Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

1859. gada augustā jaunais hamburdzietis Rošērs kopā ar arābu tirgotāju karavānu sasniedz Njasa ezeru un guļot tiek nogalināts.

Beijdzot 1857. gadā bengāliešu armijas leitnanti Bērtons un Spīks Londonas ģeogrāfu biedrības uzdevumā dodas uz Āfrikas Lielajiem ezeriem; 17. jūnijā viņi atstāj Zan- zibāru un ceļo taisnā virzienā uz austrumiem.

Pēc četru mēnešu grūta gājiena, kad viņu bagāža ir iz­laupīta un pavadoņi noslepkavoti, Bērtons un Spīks no­nāk tirgotāju un karavānu apmešanās vietā Kazehā; tā atrodas Mēness kalnu apgabalā; tur viņi vāc vērtīgus .materiālus par iezemiešu paradumiem, valdību, reliģiju, par šīs zemes faunu un floru; pēc tam ekspedīcija dodas uz pirmo no Lielajiem ezeriem — Tanganjiku, kas atro­das starp trešo un astoto dienvidu paralēli. To viņi . sa­sniedz 1858. gada 14. februārī. Šeit mūsu ceļotāji iepazīst dažādas piekrastes ciltis, no kurām vairums ir kanibāli. Izbraukuši no turienes 26. maijā, viņi atgriežas Kazehā 20. jūnijā. Tur Bērtons saslimst un vairākus mēnešus pa­vada gultā; izmantojot šo laiku, Spīks noiet vairāk nekā trīssimt jūdžu uz ziemeļiem līdz Ukereves ezeram, ko sasniedz 3. augustā; tačņ viņam izdodas redzēt tikai to ezera daļu, kas atrodas uz dienvidu platuma 2°30'. 25. augustā Spīks atgriežas Kazehā un-drīz vien kopā ar Bērtonu ceļo uz Zanzibāru, kur ierodas tikai nākamā gada martā. No turienes abi drosmīgie pētnieki aizbrauc uz Angliju, un Parīzes ģeogrāfu biedrība piešķir viņiem prē­miju. Doktors Fērgusons, kā parasti, rūpīgi atzīmēja, ka šī pēdējā ekspedīcija nebija tikusi tālāk par otro dien­vidu paralēli un divdesmit devīto austrumu meridiānu. Tātad doktora Fērgusona nolūks nebija apkopot Bārta atklājumus ar vēlākajiem Bērtona un Spīka atklājumiem. Lai to panāktu, Āfrikas kontinentā vajadzēja šķērsot vai­rāk nekā divpadsmit paralēles.

Doktors Fērgusons ļoti enerģiski gatavojās ceļojumam; pats vadīdams konstrukcijas darbus, viņš aerostatā veica dažus pārveidojumus, par kuriem nevienam nestāstīja.

Jau ilgāku laiku Fērgusons cītīgi studēja arābu un nē­ģeru valodu dialektus un, būdams spējīgs lingvists, ātri tos apguva.

Tajā laika no Fērgusona ne soli neatkāpās viņa draugs mednieks, kurš droši vien bažījās, ka Fērgusons var aiz­ceļot, ne vārda viņam nesacījis; Diks vairākkārt mēģināja pārliecināt draugu, ka nodoms ir nerealizējams, bet Sem­juels Fērgusons nebija pārliecināms. Reizēm Diks gāja pie drauga ar patētiskiem lūgumiem, bet Semjuelu tie neietekmēja. Dikam sāka likties, ka draugu aizturēt ne­izdosies.

Nabaga skots patiesi bija nožēlojams. Uz zilo debess jumu viņš vairs nespēja skatīties bez šausmām, pat miegā viņam reiba galva it kā dīvainās šūpās, un ik nakti pa sapņiem viņš krita lejup no neizmērojamiem augstumiem.

Jāpiezīmē, ka šo briesmīgo murgu laikā Diks reizi vai divas izvēlās no gultas. Taču viņš neaizmirsa tūlīt pat parādīt Fērgusonam savu pārsisto galvu.

— Es kritu tikai no trīs pēdu augstuma! — viņš lab­sirdīgi sacīja. — Bet skaties, kāds puns man radies! Ap­domā labi!

Arī šis mājiens, kurā skanēja dziļas skumjas, doktora neaizkustināja.

— Mēs nekritīsim, — Fērgusons noteica.

— Bet ja nu tomēr?

— Nekritīsim.

Šis apgalvojums pauda tik drošu pārliecību, ka Dikam vairs nebija ko bilst.

