Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

Šajā pilsētā aizsākās ceļš, kuru emigranti dažkārt izman­toja, dodamies uz Klondaiku. Samijs labprāt būtu izvēlējies šo mednieku ceļu. Tas vijās cauri medību ziņā tik slavena­jam Kasjāras rajonam. Un, iedams cauri Edmontonai, Fort- sentdžonai, Pīsriverai un Peli, tas savienoja Kolumbijas ziemeļaustrumus ar Jukonu. Bet, būdams grūts un garš, tas ceļotājiem šajā divtūkstoš kilometru garajā maršrutā uzlika par pienākumu būt labi apgādātiem. Tiesa, šī apkārtne bija īpaši dāsna ar zeltu, kuru iespējams izskalot turpat vai visos ūdeņos, bet tā bija zaudējusi resursus un izmantojama varēs kļūt tikai tad, kad Kanādas valdība tur ik pa piec­padsmit jūdzēm ieviesīs zirgu apmaiņas stacijas.

Šķērsojot Klinšu kalnus, ceļotājiem dzelzceļa pagriezie­nos garām paslīdēja Stefena kalns, Pikas katedrāle — lie­liskas ainavas, it īpaši Selkērku milži, kuru pakaušus, cik tālu vien sniedzās skats, allaž sedz sniegu un ledāju cepu­rītes. Un šo vientuļnieku vidū valdīja «nāves klusums», ko iztraucēja lokomotīves svelpoņa.

Atstājot Monreālu, Samijs Skims bija iegādājies īso ceļ­vedi, kas izdots Klusā okeāna dzelceļa apgādā. Un, ja viņš nevarēja apskatīt visas ievērojamās vietas, kuras bija norā­dītas šajā grāmatā, tad vismaz varēja izlasīt to aprakstus. Turklāt viņš bija griezies pie ceļveža redaktora, lai pakon­sultētos viesnīcu izvēlē dažādajās stacijās, kur vilciens ap­stājās. Bieži vien tās bija augstas klases viesnīcas ar ievērojamu komfortu un teicamu virtuvi, kas mazliet at­svaidzināja ēdamvagona ierastās maltītes, piemēram Skyte- house Fīldas stacijā, un arī Glacier-house, no kurienes paveras brīnišķs skats uz Selkērku virsotnēm.

Turklāt, vilcienam tuvojoties rietumiem, viņa skatienam nepavisam nepavērās tās bagātās un auglīgās zemes, kuras apstrādājot, gūst bagātīgu ražu. Nē! Tās bija Kotvejas teri­torijas, Karibū zelta lauki, kuros atrasts un vēl aizvien pār­pilnībā atrodams zelts. Visi ūdenstīkli tur skaloja ši cēlmetāla graudus. Jāprasa, kādēļ zelta meklētāji čaklāk ne­apmeklēja zemi, kura bija vieglāk pieejama, bet uzņēmās grūtības, ko sagādāja tālais ceļojums uz Klondaiku, nemaz nerunājot par pārmērīgajiem izdevumiem, kādus tas prasa.

Kārtējo reizi aptverdams, ka vilciens arvien vairāk attāli­na viņu no Monreālas un Grīnvelejas, Samijs Skims sacīja:

— Patiesību sakot, tēvocim Žozijam drīzāk vajadzēja iz­mēģināt laimi šajā Karibū!… Tad mēs patlaban jau būtu galā!… Viņa izmantojamā zemes gabala vērtību mēs uzzinā­tu šai pašā stundā!… Mēs to pārvērstu naudā divdesmit četru stundu laikā, un mūsu prombūtne nebūtu ilgāka par vienu nedēļu!…

Jā, bet ko padarīsi, acīmredzot lielajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijam Skimam jādodas uz šo briesmīgo Klondaikas reģionu un jābrien Četrdesmitjūdžu krika dubli.

Nogriezdamies uz dienvidrietumiem, vilciens turpināja ceļu uz Kolumbijas piekrastes robežu. Nekādi starpgadījumi ši četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit piecus kilometrus garā ceļojuma pēdējā posmā nebija atgadījušies, un pēc sešām dienām abi brālēni atstāja Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa vagonu un spēra pirmos soļus Vankūverā.

Vankūveras pilsēta nepavisam neatrodas uz tāda paša no­saukuma lielas salas, kas izvietota atklātā jūrā tālu no Kolum­bijas piekrastes. Tā ir tikai lielpilsēta un aizņem daļu no zemes strēles, kas atraujas no kontinenta. Britu Kolumbijas galvaspilsēta ar sešpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, saukta Viktorija, uzcelta tieši salas dienvidaustrumu pusē, kur atro­das arī Ņūvestminstera ar sešiem tūkstošiem dvēseļu.

Vankūvera dibināta pašā līča galā virs līkumainā Žuana de la Fukas jūras šauruma, kas turpinās ziemeļrietumu vir­zienā. Aiz līča, starp kupliem priežu un ciedru vainagiem, kas spētu paslēpt katedrāles augstos torņus, slienas kapelas zvanu tornis.

