Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Nav nekāda iemesla slēpt lasītājiem, ka pilsēta, kur sākas šis neparastais stāsts, atrodas Virdžī- nijā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Ja vēlaties, nosauksim šo pilsētu par Vostonu un novietosim to Potomakas labajā krastā; taču mums liekas ne­vajadzīgi precīzāk norādīt šās pilsētas koordinā­tes, jo būtu veltīgi to meklēt pat vislabākajās Sa­vienoto Valstu kartēs.

Togad 12. marta rītā vostonieši, kas tai laikā šķērsoja Ekseterstrītu, varēja ievērot kādu eleganti ģērbušos jātnieku, kurš lēnām jāja augšup un le­jup pa stipri kraujo ielu un beidzot apstājās Kon­stitūcijas laukuma, gandrīz pašā pilsētas centrā.

Jātniekam, kas bija vistīrākā jenkija tipa vīrie­tis — šim tipam nenoliedzami piemīt savdabīgs aristokrātisms, — nevarēja būt vairak par trīsdes­mit gadiem. Viņš bija garāks neka vidēja au­guma, ar skaistu un spēcīgu stāvu, tumšiem ma­tiem un kastaņbrūnu bārdu, kas, smaili apcirpta, pagarināja viņa seju, kura ap lūpām bija rūpīgi noskūta. Plats apmetnis sniedzās viņam līdz pat lieliem, aizmugurē veidojot apaļas krokas uz zirga krustiem. Viņš tikpat veikli, cik stingri vadīja savu diezgan straujo jājamzirgu. Visa viņa stāja liecināja, ka viņš ir darbīgs un notrikls cilvēks, un arī visai impulsīvas dabas. Viņš laikam gan nekad nesvārstījās starp vēlēšanos un bailēm, kā to mēdz darīt nenoteikta rakstura cilvēki Un, bei­dzot, uzmanīgs vērotājs būtu pamanījis, ka aiz arējas vienaldzības viņš velti pūlas slēpt savu nepacietību.

Kāpēc šis jātnieks ieradies te, pilsētā, kur neviens viņu nepazīst, kur neviens viņu nekad nav redzē­jis? Vai viņš iegriezies šeit tikai pa ceļam vai arī nodomājis palikt kādu laiku? Otrajā gadījumā, ja viņš gribētu atrast viesnīcu, kur apmesties, grūtī­bas sagādātu vienīgi izvēle. Šai ziņā Vostonu var minēt par paraugu. Nekur citur Savienotajās Val­stīs vai ārzemēs ceļotāju negaidītu labāka uzņem­šana, labāka apkalpošana, labāki ēdieni un tik lie­las ērtības par tik mērenām cenām. Patiesi jāno­žēlo, ka uz ģeogrāfijas kartēm nav precīzi atzīmēta pi 1 sēta, kur rodamas tādas priekšrocības.

Nē, svešinieks acīmredzot nebija nodomājis uz­turēties Vostonā, un viesnīcnieku aicinošie smaidi viņu, bez šaubām, neietekmētu ne mazākajā mērā. Domās iegrimis, vienaldzīgs pret visu apkārtni, viņš jāja pa ielu, kas ieskauj Konstitūcijas lau­kumu, kura plašā teritorija aizņem pašu pilsētas centru, un viņam nenāca ne prātā, ka izraisījis vispārēju ziņkāri.

Un tomēr dievs vien zina, kāda ziņkāre bija vi­sos pamodusies! Kopš jātnieka parādīšanās vies­nīcu saimnieki un kalpotāji stāvēja durvīs un ap­mainījās šādām vai tamlīdzīgām piezīmēm:

— No kurienes viņš uzradās?

— Viņš jāja pa Ekseterstrītu.

— Un no kuras puses?

— Runā, ka no Vilkoksas priekšpilsētas puses.

— Nu jau būs kāda pusstunda, kopš zirgs soļo apkārt laukumam.

— Tas nozīmē, ka viņš kādu gaida.

— Ļoti iespējams. Un pat ar zināmu nepacie­tību.

— Viņš visu laiku skatās uz Ekseterstrītas pusi.

— No tās puses kādam jāierodas.

— Kas tas ir — «kādam»? Viņam vai viņai?

— Ehehe! Viņš nudien ir smalks virs!

— Tātad satikšanās?

— Jā, satikšanās… tikai ne tādā nozīmē, kā jūs to domājat.

—• Kas tad jums par to zināms?

— Nu jau trešo reizi šis nepazīstamais apstā­jas pie mistera Džona Prota durvīm .. .

— Un, tā kā misters Džons Prots ir Vostonas tiesnesis…

— Tas nozīmē, ka šim cilvēkam ir kādas tiesas darīšanas..

— Un ka viņa pretinieks ir nokavējies.

— Jums taisnība.

— Nekas, tiesnesis Prots viņus samierinās viens un divi.

— Jā, viņš ir izveicīgs cilvēks.

— Un turklāt krietns vīrs.

Patiešām, iespējams, ka tas bija īstais iemesls, kāpēc jātnieks ieradies Vostonā. Viņš tik tiešām, nenokāpdams no zirga, bija vairākkārt apstājies pie mistera Džona Prota mājas. Viņš skatījās uz durvīm, ieskatījās logos, tad palika nekustīgs, it kā gaidītu, vai kāds neparādīsies uz sliekšņa, līdz zirgs sāka nepacietīgi dīžāties un viņš bija spiests doties tālāk.

