Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Kas attiecas uz mani, Samij, esmu izlēmis pavisam noteikti doties uz Dousonu un nespēju noticēt, ka tu atsa­kies mani pavadit!

Tad bija pienākusi Samija kārta norādīt uz visām iespē­jamām nepatikšanām, ko šis ceļojums varētu viņiem sagā­dāt. Pēc diviem mēnešiem viņiem vajadzēja atstāt Monreālu, lai iekārtotos Grīnvelejā un nodotos medībām un zvejai.

— Labi! — Bens Redls nepadevās, — arī Klondaikas līdzenumos netrūkst medījumu un strautos — zivju, turklāt tu zvejosi un medīsi jaunā zemē, kas tev sagādās daudz pārsteigumu!

— Bet mūsu strādnieki… mūsu brašie strādnieki, kuri mūs gaida…

— Diez vai viņiem būs iemesls nožēlot mūsu prombūtni. Ja atgriezīsimies bagāti diezgan, uzcelsim viņiem jaunas fermas un nopirksim visu apgabalu! Starp citu, Samij, līdz šim tu esi pārāk daudz sēdējis mājās!… Vajag mazliet ap­skatīt pasauli…

— Eh! — Samijs nopūtās, — ja man būtu tāda vēlēša­nās, es daudz labprātāk apskatītu citas vietas Amerikā vai Eiropā un nekādā ziņā netriektos līdz šīs nejēdzīgās Klon­daikas sirdij…

— Kas tev liksies visai pievilcīga, Samij, līdzko pārlieci­nāsies savām acīm, ka tā klāta ar zelta pulveri un bruģēta ar tīrradņiem…

— Ben, mans dārgais Ben, — nopūtās Samijs, — tu mani biedē! Jā, tu mani biedē!… Tu gribi iepīties lietā, kas tev sagādās tikai grūtības un vilšanos!

— Grūtības… varbūt! Vilšanos… nekad…

— Lai sākam ar šo nolādēto zemes gabalu, kam droši vien nav lielāka vērtība kā Grīnvelejas kāpostu vai kartu­peļu dobei!…

— Tad kādēļ šī kompānija tūdaļ piedāvāja vairākus tūk­stošus dolāru?…

— Un, kad iedomājos, Ben, ka jādodas uz zemi, kur temperatūra mēdz nokristies pat līdz piecdesmit grādiem zem nulles!…

— Aukstums, tas ir teicami!… Tas uzglabā!…

Beidzot pēc tūkstoš iebildēm Samijs atzina sevi par pie­veiktu. Nē! Viņš neļaus brālēnam doties uz Klondaiku vie­nam… Viņš to pavadīs, lai ātrāk atvestu atpakaļ…

Tajā pašā dienā kapteinim Heilijam, Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas sindikāta direktoram uz Dousonu Klondaikā tika nosūtīta telegramma, kas pazi­ņoja par drīzu Bena Redla un Samija Skima ierašanos.

Izmantojot Kanādas Klusā okeāna dzelzceļu, no Monre- ālas līdz Vankūverai tūristi, tirgotāji, emigranti un zelta meklētāji var nokļūt tieši, bez pārsēšanās, neatstājot domī- niju vai Britu Kolumbiju. Ierodoties šajā Kolumbijas metro­polē, viņiem tikai jāizvēlas dažādie zemes, upju vai jūras ceļi un transporta līdzekļi — kuģi, zirgi, mašīnas vai arī ceļa mērošana kājām.

Kad bija izlemts par labu aizbraukšanai, Samijam ar brālēnu Benu atlika tikai saskaņot visas ceļojuma detaļas, materiālu iegādi un ceļu izvēli: tā bija šī pretenciozā, bet gudrā inženiera lieta, viņš bija pasākuma ierosinātājs, un uz viņu gūlās visa atbildība.

Vispirms jau Redls ļoti precizi noteica aizbraukšanas da­tumu. Pēc viņa domām, to nedrīkstēja novilcināt ilgāk par piecpadsmit dienām. Žozijas Lakosta mantiniekiem Klondai­kā bija jāierodas pirms vasaras atgriešanās. Jāpiebilst, ka vasara šo ziemeļu reģionu gandrīz pie arktiskā polārā loka robežas aplaimoja tikai četrus mēnešus gadā.

Izpētīdams Kanādas zelta meklētāju likumu kodeksu, kurš aptvēra Jukonas reģionu, viņš tajā bija izlasījis 9. pantu, kas paredzēja:

«Zemes gabals atkal pāriet sabiedriskajā īpašumā, ja septiņdesmit divas stundas vasaras sezonas laikā paliks ne­skarts (komisāra nolikums), izņemot, ja tam ir speciāla ko­misariāta atļauja.»

