Žils Verns: Piecas nedēļas gaisa balonā

— Ļoti interesanti!

— Tagad iespraud otru cirkuļa kājiņu Ukereves ezera galējā ziemeļu punktā.

— Darīts, draugs Fērguson!

— Un nu saskaiti — cik grādu ir starp abiem pun­ktiem?

•— Nepilni divi.

— Bet vai tu saproti, kādu attālumu tas nozīmē, Dik?

■— Nespēju iedomāties.

— Tas nozīmē gandrīz simt divdesmit jūras jūdžu, ci- 'tiem vārdiem, itin neko.

— Tikpat kā neko, Semjuel.

— Bet vai tu maz zini, kas pašlaik notiek?

— Zvēru pie savas dzīvības, ka nezinu.

— Tad klausies: Spīka atrastā ezera izpēti Londonas ģeogrāfu biedrība uzskata par ļoti nepieciešamu. Ar tās gādību leitnants Spīks, kas šodien jau ir kapteinis, pie­biedrojies kapteinim Grantam, kurš agrāk dienēja Indijā; viņi abi vada lielu, bagātīgi apgādātu ekspedīciju; viņu uzdevums ir izpētīt Ukereves ezeru un sasniegt Gondo­koro; viņi saņēmuši vairāk nekā piecus tūkstošus mār­ciņu sterliņu pabalsta, un Kapzemes gubernators nodevis viņu rīcībā kareivju — hotentotu vienību; 1860. gada oktobra beigās viņi izbrauca no Zanzibāras. Tikmēr an­glis Džons Petriks, angļu konsuls Hartumā, saņēmis no Ārlietu ministrijas apmēram septiņus simtus mārciņu sterliņu; viņam uzdots sagatavot Hartumā tvaikoni, ielā­dēt tajā pietiekamas pārtikas rezerves un doties uz Gon­dokoro; tur viņš sagaidīs kapteiņa Spīka karavānu un ap­gādās to ar visu nepieciešamo.

— Lieliska izdoma, — Kenedijs piezīmēja'.

— Kā redzi, mums jāpasteidzas, ja vēlamies panākt šīs ekspedīcijas. Bet tas vēl nav viss; kamēr daļa pētnieku droši ceļo uz Nīlas izteku, tikmēr citi varonīgi laužas uz Āfrikas centru,:

•— Vai kājām? — Kenedijs pavaicāja.

— Protams, kājām, — nelikdamies zinis par drauga ap­linku mājienu, Fērgusons atbildēja. — Doktors Krapfs nodomājis doties uz rietumiem pa Džobes upi, kura tek paralēli ekvatoram. Barons Dekēns pametis Mombasu, izpētījis Kenija un Kilimandžāro kalnus un arī mēģina iekļūt kontinenta iekšienē.

— Ari kājām?

— Kājām vai jāšus uz mūļa.

— Manuprāt, tas ir viens un tas pats, — Kenedijs pie­zīmēja.

—• Turklāt visai nozīmīgu ekspedīciju nupat organizē­jis doktors Heiglins, Austrijas vicekonsuls Hartumā, — Fērgusons turpināja. — Ekspedīcija dosies meklēt ceļo­tāju Fogelu, kurš tūkstoš astoņi simti piecdesmit trešajā gadā nosūtīts uz Sudānu sadarboties ar Barta ekspedīciju. Tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā Fogels pa­meta Bornu zemi, lai izpētītu apgabalu, kas atrodas starp Čada ezeru un Darfūru. Taču kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts. Tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gada jūnijā Aleksandrijā pienāca vēsts, ka Fogels pēc Vadaji zemes karaļa pavēles noslepkavots; bet vēstules, kuras, pama­tojoties uz kāda Bornu zemes iedzimtā apgalvojumiem, ceļotāja tēvam rakstījis Fogela draugs Hārtmans, ziņo, ka Fogels tikai aizturēts kā gūsteknis Varā; tātad cerības viņu atrast' vēl nav zaudētas. Nodibinājusies komiteja, kuras prezidents ir varenais hercogs — Saksijas, Korbur- gas un Gotas reģents. Komitejas sekretārs ir mans draugs Petermans. Ekspedīcijai, kurā iesaistīti daudzi zinātnieki, līdzekļi savākti no ziedojumiem. Doktors Heiglins iz­brauca no Masavas jau jūnijā; dzenot pēdas Fogelam, viņam vienlaikus jāizpēta viss apgabals - starp Nīlu un Čada ezeru, proti, jāapvieno Barta uņ Spīka atklājumi. Tādējādi Āfrika virzienā no rietumiem uz austrumiem drīz būs šķērsota. [9]

— Lieliski! — skots iesaucās. — Ja viss rit tik gludi, ko tad mums tur vēl meklēt?

Neatbildējis ne vārda, doktors Fērgusons tikai paraus­tīja plecus.

