Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Abiem brālēniem bija palaimējies, ka ceļojuma laikā nav jādalās kajītē ar teksasieti. Hanters un viņa kompanjons bija rezervējuši sev četrvietīgu, lai gan bija tikai divi. Un pasažieri, kuri nebija varējuši atrast brīvas vietas uz klāja, velti tās lūdza šiem brutālajiem tipiem. Par atbildi sekoja rupjš noraidījums.

Bija skaidri redzams, šis Hanters un Malone — tā sauca otro — uz cenu neskatījās. Ja viņi smuki nopelnīja, izman­tojot saivu zemes gabalu, tad tikpat daudz arī iztērēja. Viņi bija spēlmaņi un uzdzīvotāji, pieraduši pie spēļu namiem, kuru publika sliecās pievienoties Dousonas šaubīgajai videi. Tā kā uz Foot-Ball bija pokera salons, viņi tur pavadīja ilgas stundas. Citādi vairums pasažieru neizrādīja ne mazā­ko vēlēšanos viņus apmeklēt, un arī viņi ne ār vienu ne­meklēja kontaktu.

Izgājis no ostas un Vankūveras līča, kopš sešiem rītā Foot- Ball virzījās caur kanālu, lai sasniegtu salas ziemeļu galu.

Kuģa pakaļgala pasažieriem nenācās viegli pamest plat­formu, kas tiem bija rezervēta. Klājs bija pieblīvēts ar krā­tiņiem, kas domāti dzīvniekiem — liellopiem, zirgiem, ēzeļiem, briežiem, kurus bez atļaujas nevarēja izlaist brīvī­bā. Bet suņu barus ieslēgt nevarēja. Gaudodami tie riņķoja starp otrās klases pasažieriem: vēl jauniem, bet jau posta apzīmogotiem vīriešiem, nogurušām sievietēm, kurām brun­čos ķērās slimīgi bērni. Šie ļaudis emigrēja ne jau, lai eks­pluatētu kādas no atradnēm, bet, lai nodotu sevi sindikātu kalpībā, ar kuriem vēlāk nācās kaulēties par algām.

— Galu galā, tu to gribēji, Ben, — ierunājās Samijs Skims, — un šoreiz mēs nu beidzot esam ceļā uz Eldora- do. Un, ja reiz jādodas šajā ceļojumā, viss, ko redzēju līdz šim, un tas, ko vēl redzēšu, nenoliedzami ir interesanti. Man būs izdevība pavērot šo zelta meklētāju pasauli, kas neliekas no tām teicamākajām!…

— Būtu grūti padarīt to citādu, mans mīļais Samij, — atbildēja Bens Redls, — tā jāpieņem tāda, kāda ir.

— Tomēr ar noteikumu, Ben, ne mazākajā mērā nekļūt tai piederīgiem, mēs tādi neesam un nekad arī nebūsim. Tu esi tikai kāds kungs, un es otrs, kuri mantojuši zemes ga­balu, pilnu ar tīrradņiem, kā man gribētos ticēt, bet no tiem mēs nepaturēsim ne mazāko daļiņu.

— Norunāts, — Bens Redls atbildēja ar nemanāmu plecu kustību, kas nebūt nenomierināja Samiju Skimu.

Un Samijs turpināja:

— Mēs dodamies uz Klondaiku, lai pārdotu mūsu tēvoča Žozijas iecirkni, kaut šo darījumu bija viegli nokārtot, aiz­taupot ceļojumu… Augstais Dievs! Doma vien, ka man va­rētu būt tādi paši instinkti, kaislības, vēlmes kā šim avantū­ristu pūlim…

— Uzmanies, Samij, tu vēl sāksi citēt auri sacra fames…

— Un pamatoti, Ben, — atņēma Samijs Skims. — Jā, šīs riebīgās zelta slāpes, par kurām domājot, mani pārņem svētas šausmas. Šīs nevaldāmas alkas pēc bagātības, kas iz­raisa tik daudz posta un nelaimju! Tas nav darbs, tā ir spēle! Tas ir izbrauciens uz lielo laimestu, uz lielo tīrradni! Un kad iedomājos, ka man nevajadzēja vis kuģot uz šī tvaikoņa klāja pretī neiedomājamām panorāmām, bet bija jāatrodas Monreālā, sagatavojot visu vasaras sezonai Grīn- velejas priekos!…

— Tu man apsolīji neatbildēt ar apvainojumiem, Samij.

— Ar to ir cauri, Ben, tā ir pēdējā reize, un es domāju vairs tikai par to…

— Kā nokļūt Dousonā? —ne gluži bez ironijas nopra­sīja Bens Redls.

— Kā no tās atgriezties, Ben, atgriezties! — pavisam godīgi atbildēja Samijs Skims.

Karalienes Šarlotes līcī Foot-Ball virzījās ar nepilnu jaudu, un, pat ja kuģa zvalstīšanās lika sevi just, jūra pa­sažieriem nesagādāja daudz raižu. Bet, līdzko tvaikonis bija šķērsojis Vankūveras salas galējo punktu, tas tika pakļauts lieliem viļņiem, kuri nāca no selgas.

