Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

Visi trīs ceļotāji apmetās uz kuģa 19. februāra rītā; kapteinis un pārējie komandas locekļi uzņēma viņus ar lielu cieņu; domājot tikai par ekspedīciju, doktors ārēji likās diezgan mierīgs, Diks šķita vairāk saviļņots, nekā viņam gribējās to izrādīt, bet Džo lēkādams un jokodams visus smīdināja; bocmaņa kajītē, kur viņam bija ierā­dīta koja, viņš drīz vien kļuva par komandas mīluli.

20. februārī Londonas ģeogrāfu biedrība rīkoja dok­toram Fērgusonam un Kenedijam atvadu mielastu; tajā piedalījās arī kapteinis Pennē un viņa virsnieki; mielasts noritēja ļoti dzīvi, vīns lija straumēm, neskaitāmie glai­mojošie tosti ļāva klātesošajiem droši cerēt, ka viņi no­dzīvos līdz simt gadiem. Dineju vadīja sers Frensiss M…, kurš, par spīti dziļajam saviļņojumam, izturējās ļoti cienīgi.

Diks ^bezgala samulsa, kad arī viņam par godu atska­nēja ne mazums tostu. Vispirms apsveikuši Anglijas sla­veno dēlu, drošsirdīgo Fērgusonu, klātesošie iedzēra arī uz viņa brašā un tikpat drosmīgā ceļabiedra Kenedija veselību.

Diks tumši pietvīka, taču visi to uztvēra kā pazemības zīmi, un aplausi kļuva skaļāki. Bet Diks nosarka vēl vai­rāk. Deserta laikā tika saņemta karalienes apsveikuma telegramma; viņa sveica abus ceļotājus un novēlēja pa­nākumus ekspedīcijā. Nu bija nepieciešami jauni .tosti par godu majestātei^

Pusnaktī pēc aizkustinošiem atvadvārdiem un dedzī­giem rokas spiedieniem dinejas dalībnieki šķīrās un iz­klīda pa mājām.

Pie Vestminsteras tilta ceļotājus gaidīja kuģa laivas. Kapteinis, virsnieki un pasažieri sakāpa tajās, un Tem- zas straujie ūdeņi aiznesa viņus uz Grīniču,

Vienos naktī visi uz kuģa jau gulēja.

21. februāra rītā pulksten trijos sāka dūkt tvaika katli, piecos tika pacelts enkurs, iedarbināta kuģa skrūve, un «Apņēmīgais» peldēja prom uz Temzas grīvu.

Pats par sevi saprotams, ka vienīgais sarunu temats bija par doktora Fērgusona ekspedīciju. Pietika Fērgu­sonu redzēt un dzirdēt, lai viņam pilnīgi uzticētos, un pēc neilga laiciņa neviens, izņemot skotu, viņa pasākumu vairs neapšaubīja.

Garā ceļojuma dīkajās, stundās doktors virsnieku ka­jītē nolasīja veselu ģeogrāfijas lekciju ciklu. Jaunie jūrnieki bija sajūsmināti_ par pēdējos četrdesmit gados veiktajiem atklājumiem Āfrikā. Fērgusons viņus iepazīs­tināja ar Barta, Bērtona, Spīka un Granta pētījumiem; viņš stāstīja par šo noslēpumaino zemi, kas kļuvusi par zinātnisko pētījumu objektu: Ziemeļāfrikā jaunais Di- verjē pētī Sahāras tuksnesi un gatavojas vest uz Parīzi tuaregu vadoņus. Ar franču valdības gādību ceļā pošas divas ekspedīcijas, kuras ies no ziemeļiem uz austru­miem un satiksies Timbuktā. Dienvidos nenogurdinā­mais Livingstons joprojām ceļo uz ekvatoru un kopš 1862. gada marta kopā ar Makkeneziju dodas augšup pa Rovumas upi. Deviņpadsmitajā gadsimtā katrā ziņā tiks atklāti Āfrikas dzīļu noslēpumi.

Klausītājus īpaši interesēja Fērgusona ceļojums, un doktors sīki viņiem izklāstīja, kā bija tam gatavojies; viņi izteica vēlēšanos pārbaudīt aplēses, viņi diskutēja.

Vislielāko izbrīnu radīja samērā trūcīgie pārtikas krā­jumi, kurus ceļojumā ņēma līdzi. Kādu dienu viens no kuģa virsniekiem uzsāka sarunu par šo jautājumu.

— Un tas jūs pārsteidz? — Fērgusons viņam vaicāja.

— Bez šaubām.

— Bet cik ilgs, pēc jūsu domām, būs mans ceļojums? Varbūt vairākus mēnešus? Jūs maldāties. Ja ceļojums ieilgs, mēs varam aiziet bojā, mērķi nesasnieguši. Jums jāzina, ka no Zanzibāras līdz Senegālas piekrastei nav vairāk kā trīsarpus tūkstošu jūdžu, varam pieņemt pat, ka četri tūkstoši. Tātad, nolidojot divpadsmit stundās divi simti četrdesmit jūdzes, — lieciet vērā, ka tāds āt­rums ir mazāks par mūsu vilcienu ātrumu^— mums pie­tiks ar vienu nedēļu, lai šķērsotu visu Āfriku, jo mēs lidosim uz priekšu nemitīgi — dienām un naktīm.