Visvairāk Diku kaitināja tas, ka doktors nemaz nerēķi­nājās ar viņu — Kenediju, viņš, šķiet, uzskatīja, ka pats liktenis Kenedijam lēmis kļūt par viņa pavadoni ceļo­jumā. Šis jautājums bija izlemts. Semjuels pārāk bieži lietoja daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārdus: «mēs dosimies ceļā .,.», «mēs būsim gatavi…», «mēs izbrauk­sim tad un tad.,.». Nereti kopā ar vienskaitļa vai daudz­skaitļa vietniekvārdiem viņš lietoja arī piederības viet­niekvārdu «mūsu»: «mūsu balons …», «mūsu grozs …», «mūsu ekspedīcija …», «mūsu sagatavošanās …», «mūsu atklājumi.,.», «mūsu lidojumi…».

Dzirdot šos izteicienus, Diks allaž nodrebēja, kaut gan bija apņēmies nekādā ziņā nebraukt līdzi; taču viņš ne­vēlējās draugu sadusmot. Jāpiezīmē, ka nez kāpēc Diks visā slepenībā bija licis no Edinburgas atsūtīt dažus īpaši izvēlētus apģērbus un savas labākās medību bises.

Beidzot Kenedijs sāka izlikties, ka piekrīt doktora no­domiem, — vienā no tūkstoš gadījumiem var arī laimē­ties! — bet, lai novilcinātu aizbraukšanu, viņš vienlaikus gudroja dažādus viltīgus ieganstus, apšaubīja ekspedīcijas lietderīgumu un to, vai vispār tādam pasākumam būtu īstais laiks, •— Vai atklāt Nīlas izteku tiešām ir tik svarīgi? — viņš vaicāja. — Vai cilvēcei tas patiesi tik nepieciešams? Kaut arī afrikāņu ciltis līdz ar to beidzot iepazītu civilizāciju, vai tāpēc tās kļūtu laimīgākas?… Var būt, ka Āfrikas kultūra ir daudz pārāka nekā Eiropas?,.. Ļoti iespē­jams … Un vispār — vai nevajadzētu mazliet nogai­dīt? .., Nav šaubu, ka reiz kādam izdosies apceļot visu Āfriku, taču ne tik riskantā veidā… Pēc mēneša, pus­gada vai gada tāds pētnieks noteikti radīsies..

Diemžēl šīs atrunas un smalkie mājieni iedarbojās gluži pretēji, un doktors, klausoties Dikā, aiz dusmām trīcēja.

— Ko tu īsti vēlies, nabaga Dik, mans neuzticamais draugs, vai to, lai slavu un godu izpelnās cits? Vai vēlies, lai kļūstu neuzticīgs savai pagātnei? Lai nobīstos neno­zīmīgu šķēršļu priekšā? Ar gļēvu atkāpšanos pateicos An­glijas valdībai un Karaliskajai ģeogrāfu biedrībai par to, ko tās manā labā darījušas?

— Bet… •— Kenedijs ar savu parasto vārdiņu grasījās iebilst.

— Nekādus «bet», — doktors viņu pārtrauca. •— Vai tiešām tu nesaproti, ka man ar šo ceļojumu jāpalīdz eks­pedīcijām, kuras jau devušās ceļā? It kā_tev nebūtu zi­nāms, ka citi pētnieki šobrīd jau tuvojas Āfrikas centram.

;— Un tomēr … — Kenedijs neatlaidās.

— Klausies uzmanīgi, Dik, un ieskaties šajā kartē.

Diks paklausīgi pievērsās kartei.

— Tu dodies augšup pa Nīlas straumi, : — Fērgusons teica.

—- Jā, dodos, — skots padevīgi atbildēja.

•— Tu nonāc līdz Gondokoro.

— Tā, esmu klāt.

Un Kenedijs nodomāja, cik ērts gan būtu tāds ceļo­jums … pa karti… '

— Tagad ņem rokā cirkuli, •— doktors pavēlēja, —- iespraud to pilsētā, par kuru tālāk nav ticis neviens no lielākajiem drosminiekiem.

— Iespraužu.

*— Un nu piekrastē uz sestās dienvidu paralēles atrodi Zanzibāras salu.

Atradu.

Sekojot šai paralēlei, nonāc Kazehā.

s— Darīts I

Diks pētī karti

— Tagad pacelies augšup pa trīsdesmit trešo meridiānu līdz tai vietai pie Ukereves ezera, kur bija leitnanta Spīka apmetne.

—• Esmu klāt! Vēl viens solītis, un iekritīšu ezerā.

— Lieliski! Bet vai saproti, ko liek secināt ziņas, kur-as iegūtas no piekrastes iezemiešiem?

— Nav ne jausmas.

— To, ka ezers, kura dienvidu krasti atrodas uz dien­vidu platuma 2°30', tikpat tālu iesniedzas ziemeļu pus­lodē. «

— Lūk, kā?

— … bet no ezera ziemeļu daļas iztek upe, kurai no- ' teikti vajadzētu pievienoties Nīlai, ja tik tā pati nav Nīla.