Tas bija garākais pārbrauciens, kādu kuģim nācās pārva­rēt šādos apstākļos līdz Karalienes Šarlotes salas augstie­nei, apmēram [..] jūdzes. Bet starp šo un Velsas Prinča salu, šķērsojot Diksonentransas šaurumu, kuģim vēl būs jā­atgriežas atklātā jūrā, bet tikai pēc [..] jūdzēm. Tad tas būs drošībā līdz pat Skagvejas ostai.

Laiks bija auksts, ass rietumu vējš debesīs sadzina mā­koņus. Pret Kolumbijas piekrastes smilšainajiem krastiem sitās spēcīgi viļņi. Vēja brāzmas, kas jaucās ar lietu un sniegu, pūta no visa spēka. Nav grūti iedomāties, ko nācās izciest emigrantiem, kuri nevarēja atrast patvērumu ne til­pnēs, ne uz starpklāja. Vairums mocījās ar jūras slimību, jo kuģa zvalstīšanās, ko vairoja nemitīgi satricinājumi, bija tik spēcīga, ka pārvietoties no kuģa priekšgala uz pakaļgalu bija iespējams, tikai turoties pie takelāžas. Dzīvniekiem tas bija ne mazāks pārbaudījums, un caur vēja brāzmu svelpo- ņu bija dzirdama to maurošana, zviegšana, riešana — šau­šalīgs koncerts, kādu grūti iedomāties. Turklāt gar bortiem skrēja un valstījās suņi, kurus ieslēgt vai turēt piesietus bija neiespējami. Daži no tiem, kļuvuši nevaldāmi, metās virsū pasažieriem, cenzdamies pārkost tiem rīkles. Nonāca pat tiktāl, ka ekipāžai dažus nācās nogalināt ar revolvera šāvieniem. Tas savukārt izraisīja lielu jucekli, ko kapteinis un viņa virsnieki tikai ar pūlēm spēja apvaldīt.

Pats par sevi saprotams, ka, būdams apņēmīgs vērotājs, Samijs Skims ignorēja slikto laiku un savā kajītē palika tikai miegam paredzētajās stundās.

Ne viņš, ne viņa brālēns no jūras slimības necieta, tāpat kā viņu ceļabiedrs, nesatricināmais norvēģis Boijens, kuru, kā likās, nesatrauca nekas no tā, kas norisinājās uz klāja.

Līdzīgi tas bija ar teksasieti Hanteru un viņa biedru Maloni. Kopš pirmās dienas viņiem izdevās savervēt spēl­maņu bandu un iekārtoties pie spēļu galda, no kura dienu un nakti atskanēja klaigas un provokācijas visā savā nežē­līgajā brutalitātē.

No pasažieriem, kurus pēdējais Monreālas vilciens bija atvedis uz Vankūveru, Samija Skima uzmanību saistīja divi.

Tās bija mūķenes, ieradušās Vankūverā aizbraukšanas priekšvakarā. Viņu vietas uz Foot-Ball klāja bija iepriekš rezervētas. Viena trīsdesmit divus, otra divdesmit gadu veca; dzimušas frankokanādietes, tās piederēja Mizērikor- das māsu kopienai, kas tās bija nosūtījusi uz Dousonas slimnīcu, kuras priekšniece lūdza personāla papildinājumu.

Samijs Skims nespēja apvaldīt jūtas, redzot šīs divas māsas, kuras, saņēmušas pavēli no sava klostera Monreālā,

tūdaļ bija devušās ceļā, turklāt bez svārstīšanās un vilcinā­šanās. Kādam bīstamam ceļojumam tās sevi pakļāva! Kādā nejaukā visa veida un izcelsmju avantūristu un neveiksmi­nieku pasaulē tās tiks ierautas! Kādus pārbaudījumus tām nāksies izciest šī garā pārbrauciena laikā un kādas likstas vēl sagaidīs Klondaikā, no kurienes tās varbūt nekad neat­griezīsies!… Bet žēlsirdības gars tās stiprināja un uzupurē­šanās gars reibināja. No savas misijas — palīdzēt nelaimīgajiem — tās neizvairījās.

Jau uz tvaikoņa klāja, kas viņas aizveda tālē, viņas cen­tās atvieglot nabaga ļaužu ciešanas, tos nešķirojot, aprūpē­damas kā sievietes, tā bērnus, sev atsacīdamas, lai sagādātu tiem kaut niecīgu labsajūtu.

Tikai ceturtajā dienā Foot-Ball nonāca Karalienes Šarlo­tes salas aizsegā. Kuģošana noritēja ne tik smagos apstākļos, ūdeņos, kurus vairs nesatricināja atklātās jūras viļņošanās.

Krastā cits aiz cita iestiepās fjordi, kas līdzinājās Norvē­ģijas fjordiem, un Samija Skima un Bena Redla kajītes biedram atgādināja šādas tādas atmiņas. Šos fjordus ieskā­va augstas, lielākoties mežiem apaugušas klintis, starp kurām parādījās ciemi, zvejnieku ciemati, bet visbiežāk kāda vientuļa mājele, kuras indiāņu izcelsmes iedzīvotāji pārtika no medībām un zvejas. Foot-Ball garāmbraucot, tiem viegli izdevās atrast pircējus savām precēm.