Žils Verns: ZELTA VULKĀNS

— Un no kurienes nāk šis tvaikonis ar sportisko vārdu?… — interesējās Samijs Skims.

— Tieši no Skagvejas, jo tas izraudzīts regulārai satik­smei starp Vankūveru un šo pilsētu. Tam paredzēts ieras­ties vēlākais šī mēneša četrpadsmitajā datumā.

— Ja tu esi tā izlēmis, Ben, es gribētu jau tagad atras­ties uz Foot-Ball klāja…

— Mans projekts izpelnās tavu atzinību, Skim?…

— Pilnīgi, un, ja reiz liktenis mums lēmis doties uz Klondaiku, es gribētu, lai mēs tur nokļūtu labākajos ap­stākļos.

Citādi, uzturoties Vankūverā abi brālēni nebija pārāk aizņemti. Viņu ekipējums bija pietiekams. Tāpat viņiem ne­bija jāiegādājas zemes gabala izmantošanai nepieciešamais aprīkojums, jo viņu ricībā bija tēvocim Žozijam piederošais. Komfortu, ko abi bija baudījuši Klusā okeāna dzelzceļa vil­cienā, viņi atradis arī uz tvaikoņa klāja. Skagvejā gan Benam Redlam nāksies īpaši rūpīgi izraudzīt transporta līdzekļus līdz Dousonai, sagādāt saliekamu laivu ezeru šķērsošanai un sadabūt suņu pajūgu kamanu vilkšanai ledā­jos. Viņš redzēs, vai nebūs labāk apspriesties ar vedēju, kas apņemtos viņus aizvest uz Dousonu, ņemot līdzi vairā­ku nedēļu ilgam ceļojumam nepieciešamo pārtiku, gadījumā, ja būtu grūti to sagādāt ceļā. Nenoliedzami, tas nebūs lēts prieks, bet vai nepietiks ar vienu vai diviem skaistiem tīr­radņiem, lai atgūtu, turklāt ar uzviju, visus izdevumus?…

Tāpat Benam vajadzētu visu saskaņot ar Kanādas muitu, kas ir visai prasīga, lai neteiktu — kašķīga.

Pilsētā valdīja tāda rosība un ceļotāju pieplūdums bija tik liels, ka Samijs Skims negarlaikojās ne mirkli. Ar ziņkāri va­rēja vērot vilcienu ierašanos no domīnijas austrumiem vai Savienotajām Valstīm. Tāpat arī ainu, kā izkāpa krastā tūk­stošiem pasažieru, kurus tvaikoņi nogādāja Vankūverā. Visap­kārt tikai ļaudis, gaidīdami aizbraukšanu uz Skagveju vai Sentmišelu, klīzdami pa ielām, spiezdamies visos ostas kaktos vai zem elektriskās gaismas apžilbināto peronu dēļiem.

Šajā uzbāzīgajā visa veida avantūristu pūli, ko pievilka brīnumainās Klondaikas reklāmas, uz katra soļa bija sasto­pami aģenti, ģērbušies tumšās uniformās, kritušu lapu krāsā, gatavi iejaukties vairākkārtējos ķīviņos, kas draudēja beigties ar asinsizliešanu, jo kalnrači ātri laiž darbā nažus.

Saprotams, šie policisti savu bieži vien bīstamo un grūto pienākumu pildīja ar lielu centību un drosmi; bez tās šajā emigrantu pasaulē, kur drūzmējās lielākoties deklasētie sa­biedrības slāņi, nevarēja iztikt. Bet varbūt arī šie policisti domāja, ka ir vairāk labuma un mazāk briesmu, skalojot Jukonas pieteku dubļus. Un vai gan viņi varēja aizmirst, ka Klondaikas apgūšanas pašos sākumos pieci Kanādas kon- stebli no turienes atgriezās ar divsimt tūkstošu dolāru lielu peļņu. Lai neapreibtu kā pārējie, bija vajadzīgs liels dvēse­les spēks.

Vairākkārt pārlapojot ceļvedi un izlasot, ka ziemā tem­peratūra mēdz nokristies piecdesmit grādu zem nulles, Sa­mijs Skims bija visai pārsteigts. Bez šaubām viņš domāja, ka tas ir mazliet pārspīlēts, kaut gan Dousonu gandrīz šķērsoja arktiskais polārais loks. Tomēr vienā no Vankūve­ras ielām, kāda optika veikalā redzot vairākus termometrus, kuru stabiņš sniedzas līdz pat deviņdesmit grādiem zem nulles, viņam radās iemesls padomāt.

«Nevar būt ne mazāko šaubu, ka tas ir pārspīlējums!» viņš sev sacīja. «Klondaikieši ļoti lepojas ar saviem lielajiem sa­liem un, lai uz tiem norādītu, ķeras pie zināmas koķetērijas.»

Samijs Skims iegāja pie optika un lūdza parādīt dažus termometrus, no kuriem vienu gribēja izvēlēties.

Izņēmis no vitrīnas dažādus šī instrumenta modeļus, tir­gotājs piedāvāja tos viņam. Tie visi bija gradēti nevis pēc Fārenheita skalas, ko vienmēr lietoja Apvienotajā Karalistē, bet gan pēc Celsija, ko galvenokārt izmantoja domlnijā, kur joprojām bija daudz franču paražu.

