Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

- Ka gan tas būtu iespējams? Mākoņi! Mā­koņi… Mākoņi! Kopš piecām dienām pat ne zi- lumiņa mutautiņa lielumā.

— It kā tīšām, — Dins Forsaits iesaucās, piecirzdams kāju, — un man nudien šķiet, ka kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi man.

— Mums abiem, — Omikrons pārlaboja, jo uz- skatīja, ka dara pusi saimnieka darba.

Taisnību sakot, visi apgabala iedzīvotāji varēja žēloties, ka debesis sedz tik biezi mākoņi. Visus taču -interesē, vai saule spīd vai nespīd.

Un tomēr, lai arī visiem būtu tiesības sašust, neviens cits nejāva vaļu neprātīgām dusmām, ti­kai misters Dins Forsaits, kad redzēja pilsēti ietītu tik biezā miglā, ka tai cauri nespēja izlauzi ties pat spēcīgākie teleskopi un visvairāk pilnī- gotie tālskati. Turklāt šāda migla nav reta para< dība Vostonā, lai gan pilsētu apskalo Potomakas dzidrie, nevis Temzas duļķainie ūdeņi.

Lai būtu kā būdams, ko gan sešpadsmitā marta skaidrajās debesīs bija redzējuši vai domājās ie­raudzījuši saimnieks un kalps? Ne vairāk un ne mazāk kā lodveida bolīdu, kas ar lielu ātrumu pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem, izstaroi dams tik spožu gaismu, ka tā pat pārspēja iz­kliedēto saules gaismu. Tā kā bolīds atradās nc Zemes daudzu kilometru attālumā, to, par spīti lielajam atrumam, būtu bijis iespējams novēro krietni ilgi, ja vien netraucējusi nelaikā uznākusi migla.

Kopš šīs dienas augtin auga nožēla, ko izraisīja piedzīvotā neveiksme. Vai bolīds vēl parādīsies pie Vostonas apvāršņa? Vai būs iespējams aprēķināt tā koordinātes, noteikt masu, svaru, dabu? Var­būt kāds laimīgāks astronoms to pamanīs kādā citā debesu joslā? Vai Dins Forsaits, kurš tikai īsu brīdi to bija redzējis savā teleskopā, varēs no­saukt atklājumu savā vārdā? Vai beigu beigās viss gods nepienāksies kādam no Vecās vai Jaunās Pa­saules zinātniekiem, kas visu mūžu nakti un dienu pētī Visumu?

— Laupītāji! — Dins Forsaits protestēja. —\

Di'Ih'mi pirāti! Visu divdesmit pirmā marta rīta it litiiii ne Dins Forsaits, ne Omikrons, neraugo- Iirs 11/ .likto laiku, nebija atgājusi no loga zie- a11«• 111 pusē. Un, stundām ritot, viņu dusmas auga mīļumā. Pašreiz viņi vairs nesarunājās. Dins Forsaits nemitīgi vēroja plašo apvārsni, ko šajā pliso aizsedza robotie Serboras pakalni, virs ku- i lem paasa brīze dzenāja pelēkus mākoņus. Omikrons bija paslējies pirkstgalos, lai redzētu tālāk, nekā ļāva sīkais augums. Pirmais bija sa­krustojis rokas un sažņaugtās dūres piespiedis pie krūtīm. Otrs saliektiem pirkstiem bungoja pa loga rāmi. Gar logu, īsi iekliegdamies, aši aizspurdza daži putni, kā izsmiedami abas divkājainās būt­nes, kas nespēja atrauties no zemes… Ai, ja viņi bulu putni, viņi dažos vēzienos iznirtu cauri mig­las slāņiem un varbūt apžilbinošajā saules gaismā ieraudzītu asteroīdu, kas turpina savu skrējienu!

Sajā brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm.

Domās nogrimuši, Dins Forsaits un Omikrons to nedzirdēja.

Durvis atvērās, un .uz sliekšņa parādījās Frān- siss Gordons.

Dins Forsaits un Omikrons pat neatskatījās.

Māsas dēls piegāja tēvocim klāt un viegli pie­skārās tā rokai.

AAisters Dins Forsaits uzmeta māsas dēlam tik tālīnu skatienu, it kā tas nāktu no Sīriusa vai, vienkāršāk izsakoties, no Mēness.

— Kas ir? — viņš iejautājās.

— Tēvoci, jūs gaida brokastis.

— Vai tiešām? — Dins Forsaits izlikās pār­steigts. — Brokastis gaida? Nu ko, arī mēs šeit gaidām.

— Jūs gaidāt? Ko?

— Sauli, — Omikrons pavēstīja, un saimnieks ar žestu apliecināja, ka kalps nav kļūdījies.

— Bet, tēvoci, man šķiet, ka saule brokastīs nav aicināta un tāpēc var sēsties pie galda arī bez viņas.

Ko lai atbild? Ja starojošā zvaigzne nolēmusi nerādīties visu dienu, vai misters Dins Forsaits iespītēsies un badosies līdz vakaram?