Doktoram Fērgusonam bija kalps; pietika ar viēnu& vārdu: «Džo!» — un viņš acumirklī bija klāt; apbrīno­jams cilvēks! Džo pilnīgi uzticējās savam saimniekam un bija viņam bezgala pieķēries; saimnieka pavēles Džo iz­pildīja vienmēr kārtīgi, jau iepriekš tās nolasot viņam no acīm; īsts Kalebs [10] , tikai nevis īgņa, bet allaž jautrā omā; krietnāks kalps nemaz nav iedomājams. Paļaudamies uz Džo visos ikdienas sīkumos, Fērgusons rīkojās prātīgi. Ak, cik neparasti veikls un godīgs bija šis Džo! Vai varat iedomāties — kalps, kurš, pazīdams jūsu gaumi ne sliktāk par savējo, pasūta jums pusdienas; sakravājot jūsu ceļa­somas, nekad neaizmirst tur ielikt zeķes un kreklus; gla­bājot jūsu atslēgas un noslēpumus, nekad tos neizmanto ļaunprātīgos nolūkos.

Krietnajam Džo doktors Fērgusons savukārt nozīmēja ļoti daudz. Ar kādu cieņu un paļāvību viņš izpildīja saim­nieka rīkojumus! Ja doktors kaut ko teica, tad runāt pretī, pēc Džo domām, varēja tikai auša. Visas doktora domas bija pareizas, viņā spriedumi — gudri; visas pa­vēles bija izpildāmas, pasākumi īstenojami, darbi apbrī­nojami. No saviem uzskatiem par saimnieku Džo neat­kāptos, kaut viņu sagrieztu gabalos, — tik pretīgu rīcību, protams, neviens neatļautos.

Fērgusona lēmums šķērsot Āfriku gaisa balonā viņa kalpam likās negrozāms; Džo neatzina nekādus šķēršļus; ja Fērgusons nolēmis braukt, tātad viņš kopā ar savu uzticamo kalpu jau ir pie mērķa, — lāga puisis bija pār­liecināts, ka bez viņa ceļojums nenotiks, kaut gan dok­tors par to vēl nebija pat ieminējies.

Patiesi, Džo ar savu atjautību un neparasto vingrumu varēja sniegt ceļojumā vērtīgus pakalpojumus. Ja zoo­loģiskā dārza pērtiķiem, kurus pati daba apveltījusi ar izcilu lunkanību, būtu nepieciešams akrobātikas skolo­tājs, tad Džo neapšaubāmi tiktu pieņemts. Lēkt, rāpties,

Džo

lidot pa gaisu, rādīt apbrīnojamus trikus — tā viņam bija tīrā izprieca.

Ja Fērgusonam šajā ceļojumā būtu gudra galva, bet Kenedijam — stipras rokas, tad Džo tur lieti noderētu ar savu veiklību.

Vairākkārt pavadot saimnieku ekspedīcijās, Džo bija apguvis šo to no zinātnes — pats savā uztverē, protams; bet īpaši valdzinošs bija viņa filozofiskais miers un lielais optimisms: nekas viņam nelikās par grūtu, viss šķita lo­ģisks un pats par sevi saprotams; tieši tāpēc Džo nemēdza gausties.

Bez citām vērtīgām īpašībām Džo piemita vienreizēji asa redze. Gluži kā Keplera skolotājs Mestlins, viņš spēja ar neapbruņotu aci saskatīt Jupitera pavadoņus un Ple- iādas zvaigznājā saskaitīt četrpadsmit zvaigznes, kaut gan dažas no tām ir devītā lieluma. Ar savām spējām Džo nemēdza lielīties, tieši otrādi — viņš allaž bija vienkāršs un pazemīgs, taču vajadzības gadījumā prata lieliski iz­mantot aso redzi.

Ņemot vērā Džo ārkārtīgo pieķeršanos saimniekam, nav jābrīnās, ka starp Kenediju un doktora krietno kalpu nereti izcēlās strīdi, bez šaubām, tikai laipnības un pie­klājības robežās. Viens no abiem Fērgusona draugiem viņa pasākumu apšaubīja, otrs tam nešaubīgi ticēja, viens bija piesardzīgi tālredzīgs, otrs — akli padevīgs; tātad Fērgusons vienmēr bija šaubu un ticības krustugunīs. Jā­piebilst, ka abu draugu domas šajā jautājumā viņam bija pavisam vienaldzīgas.

— Nu, mister Kenedij. . — Džo uzsāka.

•— Nu, manu zēn? …

. — Izšķirošais brīdis tuvojas. Šķiet, ka mēs visā drī­zumā lidosim uz Mēnesi, — Džo turpināja. -

— Tu vēlies teikt — uz Mēness kalniem? Ceļš līdz tiem nav gan tik garš kā uz Mēnesi, bet, vari man ticēt, tikpat bīstams.