa pirkša­nas piedāvājums.

Un Samijs Skims uzzināja par Angļu-amerikāņu trans­porta un tirdzniecības kompānijas priekšlikumu.

— Tas ir lieliski, — viņš nopriecājās, — tur nav ko vilcināties! Pārdosim mūsu zemes gabalu šai laipnajai kom­pānijai un, jo ātrāk, jo labāk…

— Kādēļ piekāpties un pārdot par pieciem tūkstošiem dolāru to, kā vērtiba nenoliedzami ir lielāka?…

— Bet, mans dārgais Ben…

— Tavs dārgais Bens tev saka, ka tā pret lietām neizturas!

— Tu vēl aizvien par to pašu?…

— Nopietnāk nekā jebkad! Padomā taču, Samij. Ja reiz mums kāds piedāvājas to pirkt, tad viņam zināma šī zemes gabala patiesā vērtība… Gar upi vai Klondaikas kalnos ir ari citas raktuves.

— Kā tu to zini?…

— Zinu, Samij, un ja sabiedrība, kurai jau pieder vairā­ki zemes gabali, grib iegādāties tieši šo 129. iecirkni, pie­dāvājot par to piecus tūkstošus dolāru, tad tai nav pieci tūkstoši iemeslu tā darīt, bet desmit, vai pat simt tūkstoši.

— Patiesi, Ben, tu spēlējies ar skaitļiem…

— Bet skaitļos ir dzīve, mans dārgais, un, manuprāt, tu neskaitļo pietiekami…

— Man nav nekādu dotību matemātikā, Ben…

— Runa nav par matemātiku, Samij! Tici man, es runā­ju ļoti nopietni, aiz rūpīgiem apsvērumiem… Ja līdz šim vilcinājos doties uz Dousonu, tad pēc šīs telegrammas sa­ņemšanas, esmu izlēmis dot atbildi pats personīgi.

— Ko? Tu gribi doties uz Klondaiku?…

— Tas ir nepieciešams…

— Neievācot vairāk ziņu?…

— Gribu ievākt ziņas uz vietas.

— Un tu atkal mani atstāsi vienu?…

— Nē… tu mani pavadīsi…

— Es?…

— Tu!

— Nekad!

— Jā, jo lieta skar mūs abus…

— Es to atstāšu tavā ziņā…

— Nē… es tevi ņemu līdzi…

— Bet runa ir par divtūkstoš jūdžu garu ceļojumu…

— Pieskaitīsim vēl piecus simtus…

— Un tas ilgs?

— Cik ilgi vajadzēs… ja mūsu interesēs būs šo zemes gabalu ekspluatēt, nevis pārdot…

— Kā… ekspluatēt?… — iesaucās Samijs Skims. — Bet tad jau… tas prasīs veselu gadu…

— Divus, ja tas būs nepieciešams!

— Divus gadus! Divus gadus! — atkārtoja Samijs.

— Kā likts, — paziņoja Bens.

— Nē!… nē!… — Samijs izsaucās, saraudamies un pie­ķerdamies savam krēslam, kā cilvēks, kurš cieši apņēmies to nekad neatstāt.

Tad, lai viņu pielauztu, Bens Redls izmēģināja spēkus pēdējo reizi. Viņš aplūkoja lietu no visām pusēm. Ņem­dams palīgā vispārliecinošākos iemeslus, viņš brālēnam pie­rādīja, ka viņu klātbūtne Četrdesmitjūdžu krika iecirknī ir absolūti nepieciešama un vilcināties nedrīkst, un nobeigumā vēl piemetināja: