Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

Trīs ceturtdaļstundas vēlāk ormanis viņu aizveda uz doktora Fērgusona nelielo mājiņu Grieķu ielā, SOho skvēra tuvumā. Šķērsojis lieveni, skots savu ierašanos pavēstīja ar pieciem spēcīgiem dūres sitieniem durvīs.

Durvis atvēra pats Fērgusons.

— Diks? — bez īpaša pārsteiguma viņš iesaucās. .

>— Diks gan, — Kenedijs atbildēja.

— Dārgo Dik, kā tu gadījies Londonā pašā ziemas me­dību sezonā?

— Kā redzi — esmu Londonā.

— Un kādā nolūkā?

— Lai aizkavētu nedzirdētu neprātību.

— Neprātību?

— Vai tas, ko raksta avīzēs, ir taisnība? — rādīdams draugam «Daily Telegraph», Kenedijs vaicāja.

— A, re, par ko ir runa! Jāatzīst, ka avīzes nav visai taktiskas. Bet sēsties taču, dārgo Dik!

— Es nesēdēšu. Vai tiešām tu gribi doties šajā ceļo­jumā?

— Tieši tā, sagatavošanās rit .teicami, un es ., ?

— Saki — kur tas notiek? Es visu saplosīšu, salauzīšu gabalgabalos! Kur ir tavs lidaparāts?

Cienījamais skots bija noskaities ne pa jokam,: '

— Nomierinies, dārgo Dik, — doktors teica. — Tavu sašutumu es saprotu. Tu dusmojies, ka neesmu_tevi iepa­zīstinājis ar savām jaunajām iecerēm.

— Un to viņš dēvē par jaunajām iecerēm!

— Biju ļoti aizņemts, — nelikdamies zinis par starp­saucienu, Semjuels turpināja. — Man bija bezgala daudz darba. Bet neuztraucies, pirms došanās ceļā es katrā ziņā būtu tev aizrakstījis …

— E! Kam man tas vajadzīgā!

— Jo esmu nolēmis tevi ņemt līdzi.

Skots palēcās ar tādu vieglumu, kas darītu godu pat kalnu kazai.

— Ak tā?— viņš iesaucās, — Tātad tu vēlies, lai mūs abus iesloga Bedfamas slimnīcā? [6]

— Es cerēju tieši uz tevi, dārgo Dik, un tevis dēļ esmu., atteicis daudziem citiem.

Kenedijs galīgi apstulba.

— Ja tu mani minūtes desmit uzklausītu, — doktors mierīgi turpināja, — tad būtu man pateicīgs.

— Tu runā nopietni?

— Pavisam nopietni.

— : Bet ja nu es atsakos tevi pavadīt?

•— Tu neatteiksies.

— Un ja nu tomēr?

— Tad došos ceļā viens.

— Apsēdīsimies un parunāsim mierīgi, — Diks teica. — Ja tu patiesi tā domā, tādā gadījumā ir vērts jautā­jumu pamatīgi apsvērt.

— Ja tev nav iebildumu, dārgo Dik, darīsim to pie

brokastgalda.

Draugi apsēdās viens otram iepretī pie maza galdiņa, uz kura bija nolikta sviestmaižu kaudze un milzīga tēj­kanna.

•— Dārgo Semjuel, — mednieks uzsāka, — tava iecere ir neprāts. Tā ir nereāla. Tā nav nopietni ņemama, un tu to nespēsi īstenot.

— Vispirms jāmēģina, tad jau redzēsim, — doktors atteica.

— Bet tieši mēģināt nav nekādas vajadzības, — Kene- . dijs neatlaidās.

— Saki, lūdzams, •— kāpēc gan ne?

— Tāpēc, ka pastāv dažādas briesmas un šķēršļi.

— Šķēršļi tāpēc vien radīti, lai tos pārvarētu, — Fēr­gusons nopietni iebilda, — bet, kas attiecas uz bries­mām, — kurš gan no tām ir pasargāts? Dzīvē viss saistīts ar briesmām; ļoti bīstami var būt arī apsēsties pie galda, uzlikt galvā cepuri.,. Kam jānotiek, no tā neizvairīties; nākotnē vajag saskatīt tagadni, jo nākotne tā pati ta­gadne vien ir,^kaut mazliet attālināta.

— Nu, protams! — paraustīdams plecus, Kenedijs iesaucās. — Tu, kā vienmēr, esi fatālists.

•— Jā gan, .kā Vienmēr, tikai vārda labākajā nozīmē. Tāpēc nepūlēsimies izdibināt, ko liktenis mums gatavo. Atcerēsimies angļu jauko sakāmvārdu: «Tas, kuram no­lemtas karātavas, nekad nenoslīks.»

Kenedijs nezināja, ko atbildēt, bet viņš tomēr atrada ne mazums viegli iedomājamu argumentu, taču tie bija pārāk gari, lai tos šeit citētu.

