Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

— Bīstams? Kopā ar tādu cilvēku kā Fērgusons?

— Nevēlos laupīt tev ilūzijas, dārgo Džo, bet, manu­prāt, doktora pasākums ir gluži vienkārši neprāts: viņš nekur nelidos.

— Nelidos? Jūs laikam neesat redzējuši viņa gaisa ba­lonu Mičela darbnīcā Boru priekšpilsētā? [11]

— Nemaz nevēlos to redzēt.

— Ser, jūs daudz ko zaudēsiet! Tas ir kaut kas lielisks! Vareni nostrādāts! Un kas par apbrīnojamu grozu! Varu iedomāties, cik ērti mēs tajā jutīsimies!

— Vai tu visā nopietnībā taisies saimniekam līdzi?

; — Es, vai? Protams, kaut vai līdz pasaules galam! — Džo noteikti atbildēja. — Tā tik vēl trūka, ka es laistu viņu prom vienu pašu, kad mēs kopā esam apbraukuši visu pasauli! Kurš viņam tur palīdzēs, kurš uzmundrinās, kad viņš būs noguris? Kurš pasniegs spēcīgu rOku, ja vajadzēs- lēkt pāri aizai? Kurš viņu kops, ja viņš pēkšņi saslims? Nē, Dika kungs, Džo vienmēr būs s§.vā vietā blakus saimniekam, pareizāk sakot — kur viņš, tur es.

— Tu esi brašs puisis, Džo!

— Jūs taču brauksiet mums līdzi? — Džo vaicāja.

— Kā tad! — Kenedijs atbildēja. — Es jūs, tā sakot, pavadīšu, lai pēdējā brīdī Semjuelu aizkavētu no neprā­tīgā soļa. Sekošu jums līdz pat Zanzibārai, lai vēl pēdējo reizi ar drauga roku mēģinātu atturēt viņu no pārdrošā nodoma.

— Atļaujiet atgādināt, mister Kenedij, ka atturēt jūs nespēsiet itin neko. Mans saimnieks nav nekāds karst­galvis; viņš ilgi pārdomā, ko vēlas darīt, bet, ja lēmums pieņemts, tad pats velns viņu nepiespiedīs to grozīt.

— Gan redzēsim.

—- Veltas cerības! Starp citu, jūs mūsu ceļojumam esat ļoti nepieciešams. Tādam medniekam kā jūs Āfrika būs īsta brīnumzeme, tāpēc, lai ietu kā iedams, jūs šo ceļo­jumu nenožēlosiet.

— Nekādā ziņā.

— Starp citu, neaizmirstiet, ka šodien notiks svēršanās.

— Svēršanās?

— Šķiet, ka mūs visus trīs — saimnieku, jūs un ļ mani — vajadzēs nosvērt.

— Gluži kā žokejus?

— Gluži kā žokejus. Tikai neuztraucieties: ja jums būs pārāk daudz liekā svara, neviens tāpēc neliks badoties. Jūs ņems līdzi tādu, kāds esat.

— Svērties es nu gan neiešu, — skots stingri noteica.

— Bet, cienītais, K rādās, ka tas nepieciešams doktora lidaparātam.

— Nieki! Lidaparāts var iztikt arī bez tā.,

— Atvainojiet! Bet ja nu aplēsēs būs pieļauta kļūda un mēs, piemēram, nespēsim pacelties gaisā?

— Velns lai parauj! Tieši to jau es vēlos!

— Vai, kā jūs runājat, mister Kenedij! Saimnieks tūlīt ieradīsies mums pakaļ.

— Es nekur neiešu.- .

— Jūs taču negribēsiet sagādāt viņafri nepatikšanas?

— Gribēšu gan;

— Labi! — Džo iesmējās. — Jūs tā runājat tikai tāpēc, ka viņa nav klāt, bet, kad viņš sacīs: «Dik (piedodiet manu nekaunību!), Dik, man katrā ziņā precīzi jāzina tavs svars,» — jūs bez ierunām kāpsiet uz svariem.

— Nekāpšu vis.

Tajā brīdī Fērgusons ienāca savā kabinetā, kur norisa saruna; viņš uzmeta acis Kenedijam, un Kenedijs maz­liet samulsa.

— Dik, — doktors sacīja, — nāciet šurp abi ar Džo; man jāzina, cik jūs sverat.

— Bet…

— Cepuri vari paturēt galvā. Nāc!

Un Kenedijs viņam sekoja.

Viņi trijatā ieradās Mičela darbnīcās, kur atradās tā saucamie romiešu svari. Lai aerostatu nostādītu līdzsvara stāvoklī, doktoram Fērgusonam patiesi bija jāzina ceļa­biedru svars. Un tā viņš Dikam lika kāpt uz svariem; Diks bez ierunām paklausīja, taču klusītiņām murmināja:

— Nu labi, labi, lai notiek.

— Simt piecdesmit trīs mārciņas, — doktors ierakstīja piezīmju grāmatiņā.

— Vai neesmu pārāk smags?

— Nē, mister Kenedij, — Džo atbildēja, —- mēs abi viens otru atsvērsim, jo es toties esmu pārāk viegls.