— Bet tad taču jūs neko neredzēsiet, nevarēsiet veikt nekādus ģeogrāfiskus atklājumus un izpētīt šo zemi!

— Saprotiet, — doktors atbildēja, — ja esmu sava balona kungs un pavēlnieks, ja varu pacelties un no­laisties pēc paša vēlēšanās, tad varēšu arī apstāties, kad man tas liksies nepieciešami,, it īpaši, ja mūs apdraudēs pārāk spēcīgas gaisa strāvas.

— Ar tām katrā ziņā būs jāsaduras, — kapteinis Pennē piezīmēja, — orkāna ātrums mēdz pārsniegt divsimt četrdesmit tūkstošu jūdžu stundā.

— Nu, lūk, tādā ātrumā Āfriku iespējams šķērsot div­padsmit stundās, — doktors atbildēja, — pamosties Zan- zibārā un aizmigt Senluī.

— Bet vai gaisa balonu vējš spēs nest ar tādu āt­rumu? — kāds virsnieks ievaicājās.

— Līdzīgi gadījumi ir bijuši.

— Un vai balons izturēja?

. — Pilnīgi. Tā, piemēram, noticiš* Napoleona kronēša­nas laikā — tūkstoš astoņsimt ceturtajā gadā. Parīzē aeronauts Garnerēns vienpadsmitos vakarā palaidis gaisā balonu, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts: «Parīzē XIII gada 25. frimērā pāvests Pijs VII kronē imperatoru Napoleonu.» Nākamajā rītā pulksten piecos Romas pil­soņi to pašu balonu redzējuši virs Vatikāna, pēc tam tas pārlaidies pāri Romas apgabalam un iekritis Bračano ezerā. Tātad, mani kungi, gaisa balons spēj izturēt tādu ātrumu.

— Gaisa balons, protams, bet cilvēks? — Kenedijs iedrošinājās bilst.

— Arī cilvēks to var izturēt tā paša iemesla dēļ, jo gaisa balons attiecībā pret apkārtējo 'vidi vienmēr ir ne­kustīgs. Uz priekšu virzās nevis balons pats, bet gaisa masas ap to. Lūkojiet aizdegt balona grozā sveci — un redzēsiet, ka tās liesma pat nepakustēsies. Un, ja Garne- rēna balonā paceltos gaisā aeronauts, viņš ne mazākajā mērā neciestu no lidojuma ātruma. Starp citu, mans no­lūks nav šāda ātruma izmēģinājums, un, ja vien radīsies iespēja noenkuroties pie kāda koka vai zemes paugura, ticiet man, ka es to nekavējoties izdarīšu. Turklāt mums būs līdzi pārtika diviem mēnešiem, bet, ja kaut kur pie­zemēsimies,-tad mūsu veiklais šāvējs gādās mums medī­jumu vairumā.

— O, mister Kenedij! — ar skaudību noskatīdamies medniekā, jauns mičmanis iesaucās. — Tur tik jums būs zaļa dzīve!

— Nemaz nerunājot par to, ka jūsu prieku vairos lielā slava, — kāds cits piebilda.

— Cienītie kungi, — mednieks ierunājās,. — jūsu kom­plimenti mani dziļi aizkustina .,, bet… vai zināt … es jau tos neesmu pelnījis.

— Kā tā? — no visām pusēm atskanēja. — Vai tad jūs līdzi nebrauksiet?

— Nebraukšu.

— Un nepavadīsiet doktoru Fērgusonu?

— Nekādā gadījumā, esmu šeit vienīgi tāpēc, lai pē-" dējā brīdī atturētu viņu no šī nodoma.

Visi paskatījās uz doktoru.

— Neklausieties viņā, — Fērgusons, kā vienmēr, mie­rīgi noteica. Par šo jautājumu ar viņu nav vērts strī­dēties; siļds dziļumos viņš skaidri zina, ka dosies līdzi.

— Zvēru pie visiem svētajiem! — Kenedijs iesaucās. — Es galvoju…

— Labāk nezvēri neko, dārgo Dik. Tu esi,jau nomē­rīts, nosvērts un ne vien tu pats, bet arī tavs pulveris, ieroči un lodes .., Tātad beigsim par to runāt.

«Apņēmīgais» ātrā gaitā tuvojās Labās Cerības ragam; laiks bija jauks, kaut gan jūra bija sākusi viļņoties.

30. martā, divdesmit septiņas dienas pēc izbraukšanas no Londonas, pie apvāršņa iznira Galda kalna siluets. Tālskatī jau varēja saskatīt Keiptaunu, pilsētu, kas izvie­tojusies pakalnu amfiteātra piekājē, un drīz vien «Ap­ņēmīgais» izmeta enkuru ostā. Kapteinis lika tur iebraukt., lai papildinātu akmeņogļu krājumu; šim nolūkam bija jāziedo vesela diena; nākamajā rītā kuģis devās dien­vidu virzienā, lai, apbraucot Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, nonāktu Mozambikas kanālā.