Kad viņš nākamreiz atkal tur apstājās, durvis plaši atvērās un uz mazā lieveņa parādījās kāds vīrs.

Viņu ieraudzījis, svešais tūlīt noņēma cepuri un sacīja:

— Misters Džons Prots, ja nemaldos?

— Jā, tas es esmu, — tiesnesis atbildēja.

Man ir jums kāds vienkāršs jautājums, uz kuru jūs varat atbildēt ar jā vai nē.

Jautājiet, kungs.

— Vai varbūt šorīt kāds te jau ir bijis un pra­sījis pēc mistera Seta Stenforta?

— Nē, cik man zināms.

— Pateicos.

To pasacījis un vēlreiz pacēlis cepuri, jātnieks palaida zirgu sīkos rikšos augšup pa Ekseterstrītu.

Tagad — par to visi bija vienis prātis — vairs nevarēja būt šaubu, ka nepazīstamajam ir darīša­nas pie mistera Džona Prota. Pēc veida, kādā tika izteikts jautājums, kļuva skaidrs, ka viņš pats ir Sets Stenforts un pirmais ieradies uz norunātu satikšanos. Bet radās cits, tikpat uztraucošs jau­tājums: vai minētās satikšanās stunda nav pagā­jusi un nepazīstamais jātnieks neatstās pilsētu, lai tajā vairs neatgrieztos?

Tā kā tas notika Amerikā, — un pasaulē nav otras zemes, kuras iedzīvotāji būtu tik traki uz de­rībām kā amerikāņi, — tad lasītājam nebūs grūti ticēt, ka tūlīt tika noslēgtas derības par to, vai sve­šinieks atstājis pilsētu pavisam vai vēl atgriezī­sies. Viesnīcu darbinieki un ziņkārīgie garāmgājēji, kas bija apstājušies turpat laukumā, saderēja vai nu uz pusdolāru, vai pat tikai uz pieciem sešiem centiem, ne vairāk; taču arī tā bija nauda, kuru katrā gadījumā samaksās zaudētāji un iebāzīs savā kabatā uzvarētāji, kā vieni, tā otri būdami cienījami cilvēki un godavīri.

Turpretī tiesnesis Džons Prots tikai ar skatienu pavadīja jātnieku, kas aizjāja kalnup uz Vilkok- sas priekšpilsētas pusi. Džons Prots bija filozofs, gudrs tiesnesis ar ne mazāk kā piecdesmit gadiem dzīves gudrības un filozofijas, lai gan viņa paša vecums nepārsniedza piecdesmit: tas nozīmē, ka,

nākdams pasaulē, viņš jau bija filozofs un gud­rais. Turklāt viņš bija palicis neprecējies, — arī neapstrīdams gudrības pierādījums, un viņa dzīvi nekad nebija satraukušas nekādās rūpes. Jāatzīst, ka tas stipri vien veicina filozofisku do­māšanu. Dzimis vostonietis, viņš pat agra jaunībā tikpat kā nemaz nebija atstājis Vostonas robežas, un visi viņa klienti, kas zinaja, ka viņam nepie­mīt ne mazākā godkāre, viņu mīlēja un cienīja.

Tiesnesis allaž rīkojās pēc labākās sirdsapzi­ņas. Viņš vienmēr izturējās iecietīgi pret citu cil­vēku vājībām un dažkārt arī pret kļūdām. Nokār-, tot ierosinātās lietas, samierināt pretiniekus, kas ieradās viņa vienkāršajā tiesas zālē, nogludināt asumus, ieeļļot zobratiņus, izlīdzināt sadursmes, kādas gadās jebkurā sabiedriskā iekārtā, lai cik pilnīga tā būtu, — tā viņš saprata savu uzdevumu.

Džons Prots dzīvoja zināmā pārticībā. Ja viņš veica tiesneša pienākumus, tad tikai tāpēc, ka tas viņam patika, un viņš nebūt nedomāja kādreiz ieņemt augstāku amatu tieslietu sistēmā. Viņš tiecās pēc miera sev un citiem. Cilvēkus viņš uz­skatīja par saviem šās dzīves kaimiņiem, ar ku­riem jācenšas dzīvot saderīgi. Viņš cēlās agri un agri gāja gulēt. Ja viņš lasīja dažus iemīļotus Ve­cās un Jaunās Pasaules autorus, tad no avīzēm gan vienīgi godīgo pilsētas laikrakstu «Whaston News», kurā sludinājumi aizņēma vairāk vietas nekā politika. Katru dienu viņš devās stundu vai divas stundas ilgā pastaigā, kuras laikā diltin dila, viņu sveicinot, paceltās cepures, un arī viņš savukārt bija spiests ik pēc trim mēnešiem iegā­dāties jaunu galvassegu. Nerunājot par šīm pa­staigām un tām stundām, kas tika veltītas amata pienākumiem, visu pārējo laiku viņš pavadīja savā klusajā un ērtajā mājā un kopa dārzā puķes, kas