Šis šaurums, vispirms sekodams salām, kas sākotnēji nesa savu pirmo divu okupantu — 1786. gadā spāņa Kvadra un 1789. gadā angļa Vankūvera — vārdus, ieskauj austrumu un ziemeļu piekrasti; austrumu piekrasti, sauktu Džordža vārdā un ziemeļu — Džonstona un karalienes Šarlotes vārdā. Tūlīt redzams, ka Vankūveras osta viegli pieejama kuģiem, kuri nāk no Klusā okeāna — gan tiem, kas dodas lejup gar Kanādas piekrasti, gan tiem, kas dodas augšup gar Amerikas Savienoto Valstu piekrasti.

Vai Vankūveras pilsētas dibinātāji bija paredzējuši pilsē­tas nākotni? Grūti pateikt, zelta atradņu atklāšana Klondai­kā tajā viesa kūsājošu rosību. Viens ir skaidrs, vietas tur pietiktu simttūkstoš iedzīvotājiem, un kustība pa tās ielām, kuras nogriežas taisnos leņķos un līdzinās šaha galdiņam, būtu viegla un nepiespiesta. Šajā pilsētā ir baznīcas, ban­kas, viesnīcas, tā tiek apgaismota ar gāzi un elektrību, tā ļauj veldzēt slāpes avotos pie Burardi līča, satiksmi tajā at­vieglo tilti pār Falsbajas estuāru, un tās iedzīvotājus priecē parks ar trīssimt astoņdesmit hektāru lielu platību, ierīkots uz ziemeļrietumu pussalas.

Atstājuši staciju, Samijs Skims un Bens Redls pēc ceļve­ža padoma lika sevi aizvest uz Vestminsteras viesnīcu, kur viņiem nāksies palikt līdz dienai, kad būs iespējams doties uz Klondaiku.

Sakarā ar ļaužu pieplūdumu viesnīcā bija grūti atrast istabu. Šajā laikā, kad vilcieni un tvaikoņi atveda līdz tūkstoš divsimt emigrantiem diennaktī, ceļotāji plūda straumēm. Viegli iedomāties, kādu peļņu no tā guva pil­sēta, un jo īpaši tā pilsētnieku šķira, kas bija uzņēmusies misiju izguldināt un pabarot ārzemniekus, pieprasot tiem neiedomājamas cenas. Bez šaubām, tie tur uzkavējās, cik vien īsu laika sprīdi iespējams, tik liela bija steiga mes­ties uz teritorijām, kuru zelts pievilka viņus kā magnēts dzelzi. Bet tikt projām nebija tik vienkārši, jo uz neskai­tāmajiem tvaikoņiem, kas, piestājuši dažādās Meksikas un Savienoto Valstu ostās, devās augšup uz ziemeļiem, pie­trūka vietas.

Starp ceļotājiem bija arī tādi, kas cauri Klusajam okeā­nam devās meklēt Jukonas grīvu Aļaskas austrumu piekras­tē, līdz augšup pa straumi sasniedza Klondaikas galvaspilsētu Dousonu. Tomēr vairākumam galamērķis bija Viktorija un Vankūvera, no kurienes gar amerikāņu pie­krasti tie sasniedza Daiju vai Skagveju. Kuru no šiem abiem ceļiem izvēlēties, Bens Redls jau bija izlēmis. Bet gaidot, viņiem šā vai tā bija jāiekārtojas vienā no Vankū­veras viesnīcas istabām, kur vismaz nevajadzēja sūdzēties par apkalpošanu un ēdienu.

Turklāt, līdzko viņi bija iekārtojušies augšminētajā ista­bā, Samijs Skims uzdeva jautājumu:

— Cik ilgi mēs uzturēsimies Vankūverā, mans dārgais Ben?…

— Apmēram četras dienas, — Bens Redls atbildēja, — jo šajā datumā jāierodas Foot-Ball…

— Lai notiek, — atbildēja Samijs. — Un kas ir šis Foot-Bain…

— Kanādas Klusā okeāna tvaikonis, kurš mūs nogādās Skagvejā un uz kura šodien rezervēju divas vietas.

— Tātad, Ben, tu esi izvēlējies vienu no daudzajiem ce­ļiem, kuri ved uz Klondaiku?…

Izvēle bija pavisam noteikta, Samij, no briža, kad ne­spēju izšķirties par četrtūkstoš piecsimt kilometru garu pār- braucienu līdz Jukonas grīvai. Mēs dosimies pa visbiežāk izmantoto ceļu un gar Kolumbijas piekrasti bez pūlēm sa­sniegsim Skagveju. Šajā gadalaikā Jukonu vēl aizsprosto ledus, un bieži vien kuģi tiek iespiesti starp dreifējošiem ledājiem, tā, ka tie var novēloties līdz pat jūlija mēnesim. Turpretī, lai nokļūtu vai nu Skagvejā, vai Daijā, Foot-Ball neprasīs vairāk par nedēļu. Tiesa, nokāpušiem no kuģa, mums būs jāpārvar Čilkutas vai Baltās pārejas nejaukās nogāzes. Līdz ar to es pieņemu, ka galamērķī būsim iera­dušies jūnija sākumā, tā sakot labvēlīgajā sezonā, pašreiz mums atliek būt pacietīgiem un gaidīt Foot-Ball.