Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

Samijs labprāt būtu gribējis par to nešaubīties.

— Turklāt nav ko atgriezties pie tā, kas jau norunāts… viņš vēl piebilda.

— Vispār ir tāda sajūta, it kā mēs jau būtu aizbrauku­ši… ierunājās Bens Redls…

— Es labāk gribētu, Ben, lai būtu sajūta, it kā mēs jau būtu atgriezušies…

— Tomēr, pirms atgriezties, jāsāk ar turpceļu, Samij, — atcirta Bens…

— Teicama loģika, Ben. Un tagad, padomāsim par sa­gatavošanās darbiem… Turp, uz šo neticamo zemi, nedodas ar kreklu, ko apmainīt, un diviem pāriem zeķu…

— Tev ne par ko nav jāraizējas, Samij. Es visu nokārtošu. Tev tikai būs jāiekāpj vilcienā Monreālā un jāizkāpj Vankū- verā. Kas attiecas uz mūsu sagatavošanās darbiem, tie nestāv ne tuvu emigrantu rūpēm, kuri dodas piedzīvojumu meklēju­mos uz tālām zemēm, līdzi ņemot ievērojamu ekipējumu. Mū­sējais pilnā apmērā jau ir nogādāts. Mēs to atradīsim uz tēvoča Žozijas zemes gabala, tas viņam kalpoja, ekspluatējot Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni. Vienīgais, par ko būs jāparūpējas, ir transports, kas turp aizgādās mūsu personas…

— Bet tās ir tā vērtas, lai ievērotu zināmus piesardzības pasākumus… — Samijs Skims piezīmēja, — it īpaši, domā­jot par aukstumu!… Brrr! Jau tagad jūtos sasalis līdz pirk­stu galiem…

— Uz priekšu, Samij, līdzko ieradīsimies Dousonā, va­sara būs pilnā plaukumā…

— Un ja vēl mēs spētu atgriezties pirms ziemas ie­stāšanās…

— Esi mierīgs!… — atbildēja Bens Redls — Pat ziemā tev nekā netrūks. Labas drēbes, laba pārtika. Tu kļūsi brangāks nekā prombraucot.

— Ak nē! Tik daudz es neprasu, — samierinājies ar likteni, attrauca Samijs, — un brīdinu tevi, ja man jāpie- ņemas svarā kaut vai par desmit mārciņām, es palieku!

— Joko, Samij, joko cik tik uziet… bet uzticies man…

— Jā… piekrītu, uzticība ir obligāta! 2. aprīlī, vai ne tā, mēs dosimies ceļā kā divi eldoradorieši…

— Jā, līdz 2. aprīlim man būs gana laika visu sagatavot.

— Labi, Ben, tā kā manā rīcībā ir pāris nedēļas, es tās pavadīšu laukos…

— Lai notiek, — Bens neiebilda, — bet Grīnvelejā vēl ir auksts.

Samijs būtu varējis atbildēt, ka tur laiks ir krietni vien labāks nekā Klondaikā. Bez tam, pat ja ziema vēl nebūt nebija atvadījusies, pāris dienas kopā ar fermeriem, snie­gotie lauki, skaistie, sarmas klātie meži, aizsalušie apkār­tnes strauti un ledus gabalu sacietējusī masa starp Sentlorensas krastiem viņam sagādātu lielu prieku. Un, par spīti bargajam salam, medniekam netrūktu izdevības tikt pie kāda lieliska guvuma — putna vai zvēra, nemaz nerunājot par lāčiem, lūšiem un citiem plēsējiem, kas klaiņāja apkār­tnē. Tās bija it kā ardievas, ko Samijs Skims gribēja sacīt visiem šīs vietas iemītniekiem… Viņš devās ceļojumā, kas, iespējams, nebūs no īsajiem… Kurš varēja pateikt, kad viņam būs lemts atgriezties?…

— Tev vajadzētu doties man Ildzi, Ben, — viņš teica.

— Tu tā domā? — pārvaicāja inženieris. — Un kurš noņemsies ar ceļojuma sagatavošanas darbiem?…

Kā paredzēts, nākamajā dienā Samijs Skims pa dzelz­ceļu devās uz laukiem. Grinvelejas stacijā viņu gaidīja nevainojami, aizjūgta kariete, un pēcpusdienā viņš ieradās fermā.

Nav grūti iedomāties, ka fermeri par šo ierašanos bija visai pārsteigti, taču ļoti apmierināti. Kā parasti, par sirsnī­go uzņemšanu Samijs izrādīja lielu aizkustinājumu. Bet, līdzko fermeri dabūja zināt šis pāragrās vizītes iemeslu, lidzko viņi dabūja zināt, ka vasara paies bez saimnieka klātbūtnes, viņi ne mazākajā mērā neslēpa bēdas, ko radīja šī jaunā vēsts.

