Žils Verns - ZELTA VULKĀNS

— Bez šaubām, Samij, ja mums par 129. zemes gabalu dos to, ko tas ir vērts…

— Un ja mums to nedos?…

— Mēs padomāsim, Samij!

Nespēdams panākt citu atbildi, Samijs Skims ari neuzstā­ja, un šīs divas dienas līdz aizbraukšanai viņš kā Dieva nepieņemts klīda no mājas Žaka Kartjē ielā uz advokāta Snibēna biroju.

Vārdu sakot, 2. apriļa rītā abi brālēni atradās Monreālas stacijā, uz kurieni bija nogādātas arī viņu bagāžas; to ko­pējais apjoms nebija visai liels, un apgrūtinošas tās kļūs tikai pēc tam, kad tiks papildinātas Vankūverā.

Ja ceļotāji, pirms atstāt Monreālu, būtu griezušies Kanā­das Klusā okeāna kompānijā, viņi būtu varējuši nopirkt tvaikoņa biļetes uz Skagveju. Bet Bens Redls vēl nebija iz­lēmis, pa kādu ceļu doties uz Dousonu — vai nu pa to, kas no Jukonas grīvas ved augšup līdz Klondaikas galvas­pilsētai, vai pa to, kas viņpus Skagvejai izvijas cauri kal­niem, līdzenumiem un Britu Kolumbijas ezeriem.

Beidzot abi brālēni bija devušies ceļā, viens otru aizvez­dami, viens piekāpīgs, otrs uzticibas pilns. Viņi ieņēma vienu no ērtākajiem pirmās klases vagoniem, kas ir tikai normāli, ja runa ir par četrtūkstoš septiņsimt kilometru garu ceļojumu, kurš posmā no Monreālas līdz Vankūverai ilgst sešas dienas.

Maršruta sākumposmā vilciens šķērsoja to domīnijas daļu, kas visnotaļ aptver daudzveidīgus austrumu un centra rajonus. Tikai Lielo Ezeru apvidum paliekot aiz muguras, tas sasniedza mazapdzīvotu un vietumis tuksnesīgu apkārtni, galvenokārt tuvojoties Kolumbijai. Starp citu tā bija pirmā reize, kad Samijs un pat Bens spēra kāju šajā Ziemeļame­rikas nostūri.

Laiks bija labs, gaiss spirdzīgs, debesis vieglas miglas aizplīvurotas. Termometra stabiņš svārstījās ap nulli. Kad temperatūra pacēlās virs nulles, gaiss bija sauss un ass, kad noslīdēja zem tās, sāka snigt.

Cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās balti līdzenumi, kuri pēc dažām nedēļām sazaļos un kuru neskaitāmie strau­ti taps brīvi no ledus. Vairāki putnu bari, lieliem spārnu vēzieniem aizsteigdamies garām vilcienam, virzījās uz aus­trumiem. Visās ceļmalās uz sniega kārtas varēja samanīt gan plēsīgu, gan citu dzīvnieku pēdas, kas iezīmējās līdz pat mežiem pie apvāršņa. Lūk, ceļi, pa kuriem Samijam būtu labpaticis doties un kuri sagādātu viņam brangu kam­pienu! Lai kāda arī būtu nepacietība un nožēlas, ko Samijs Skims izjuta, ieslodzīts šai vagonā, viņa mednieka instinkti palika neapmierināti!

Bet patlaban jautājums par medībām bija īsti vietā! Tikai, ja šajā vilcienā, kas devās uz Vankūveru, bija med­nieki, tie bija zelta mednieki, un suņi, kas tos pavadīja, nebija domāti irbju vai zaķu ķeršanai, nedz arī briežu vai lāču dzīšanai! Nē! Viņu saimniekiem, kas tos bija iegādāju­šies Monreālā, nebija cita nolūka, kā vien tos izmantot ka­manu vilkšanā, līdzko būs jāšķērso ezeru un ūdensceļu apledojušās virsmas visā tajā Kolumbijas daļā, kas atradās starp Skagveju un Klondaikas rajonu.

Vai starp ceļotājiem, kas bija izbraukuši no Monreālas vai iekāpa dažādajās Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa sta­cijās, bija arī lauku un pilsētu emigranti, kas, neievērodami briesmas, a.ukstumu un slimības, devās meklēt laimi Jukonas apkaimes viņā galā?…