Vasaras sezona, ja vien tā nebija pāragra, iestājās maija otrajā pusē. Tātad, ja šajā laikā 129. iecirknis stā­vēs dikā vairāk nekā trīs dienas, Žozijas Lakosta īpašu­mu pārņems domīnija, un acīmredzot amerikāņu sindikāts negribēja laist garām .izdevību iegādāties to no valsts par iespējami izdevīgāku cenu, nekā bija piedāvājis abiem mantiniekiem.

— Vai tagad saproti, Samij, kādēļ nevajag ļaut tiem aiz­steigties mums priekšā, un ka ar steigu jādodas ceļā… — paziņoja Bens.

— Es saprotu visu, ko tu gribi, lai es saprastu, mans dārgais draugs, — atbildēja Samijs.

— Un kas visādā ziņā ir ļoti prātīgi, — piemetināja in­ženieris.

— Par to es nešaubos, Ben, un esmu ar mieru atstāt Monreālu pēc iespējas ātrāk, ja tas mums ļauj pēc iespējas ātrāk arī atgriezties.

— Mēs nepaliksim Klondaikā ilgāk nekā tas būs nepie­ciešams, Samij…

— Lai notiek, Ben. Kurā datumā dodamies ceļā?…

— Nākamā mēneša otrajā, — atbildēja Bens Redls, — tas ir — pēc pāris nedēļām!

Sakrustotām rokām, noliektu galvu, Samijs Skims gri­bēja iesaukties: «Ko?… Tik ātri?…» Bet viņš apvaldijās, jo zināja, ka tas neko nebūtu devis. Piekritis šim pasā­kumam, viņš bija sev nozvērējies ceļojuma laikā izvairī­ties no jebkāda veida pārmetumiem, lai notiktu, kas no­tikdams.

Nolikdams 2. aprīli par aizbraukšanas datumu, Bens Redls bija rīkojies gudri, un ar ceļojuma maršrutu acu priekšā viņš iegrima pārdomās, kas mudžēt mudžēja no skaitļiem, un ar tiem viņš manipulēja ar neapstrīdamu kompetenci.

— Pagaidām, Samij, — viņš teica, — lai nokļūtu Klon­daikā, mums nav izvēles, jo ir tikai viens ceļš. Varbūt kādu dienu uz Jukonu varēs doties pa Edmontonas, Fort- sentdžonas, Pīsriveras ceļu, kas, šķērsojot Kasjāras rajonu, iet cauri Kolumbijas ziemeļaustrumiem.

— Runā, tā esot ar medījumiem bagāta apkārtne, — nododamies saviem mednieka sapņiem, piezīmēja Samijs. Galu galā, kādēļ neizvēlēties šo ceļu?…

— Tādēļ, ka, atstājot Vankūveru, tas prasīs veikt tūk­stoš četrsimt kilometru lielu attālumu pa zemesceļu, pēc tam, kad pa ūdensceļu būsim veikuši astoņsimt, — atbildēja Bens Redls.

— Tad kādā virzienā tu gribi doties, Ben?…

— To mēs izlemsim, līdzko būsim ieradušies Vankū- verā. Redzēsim uz vietas, kā mums izdevīgāk. Katrā ga­dījumā te būs precīzi skaitļi, kas tev dos priekšstatu par šī maršruta garumu: no Monreālas līdz Vankūverai jārē­ķina četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit pieci kilometri, un no Vankūveras līdz Dousonai — divtūkstoš četrsimt as­toņdesmit deviņi.

— Vai arī kopumā, — skaitļoja Samijs Skims, — pieci plus deviņi, četrpadsmit, viens prātā; astoņi plus astoņi — sešpadsmit, un viens prātā; septiņi plus četri — vienpad­smit, un viens prātā; pieci plus divi — septiņi, tātad septi­ņi tūkstoši simtu sešdesmit četri kilometri.

— Tieši tā, Samij!

— Eh, Ben, ja vien mēs varētu pārvest tikpat kilogramu zelta, cik kilometru būsim veikuši…

— Rēķinot pēc pašreizējās takses — divtūkstoš trīssimt četrdesmit franku kilogramā, tur sanāks sešpadsmit miljoni septiņi simti sešdesmit trīs tūkstoši septiņsimt sešdesmit franku…

— Lieliski, — piezīmēja Samijs Skims, — vismaz ceļa izdevumus mēs būsim smuki atpelnījuši!

— Un kāpēc gan ne, — atbildēja Bens Redls. — Ģeogrāfs Džons Mirs lēš, ka Aļaska saražojot vairāk zelta nekā Kalifornija, tās ienesīgums 1861. gadā vien bija četrsimt pieci miljoni, un kādēļ lai Klondaika nepie­vienotu vēl savu devumu divdesmit pieciem miljardiem franku, kas sastāda mūsu zemeslodes zelta vērtību?…

— Tev vienmēr atbilde gatava, Ben…

— Un nākotne manas atbildes apstiprinās.