— Jā, mani draugi, — sacīja Samijs Skims, — Bens Redls un es, mēs dosimies uz Klondaiku, uz šo nolādē­to, velna apsēsto zemi, kas atrodas tik tālu, ka, lai līdz tai aizkļūtu vien, vajadzīgi četri mēneši un tikpat, lai tiktu atpakaļ…

— Un tas viss, lai savāktu zeltu!… — domīgi novilka viens no zemniekiem.

— Ja vien iespējams to savākt, — nošūpodams galvu, piemetināja kāds vecs filozofs, ar skatienu, kas diezko neiedrošināja.

— Turklāt jāsargās, lai nepakristu, — Samijs Skims teica, — jo ne vienmēr iespējams atkal tikt kājās. Ko gan jūs gribat, mani draugi, tas ir kā drudzis vai drīzāk kā epi­dēmija, kas ik pa laikam brāžas pāri pasaulei, paņemdama daudz upuru!

— Bet kādēļ turp jādodas, saimniek? — noprasīja fer­mas vecākā.

Tad Samijs Skims izskaidroja, kā pēc tēvoča Žozijas La­kosta nāves viņi ar brālēnu mantojuši 129. zemes gabalu un kādi iemesli Benam Redlam lika domāt, ka abu klātbūt­ne Klondaikā ir nepieciešama.

— Jā, — atsāka vecais, — klist runas par to, kas notiek pie domīnijas robežas un galvenokārt par to, kādas likstas tur piemeklē nabaga ļaudis. Bet par to, ka jūs, Skima kungs, varētu palikt tajā zemē, nevar būt ne runas, līdzko būsiet pārdevuši savu dubļu kalnu, jūs at- griezīsieties…

— Varat būt droši, mani draugi, bet, pat ja lietas kārto­sies labi, pieci vai seši mēneši paies, līdz būsim atpakaļ, un vasara jau būs beigusies!… Man nāksies zaudēt veselu vasaru!…

— Kad zaudēta vasara, ziema liekas vēl skumjāka! — piemetināja kāda veca sieva un, pārmezdama krustu, sacīja:

— Lai Dievs jūs sargā, saimniek!

Pavadījis nedēļu Grīnvelejā, Samijs Skims nosprieda, ka laiks pievienoties Benam Redlam. Viņam šis tas bija jāno­kārto arī personīgi. No saviem brašajiem ļaudīm viņš atva­dījās ar visai dalītām jūtām. Un, ja padomā, ka pēc dažām nedēļām aprīļa saule pacelsies pie Grīnvelejas debesīm, ka no sniega segas izsprauksies pirmie pavasara pumpuri, ka, ja nebijis šī nolādētā ceļojuma, viņš būtu šeit atgriezies kā katru gadu, apmeties šajā mājā, līdz sevi pieteiktu pirmie ziemas sali! Visu laiku viņu neatstāja cerība, ka Grīnvelejā pienāks Bena Redla vēstule, kas grozīs viņu nodomus. Bet tāda vēstule nepienāca… Nekas nebija mainījies… Aiz­braukšanai bija jānotiek paredzētajā datumā… Tā nu Sa­mijs Skims lika aizvest sevi uz staciju, un trīsdesmit pirmā marta rītā viņš jau bija Monreālā iepretī savam briesmīga­jam brālēnam, nostājies viņa priekšā kā jautājuma zīme.

— Nekā jauna?… — viņš prasīja.

— Nekā, Samij, ja nu vien tas, ka mūsu aizbraukšanai viss sagatavots…

— Tu esi sagādājis…

— Visu, izņemot proviantu. To sadabūsim Vankūverā. Neesmu parūpējies vienīgi par apģērbu. Kas attiecas uz ie­ročiem, tev ir tavējie un man — manējie. Tie ir teicamā kārtībā, un mēs esam pie tiem pieraduši… Divas labas šau­tenes un mednieka ekipējums… Bet, tā kā nav iespējams turp aizstiept visu garderobi un tirgi Klondaikas galvaspil­sētā vēl tikai jāievieš, piesardzības nolūkos mums katram jāpaņem sekojoši apģērba gabali — četri flaneļa krekli, divi kamzoļi un vilnas apakšbikses, bieza adīta jaka, velve- ta kostīms, divi pāri bieza auduma bikšu, divi pāri parastu bikšu, kokvilnas kostīms, ādas jakas ar kažokādu iekšpusē un kapuci, ūdensnecaurlaidīgs jūrnieka tērps ar kapuci, gu­mijas mētelis, seši pāri īstā lieluma zeķu un seši pāri zeķu vienu numuru lielāki, pāris biezu dūraiņu un ādas cimdu, pāris medību zābaku, divi pāri mokasīnu, ducis kabatlakatu, dvieļi…

— Ak! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Sa­mijs Skims, — ar to jau pietiks desmit gadiem…

— Nē… tikai diviem!

— Tikai, Ben!… Tikai skan vienkārši šausmīgi!… Ja pa­domā, ka mums tikai jāaizbrauc līdz Dousonai, jāpārdod 129. zemes gabals un jāatgriežas Monreālā.