— Bet, ja tu katrā ziņā vēlies šķērsot Āfriku, — pēc stundu ilgām diskusijām Diks teica, — un ja tas galu galā nepieciešams tavai labklājībai, kāpēc tad neizmantot pa­rastos ceļojuma veidus?

— Kāpēc? — doktors iekaisa. — Tāpēc, ka visi līdzši­nējie pasākumi bijuši neveiksmīgi. Tāpēc, ka Nigērijā tika nogalināts Mungo Pārks, tāpēc, ka Fogels nozuda Vadāji zemē, Udni aizgāja bojā Murmurā, Klapertons — Sokoto, francūzis Mezāns tika sacirsts gabalos, majoru Lengu nosita tuaregi, bet tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gādā sākumā bojā aizgāja hamburdzietis Rošērs. Kā redzi, Āfrikas upuru skaits ir liels. Tātad pārvarēt stihiju, badu, slāpes, drudzi, uzveikt plēsīgos zvērus un jo vairāk me­žonīgās afrikāņu ciltis nav iespējams. Bet, ja ar vienu paņēmienu nekas nav panākts, jāizmēģina citi, proti, ja nevaram tikt cauri Āfrikai pa vidu, jālūko to apiet no sāniem vai šķērsot pa gaisu!

—• Tieši tas ir pats bīstamākais! — Diks piezīmēja.

— Bet kas tur bīstams? — doktors vēsā mierā atbil­dēja. — Tu taču nenoliegsi, ka esmu darījis visu, lai no­drošinātu gaisa balonu pret avārijām? Un pat tad, ja ba­lonam kas notiktu, es vienmēr varēšu sasniegt zemi kā jebkurš ceļotājs normālos apstākļos; bet nav vērts par to domāt, aerostats mani nepievils.

— Gluži otrādi, tieši par to ir jādomā.

:— Nē, dārgo Dik. Esmu nolēmis nešķirties no aero- stata, iekams nebūšu sasniedzis Āfrikas rietumu piekrasti. Sēžot aerostatā, man radušās neskaitāmas iespējas; bez tām es pakļautos briesmām un dabiskiem šķēršļiem tāpat kā iepriekšējās ekspedīcijās. Aerostatā man nebūs jābīs­tas ne no karstuma, ne no lietus gāzēm, ne no vētras un sausuma, man nekaitēs ne klimats, ne plēsīgie zvēri un pat ne cilvēki. Ja man kļūs pārāk karsti, es uzlidošu aug­stāk, ja vēsi — nolaidīšos zemāk; ja ceļā gadīsies kalns, pacelšos virs tā, ja aiza — lidošu tai pāri, ja upe — šķēr­sošu to; ja uznāks negaiss, izlauzīšos mākoņiem cauri un lidošu virs tiem; ja mani pārsteigs lietus gāze, es kā putns planēšu ārpus tās. Es došos uz priekšu, nepazīstot noguruma, un, ja apstāšos, tad nevis lai atpūstos. Es lidošu virs nepazīstamām pilsētām. Orkāna ātrumā pacel­šos vai nolaidīšos tieši virs pašas zemes, un Āfrikas karte atvērsies man acu priekšā kā milzu atlanta lappuse.,.

Fērgusona runa krietno Kenediju saviļņoja. Viņš ska­tījās Semjuelā ar sajūsmu un bailēm un šķita jau šūpo­jamies mākoņos…

— Pag, pag, dārgo Semjuel, varbūt tu esi atradis līdzekli, kā vadīt balonu? — Kenedijs vaicāja.

— Nē taču, tā ir utopija.

— Kā tad tu lidosi?

— Lidošu, paļaujoties uz providenci, bet katrā ziņā no rietumiem uz austrumiem.

— Kā tā?'

— Es paļaujos uz pasātiem, kuru virziens allaž ir ne­mainīgs.

— Re, kā … — iegrimdams domās, Kenedijs novilka. — O, patiesi gan! Pasāti… nu, protams … katrā ziņā,.. ļoti iespējams … tas jau ir kaut kas…

— Mans labais draugs, )ā tas jau ir kaut kas, tad ar to pietiek! Anglijas valdība manā rīcībā nodevusi transport­kuģa Turklāt esam vienojušies, ka ap to laiku, kad sa­sniegšu Āfrikas rietumu piekrasti, tur kursēs trīs vai četri kuģi. Tātad ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es būšu Zan- zibārā. Tur iepildīšu savā balonā gāzi, un no turienes mēs lidosim… .

— Mēs? … — Diks atkārtoja.

— Vai tiešām tev vēl ir kādi iebildumi? Runā taču, draugs Kenedijl

— Iebildumi? Man to ir vesels tūkstotis! Bet sāksim kaut vai ar šo: tu vēlies izpētīt Āfrikas zemi, tu ceri pa­celties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, bet vai tu varēsi to izdarīt, neizlietojot gāzi? Kā man zināms, cita paņē­miena pagaidām nav bijis, un tieši tas aizvien radījis šķēršļus ilgiem pārlidojumiem gaisā.