Galu galā iespējams arī tā, jo astronoms neiz­rādīja ne mazāko vēlēšanos klausīt māsas dēla aicinājumam.

— Tēvoci, — pēdējais palika pie sava, — es jūs brīdinu, Mica kļūst nepacietīga.

Misters Dins Forsaits tūlīt atgriezās tiešamībā. Krietnās Micas nepacietību viņš pazina labi. Tā kā viņa bija sūtījusi speciālu pilnvaroto, stāvoklis kļuva nopietns; aicinājumam vajadzēja paklausīt nekavējoties.

— Cik tad īsti ir pulkstenis? — viņš jautāja.

— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes, — Frānsiss Gordons atbildēja.

Tik tiešām, tādu laiku rādīja sienas pulkstenis, un parasti tēvocis un māsas dēls sēdās pie galda tieši vienpadsmitos.

— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes! — iesaucās misters Dins Forsaits, tēlodams dziļu neapmierinātību, lai slēptu raizes. — Es netieku gudrs, kā Mica var būt tik neprecīza!

— Bet, tēvoci, — Frānsiss iebilda, — mēs jau trešo reizi velti klauvējam pie durvīm.

.Neteicis ne vārda, misters Dins Forsaits devās uz kāpnēm, kamēr Omikrons, kas parasti apkal­poja pie galda, palika novērošanas postenī, lai uzmanītu saules atgriešanos.

Tēvocis un māsas dēls iegāja ēdamistabā.

Mie.i jau bija tur. Viņa tā paskatījās saimnie- k.nii .icr-, ka tas nodūra galvu.

I ln Amikrons [2] ? — viņa jautāja, jo savā vien­tiesība Mica tā sauca grieķu alfabēta piekto patskani.

Viņš ir aizņemts tur augšā, — atbildēja Frānsiss Gordons. — Mēs šorīt iztiksim bez viņa.

Ar prieku! — Mica paziņoja īgnā tonī. — Kas t' man, viņš var palikt savā oservatorijā, cik uziet. Mums bez šīs pirmās šķiras nemežģa būs jo labāk.

Brokastis sākās. Mutes pavērās tikai kumosiem. Mica, kas parasti, atnesdama ēdienus un apmai- mdama šķīvjus, labprāt tērzēja, šorīt pat nepavēra lllpa-. Klusais saspīlējums visus nomāca. Frānsiss (ionloiis, veledamies rast vielu sarunai, ievaicājās:

tevoci, vai esat apmierināts ar šārīta cē­lienu?

Ne, Dins Forsaits atbildēja. — Debesis bija nelabvēlīgas, un nelāgais laiks īpaši šodien man krita uz nerviem.

Vai jus būtu uz pēdām kādam astronomis­kam atklājumam?

Es tā domāju, Frānsis. Taču nevaru neko apgalvot, iekams jauns novērojums …

— Tad tāpēc jums nav nekur miera vai veselu nedēļu, — viņu pārtrauca Mica sausā tonī, — ta ka jūs savā tornī jau sākat laist saknes un nakti ceļaties augšā… Jā! Pagājušo nakti trīs­reiz, es labi dzirdēju, jo, paldies dievam, es vēl varbūt neesmu gluži ķerta, — viņa piemetināja, it kā atbildēdama uz saimnieka kustību un droši vien tādēļ, lai viņš labi iegaumētu, ka viņa nav arī kurla.

— Tik tiešām, labā Mica, — misters Dins For­saits piekrita samierinošā balsī.

Veltīga maiguma izpausme!

— Astrokomisks atklājums! — cēlā kalpone sa­šutusi atsāka. — Un tad, kad jums būs izkaltušas asinis dzīslās, skatoties tajās rorēs, kad būsiet no­ķēruši nieru kaiti, stīvu muguru un delamo plau­šās, tad gan būsiet ko dižu sasnieguši! Vai tad zvaigznes kāps lejā jūs kopt vai ari dakteris liks jums tās rīt kā pilienus?

Jau pašā sarunas sākumā Dins Forsaits sa­prata, ka labāk klusēt. Viņš ēda, nebilzdams ne vārda, tomēr bija tik satraukts, ka vairākkārt sa­mainīja glāzi ar šķīvi un otrādi.

Frānsiss Gordons centās uzturēt sarunu, bet tas bija tikpat kā sludināt tuksnesī. Tēvocis, jo­projām sadrūmis, likās viņu nedzirdam. Frānsiss beidzot sāka runāt par laiku. Kad nav nekā ko sa­cīt, valodas sāk risināties par laiku, kāds tas ir un kāds gaidāms. Neizsmeļama viela jebkura in­telekta līmenī. Turklāt atmosfēras apstākļi mis­teru Dinu Forsaitu interesēja. Tāpēc arī, kad, mā­koņiem kļūstot biezākiem, ēdamistabā uz brīdi sa­tumsa vēl vairāk, viņš pacēla galvu, pavērās logā, ar smagu roku ļāva dakšiņai nokrist uz galda un iesaucās: