Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

.

1862. gada 14. janvāri Londonas Karaliskās ģeogrāfu biedrības sapulcē Vaterlo laukuma Nr. 3 bija liels klau­sītāju pieplūdums. Biedrības prezidents sers Frensiss M… savā runā, ko bieži pārtrauca aplausi, godājamiem sapul­ces dalībniekiem pavēstīja kaut ko ļoti svarīgu. Viņa runa, rets daiļrunības paraugs,, beidzās ar šādām skaļām, pārspīlēti patriotiskām frāzēm:

— Anglija vienmēr ir soļojusi citu tautu priekšgalā (kā zināms, ikviena tauta cenšas aizsteigties citām priekšā), par to mēs varam pateikties saviem drosmīgajiem ceļo­tājiem un viņu ģeogrāfiskajiem atklājumiem. (Dedzīgi piekrišanas saucieni.) Mūsu dzimteni neapkaunos ari tās slavenais dēls doktors Semjueis Fērgusons. (Balsis no vi­sām pusēm: «Nē! Nē!») Ja viņa pasākums izdosies («Gan izdosies!»), tad mūsu atsevišķās ziņas par Āfrikas zemi tiks papildinātas un apkopotas' (vētraini aplausi), bet, ja neizdosies («Tas nekad nenotiks!»), tad šī iecere katrā ziņā ieies vēsturē kā viens no drosmīgākajiem cilvēka ģenialitātes apliecinājumiem! (Neganta kāju dauzīšana.)

—- Urā! Urā! — dzirdot tik saviļņojošu runu, klātesošie kā elektrizēti kliedza.

— Lai dzīvo drošsirdīgais Fērgusons! — kāds no nesa­valdīgākajiem sapulces dalībniekiem iesaucās.

Atskanēja aizrautīgas ovācijas. Visi pieminēja Fērgu­sona vārdu, un varam pamatoti teikt, ka ar īpašu uzsvaru tas skanēja angļu mutē. No viņu skaļajiem kliedzieniem sēžu zālē trīcēja sienas,

Sapulcē taču piedalījās daudz veco, bezbailīgo, nu jau pagurušo ceļotāju, kurus spēks un uzņēmība bija izvadī­jusi cauri visiem pieciem kontinentiem. Katram no vi­ņiem bija pieticis fiziskas un morālas izturības, lai pa­glābtos no kuģu avārijām, ugunsgrēkiem, indiāņu toma­haukiem un mežoņu vālēm, katram bija draudējis moku stabs vai iespēja nokļūt kanibāla vēderā. Bet sera Fren- sisa M… runas laikā viņu sirdis nevaldāmi pukstēja, un, cik atcerējāmies, ar tik vētrainām ovācijām Londonas Karaliskajā ģeogrāfu biedrībā nebija uzņemta neviena cita runa.

Taču Anglijā entuziasms neizpaužas tikai vārdos vien. Tas izkaļ monētas vēl ātrāk nekā karaliskā naudas kal­tuve. Sapulce nekavējoties nolēma piešķirt divi tūkstoši pieci simti mārciņu sterliņu pabalsta doktora Fērgusona ieceres īstenošanai. Ievērojamā summa atbilda pasākuma svarīgumam.

Kāds no biedrības locekļiem prezidentam pajautāja, vai doktors Fērgusons nebūtu oficiāli jāiepazīstina ar sapulces dalībniekiem.

— Doktors Fērgusons ir šeit jūsu rīcībā, — sers Fren- siss M… atbildēja.

— Lai viņš nāk šurp, — klātesošie sauca, — lai nāk šurp! Mēs vēlamies paši savām acīm redzēt šo drosmi­nieku.

— Vai tik viņa neticamais priekšlikums nav mistifikā­cija? — vecs kapteinis ieminējās.

— Un varbūt tāds doktors Fērgusons nemaz neek­sistē! — dzēlīga balss iesaucās.

— Tādā gadījumā to vajadzēs izgudrot! —• kāds jautrs šīs nopietnās sabiedrības loceklis piebilda.

— Palūdziet iekšā doktoru Fērgusonu, ■— sers Freniss M … vienkārši noteica.

Un vētrainu aplausu pavadībā, starp citu, ne mazākajā mērā nesatraukts, Semjuels Fērgusons ienāca zālē.

Tas bija gadu četrdesmit vecs vidēja auguma, ļoti pa­rasta izskata vīrs; sārtie vaigi liecināja par sangviniķa raksturu, sejas izteiksme bija vēsa, vaibsti pareizi, bet paprāvais deguns atgādināja kuģa ķīli, kā jau cilvēkam, kurš radīts atklājumiem; laipnās acis pauda drosmi un jo vairāk saprātu, piešķirdamas sejai īpašu pievilcību; rokas bija pagaras, gaita nosvērta kā lieliskam ceļotājam.

No Fērgusona dvesa tāds miers un nopietnība, ka, re­dzot viņu, prātā nenāca ne mazākās aizdomas par misti­fikāciju, kaut vai par visnevainīgāko.

Tāpēc ovācijas un aplausi norima tikai pēc tam,, kad doktors Fērgusons ar laipnu mājienu bija lūdzis, lai ru­nātāji apklust. Tad viņš devās pie atzveltnes krēsla, kas jau iepriekš bija viņam rezervēts; nostājies pie tā, Fēr- " gusons pievērsa dedzīgo skatienu zālei un, pacēlis labās rokas rādītāju pret debesīm, izteica vienu vienīgu vārdu:

Nē, tādus panākumus nekad nebija guvuši ne mistera Braita, ne Kodena negaidītie priekšlikumi parlamentam, ne lorda Palmerstona runas, pieprasot ārkārtējas asignā­cijas Anglijas klinšaino krastu nostiprināšanai. Sera Fren- sisa M… runa tika pārspēta un pilnīgi aizēnota. Doktors apliecināja sevi kā izcilu personību, reizē cēlu, atturīgu un piesardzīgu; viņš bija raksturojis stāvokli ar vienu pašu vārdu: «Excelsior/»

Vecais kapteinis uzreiz nostājās šā neparastā cilvēka pusē, pieprasīdams, lai doktora Fērgusona runu «visā pil­nībā» tūlīt pat publicē «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī».

Bet kas īsti bija šis doktors un kādam pasākumam ga­tavojās?

Fērgusona tēvs, godīgs angļu jūrnieks, dēlu kopš ma­zotnes bija radinājis pie jūrnieka dzīves briesmām un piedzīvojumiem. Jaukais zēns, kuram bailes, šķiet, vien­mēr bijušas svešas, agri izrādīja asas prāta spējas-un pēt­nieka dotības, kā arī apbrīnojamu tieksmi pēc zinātniska darba; viņam nekas nelikās par grūtu, viņš nesamulsa, pat pirmoreiz mūžā ņemot rokā dakšiņu, kaut gan parasti bērniem tas neizdodas.

Zēna interesi drīz vien saistīja grāmatas par drosmī­giem ceļojumiem un jūras ekspedīcijām, tās rosināja viņa iztēli; viņš aizrautīgi pētīja deviņpadsmitā gadsimta pir­mās puses slavenos atklājumus, sapņoja par Mungo Pārka, Brjūsa, Kaijē, Levaijāna un, šķiet, mazliet arī par Robinsona Krūzo prototipa Selkirka slavu, kas likās tik­pat vilinoša. Cik daudz skaistu brīžu zēns pavadīja kopā ar viņu Huāna Fernandesa salā! Reizēm viņš vientuļā matroža rīcībai piekrita, reizēm šos plānus un ieceres ap­šaubīja: viņš Selkirka vietā būtu rīkojies citādi, varbūt pat labāk, bet nekādā ziņā ne sliktāk. Viens tomēr bija skaidrs —brīnumaino salu, uz kuras Robinsons bija ju­ties laimīgs kā karalis bez pavalstniekiem, viņš, Semjuels, nekad nebūtu pametis. Nudien nekad! Pat ja viņam būtu piedāvāts Admiralitātes pirmā lorda gods!

Jādomā, ka šādu tieksmju attīstību Semjuelā jaunības gados bija veicinājis viss dažādās pasaules malās piere­dzētais. Fērgusona tēvs, pats būdams izglītots, neaizmirsa bagātināt dēla prātu ar nopietnām hidrogrāfijas, fizikas un mehānikas zinīb|m, kā arī iepazīstināt viņu ar botā­nikas, medicīnas un astronomijas pamatiem.

Kad vecais kapteinis nomira, viņa dēls divdesmit divu gadu vecumā jau bija paguvis veikt ceļojumu apkārt pa­saulei; pēc tēva nāves viņš iestājās bengāļu inženieru korpusā un piedalījās vairākās kaujās, taču karavīra dzīve viņu neapmierināja; viņš nekāroja pēc komandiera goda, bet arī pakļauties nevienam nevēlējās. Izstājoties no dienesta, Fērgusons devās ceļojumā, kur gan medīja, gan vāca herbāriju, un tā, sasniedzis Indostānas pussalas ziemeļu daļu, šķērsoja to no Kalkutas līdz Suratai.

No Suratas Fērgusons dodas uz Austrāliju un 1845. gadā piedalās kapteiņa Stērta ekspedīcijā, kuras uzdevums bija atrast milzīgo Kaspijas ezeru, — pēc zinātnieku do­mām, tam vajadzēja atrasties Jaunās Holandes [2] centrā­lajā daļā.