Jā, zelta drudzis bija tikai sācies. Arvien turpināja pienākt ziņas, kas vēstīja par jaunu āderu atklāšanu El- dorado, Bonanzā, Hinterā, Goldbotomā — visās šajās Klondaikas pietekās, kuru platība ir lielāka par divsimt četrdesmit kilometriem; runāja, ka šajos zemes gabalos zelta meklētāji sietā izskalojuši līdz tūkstoš piecsimt fran­kiem zelta. Emigrantu pieplūdums auga. Tie metās uz Klondaiku, kā bija metušies uz Austrāliju, Kaliforniju, Transvālu, un transporta kompānijas nespēja vien tos turp nogādāt. Bet tie, kuri brauca šinī vilcienā, nepār­stāvēja sindikātus un sabiedrības, ko atbalstīja lielās Amerikas vai Eiropas bankas. To aģenti, apgādāti ar tei­camiem materiāliem, varēja dzīvot, nebaiļodamies par nā­kotni, jo īpaši dienesti tiem nemitīgi piegādāja drēbes un pārtiku. Nē, vilcienā brauca tikai nabaga ļaudis, kuri sitās ar dzīves trūkumu, kurus posts bija patriecis no pašu zemes un kuru saprātu aptumšoja cerība par kādu laimīgu gadījumu. Bez tam, ja līdzekļi tiem neatļāva būt noteicējiem pašiem pār sevi, tie varēja kalpot zemes ga­balu īpašniekiem, kuriem aiz strādnieku trūkuma bieži vien nevedās darbi. Bez šaubām, algas tur bija neparasti augstas, pat līdz septiņdesmit un astoņdesmit frankiem dienā. Bet tas bija tādēļ, ka dzīve Klondaikas teritorijās bija ļoti dārga, un pirmās nepieciešamības preces tur maksāja divdesmit reižu vairāk nekā citur. Patiesību sakot, ātri iesist kapitālu tur iespējams, tikai pateicoties laimīgai nejaušībai.

Tikmēr šis Transkontinentālā ceļa vilciens brāzās uz priekšu ar pilnu tvaiku. Samijs Skims un Bens Redls šī garā ceļojuma laikā nevarēja sūdzēties par komforta trū­kumu. Pa dienu viņu rīcībā bija salons, guļamvagons, kur pārlaist nakti, smēķētāju vagonā tie varēja pīpēt, cik vien tīk, kā labākajās Monreālas kafejnīcās, ēdamvagonā ēdie­nu un apkalpošanas kvalitāte bija nevainojama, un, ja viņi ceļā vēlējās nomazgāties, viņus gaidīja dušu vagons. Tomēr tas viss neaizēnoja Samija Skima nožēlu par māju Grīnvelejā.

Pēc četrām stundām vilciens bija sasniedzis domīnijas galvaspilsētu Otavu, kas no augsta pakalna paceļas pār tu­vējo apkārtni; brīnišķīga pilsēta ar vairāk vai mazāk pama­totām pretenzijām kļūt par pasaules centru.

Otrpus, tuvāk Karltondžonksijai, bija samanāma tās sāncense Toronto, bijusī domīnijas galvaspilsēta. Iespē­jams, ka dažādās Kanādas metropoles viena pēc otras ie­ņems šo vietu.

Virzīdamies tieši uz rietumiem, vilciens sasniedza Sid- berijas staciju, kur līnija sazarojās. Apkārtni tur papildi­nāja niķeļa raktuvju rinda. Lai apbrauktu apkārt ezeram un sasniegtu Portarturu, netālu no Fortviljamas, bija jā­seko ziemeļu atzaram. Visās plašā ezera stacijās, Hīron- bejā un Šreiberā, pieturas bija gana ilgas, lai abi brālēni varētu spriest par to lielo nozīmi jūrniecībā; tad pa Bo- noru, Iņasu, Iglriveru, Rabportāžu, cauri apvidum ar visai ienesīgiem raktuvju resursiem, viņi ieradīsies svarīgajā Vi- nipegas pilsētā.

Tikai dažu stundu ilgā apstāšanās tajā Samijam Skimam, kurš ļoti vēlējās no šī ceļojuma gūt vismaz atmiņas, likās pārāk īsa. Jā, viņš labprāt būtu apskatījis šo četrdesmit tūkstošu iedzīvotāju lielo pilsētu un skaistās fermas, kuras robežojās ar Rietumkanādu… Bet vilcienu sarakstus neizvē­las. Vilciens atkal uzņēma savus pasažierus, kuru lielākā daļa ceļoja nevis ceļošanas pēc, bet lai pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas īsākā ceļā nokļūtu galamērķī. Viņiem likās mazsvarīgi, ka šis apvidus, kurā dzelzceļa līnija apkalpoja vairākas mazas pilsētas, tādas kā Portāžlaprerī, Brendona, Ebrehorna, Brodvjū, bija neparasti labi iekopts, kā arī tas, ka tam piederēja milzīgi medību lauki, kur pulcējās tūksto­šiem bifeļu. Skaidrs kā diena, Samijs Skims labprātāk būtu pavadījis sešus mēnešus tur, nekā sešas nedēļas Klondaikā.

— Nu ko, ja Dousonas apkārtnē nebūs bifeļu, — viņu mierināja Bens Redls, — tu varēsi medīt aļņus.

Pabraukdams garām Reginai, vilciens virzījās uz Croū- ņūpasu Klinšu kalnos un šķērsoja Britu Kolumbijas — vēl vienas ar ogļu atradnēm bagātas zemes — robežas, pirms tam uz pāris stundām apstājies Kalgari.