Un Džo ar sajūsmu nomainīja Kenēdiju uz svariem; viņš izdarīja to tik strauji, ka svari gandrīz yai apgāzās; tad Džo nostājās tādā pozā kā Vellingtons pie Haidparka ieejas, kur tas attēlots kā Ahillejs. Kaut arī bez vairoga, Džo izskatījās lieliski, nudien!

— Simt divdesmit mārciņas! — doktors atzīmēja.

— Oho! — Džo apmierināti pasmaidīja.

Kāpēc viņš smaidīja? Tas viņam pašam nebija skaidrs.

— Nu mana kārta, — Fērgusons sacīja un grāmatiņā ierakstīja: simt trīsdesmit piecas mārciņas. — Mūsu kop- svars pārsniedz četri simti mārciņas, — viņš pavēstīja.

— Bet, ser, — Džo teica, — ja ekspedīcijai tas nepie­ciešams, kādas divdesmit mārciņas es varu dabūt nost kā nieku, atliek tikai pabadoties.

— Nav vajadzības, Džo, — doktors iebilda, — vari ēst, cik tik lien, un te tev būs puskrona, ej pamielojies, ar ko* sirds kāro!

Jau ilgāku laiku Fērgusons pamatīgi pārdomāja katru ekspedīcijas sīkumu. Saprotams, ka viņa prātu nemitīgi nodarbināja aerostats "— šis apbrīnojamais gaisa satik­smes līdzeklis.

Vispirms, lai balona izmēri nebūtu pārāk lieli, Fērgu­sons bija nolēmis to piepildīt ar ūdeņraža gāzikura ir četrpadsmitarpūs reižu vieglāka par gaisu. Ūdeņraža ieguve nav visai sarežģīta, un tieši ar- to gaisa kuģu eks­perimentos gūti vislabākie rezultāti.

Pēc ļoti precīzām-aplēsēm doktors aprēķināja, ka viņa lidaparāts kopā ar ceļojumam nepieciešamajiem piederu­miem svērs četri tūkstoši mārciņu; [12] vajadzēja aplēst, kā­dai jābūt balona celtspējai ar šādu slodzi, un attiecīgi no­teikt balona tilpumu.

Četri tūkstoši mārciņu smagā krava izspiedīs četrdes­mit četri tūkstoši astoņsimt četrdesmit septiņas kubikpē- das [13] gaisa; jāpiebilst, ka četrdesmit četri, tūkstoši astoņ­simt četrdesmit septiņas kubikpēdas gaisa sver aptuveni četri tūkstoši mārciņu.

Ja balona ietilpīgums būs četrdesmit četri tūkstoši as­toņsimt četrdesmit septiņas kubikpēdas un to piepildīs ar ūdeņradi, kas četrpadsmitarpūs reižu vieglāks par gaisu un šādā daudzumā svērs tikai divsimt septiņdesmit sešas mārciņas, tad balons zaudēs līdzsvaru un mēs noteiksim trīs tūkstoši septiņsimt divdesmit četru mārciņu svara starpību. Tieši šī izspiežamā gaisa un balonā ieslēgtās gāzes svara starpība norādīs aerostata celtspēju.

Taču, ievadot balonā minēto gāzes daudzumu, balons piepildīsies pilnīgi; tas tomēr nedrīkst notikt, jo, ceļoties augstāk un gaisa blīvumam pakāpeniski samazinoties, ba­lonā ieslēgtā gāze centīsies izplesties un apvalku katrā ziņā pārplēsīs. Tāpēc parasti piepilda ne vairāk kā divas trešdaļas balona.

Doktors Fērgusons sakarā ar savu ieceri bija nolēmis piepildīt balonu tikai līdz pusei, bet, tā kā līdzi vajadzēja ņemt četrdesmit četri tūkstoši astoņsimt četrdesmit ku­bikpēdu ūdeņraža, tad balonam bija nepieciešams gan­drīz divas reizes lielāks ietilpīgums.

Ja doktors Fērgusons varētu izmantot divus balonus reizē, tad cerības uz panākumiem būtu lielākas; patiesi, ja viens balons gaisā negaidot pārplīstu, tad, aizmetot daļu balasta, lidojumu varētu turpināt ar otru balonu. Taču vadīt divus aerostatus vienlaicīgi, saglabājot abos līdzīgu, celtspēju, šķita pārāk sarežģīti.

Un tomēr pēc garas gudrošanas Fērgusons beidzot at­rada asprātīgu paņēmienu, kā ērti izmantot divu balonu priekšrocības; konstruējis divus nevienāda lieluma balo­nus, viņš vienu no tiem nolēma ievietot otrā. Ārējais ba­lons, kura izmērus jau minēju, ietvēra sevī otru — līdzīgu, taču mazāku: tā horizontālais diametrs bija tikai četrdesmit piecas pēdas, bet vertikālais — sešdesmit as­toņas. Iekšējā balona ietilpīgums nebija lielāks par seš­desmit septiņiem tūkstošiem kubikpēdu; balonam vaja­dzēja peldēt gāzē, kas to aptvēra; no iekšējā balona uz ārējo vērās ventilis, kas vajadzības gadījumā ļāva abus balonus savienot.