— Vai šie termometri ir rūpīgi noregulēti?… — Samijs Skims vaicāja.

— Pavisam noteikti, kungs, — atbildēja optiķis, — esmu pārliecināts, jūs būsiet apmierināts…

— Tikai ne dienā, kad tie rādīs septiņdesmit vai astoņdes­mit grādu, — jau nopietnākā toni paziņoja Samijs Skims.

— Lai būtu, bet galvenais, ka tie rāda precīzi, — piezī­mēja tirgotājs.

— Ja jau jūs tā sakāt, kungs, bet vai gadās, ka stabiņš nokrītas līdz sešdesmit grādiem zem nulles?…

— Bieži, kungs, un vēl vairāk.

— Grūti aptvert, ka pat Klondaikā temperatūra var no­kristies tik zemu… — turpināja Samijs Skims.

— Un kādēļ gan ne, — ar zināmu lepnumu iebilda tirgo­nis, — vai kungs vēlas termometru, kas gradēts tik tālu?…

— Paldies… paldies…. — attrauca Samijs Skims, — man pietiks ar tādu, kas sniedzas līdz sešdesmit!

Galu galā, kādēļ šis pirkums, viņš būtu varējis sev jau­tāt: kad acis no skarbajiem ziemeļu vējiem sasprēgā zem apsarkušajiem plakstiņiem, kad elpa pārvēršas sniegā, kad asinis stingst dzīslās, kad nav iespējams pieskarties metāla priekšmetiem tā, lai neatstātu uz tiem pirkstu ādu, kad pie viskarstākajiem ugunskuriem salst, it kā pati uguns būtu zaudējusi visu siltumu, ir gandrīz vienalga, vai temperatūra ir sešdesmit vai astoņdesmit grādu zem nulles, un nav va­jadzīgs termometrs, lai to konstatētu.

Tikmēr dienas ritēja, un, visu nokārtojis, Bens Redls vairs neslēpa savu nepacietību, gaidot Foot-Ball ierašanos. Vai šis tvaikonis būtu aizkavējies jūrā?… Bija zināms, ka Skagveju tas atstājis 10. aprīlī. Pārbrauciens ilga ne vairāk par sešām dienām, un tam jau no Vankūveras vajadzēja būt samanāmam.

Tā uzturēšanās ostā nebija no ilgajām, tikai nepiecieša­mais laiks, lai uzņemtu dažus simtus pasažieru, kas jau ie­priekš bija rezervējuši sev vietas. Tam nebija ne iekraujamas, ne izkraujamas kravas. Šis tvaikonis vairs ne- pārvadāja preces, tikai emigrantu bagāžu. Vajadzēja iztīrīt katlus, piepildīt ogļu telpas ar oglēm un apgādāt kuģi ar dzeramo ūdeni. Tas bija divdesmit četru, augstākais trīsdes­mit sešu stundu darbs, un nebija jābaidās, ka pārbrauciens gar piekrasti varētu aizkavēties.

Kas attiecas uz Dousonas apgādi, to veica preču tvaiko­ņi, kuri uz Skagveju pārvadāja miltus, dzeramos, konservē­tu gaļu un sausus augļus. Bez Foot-Ball bija arī citi tvaikoņi, kas vairākus tūkstošus pasažieru nogādāja Klon­daikas virzienā. Vankūveras viesnīcas un iebraucamās vie­tas nespēja vien tos uzņemt, un veselas ģimenes nakšņoja zem klajas debess. Pēc viņu pašreizējām likstām varat spriest par tām, kas viņus sagaida nākotnē — dzīvot bez pajumtes, turklāt tik lielā salā!

Starp citu, vairums šo nabaga ļaužu nejutās ērtāk arī uz tvaikoņu klāja, kas tos no Vankūveras nogādāja Skagvejā, un pēc tam šis nebeidzamais, šis briesmīgais ceļojums no Skagvejas uz Dousonu! Uz klāja priekšējā un aizmugurējā trapa tik tikko pietika vietas tiem pasažieriem, kuri bija ar mieru par tām maksāt brangu naudu. Starpklājs deva patvē­rumu ģimenēm, kuras tur spiedās šīs sešas līdz septiņas ce­ļojuma dienas. Bija arī tādi, kas piekrita, lai tos kā dzīvniekus ieslēdz kravas telpās, un tas bija pat labāk nekā atrasties uz klāja un būt pakļautiem atmosfēras bargumam, ledainām vēja brāzmām un sniega vētrām, kas, tuvojoties polārajam lokam, šajā apvidū bija visai biežas.

Vankūveru pārplūdināja ne tikai emigranti, kas bija sa­skrējuši no Vecās un no Jaunās Pasaules. Bija jāpieskaita arī simtiem zeltraču, kuri ziemas sezonas beigas nesagaidīja Dousonas ledājos. Ziemā turpināt zemes gabalu izmantoša­nu ir neiespējami. Līdzko zemi klāj desmit līdz divpadsmit pēdas bieza sniega sega, un līdzko četrdesmit līdz piecdes­mit grādu lielā salā šīs biezās kupenas kļūst cietas kā gra­nīts, laužot kapļus un cērtes, visi darbi tiek pārtraukti.