Staņislavs Lems
PETAURA medības
— Kursant Pirks!
Ēzeļu Pļaviņas balss izrāva viņu no sapņu dzelmes. Tieši tobrīd Pirkss iztēlojās, ka skapja dziļumā viņa veco civiltērpa bikšu pulksteņkabatiņā atrodas divas kronas. Skanoša, aizmirsta sudraba monēta. Vēl pirms mirkļa viņš bija pārliecināts, ka tur nekā nav, — varbūt vienīgi kāda veca pasta kvīts, — taču pamazām sāka ticēt, ka monēta tur ir, un, kad Ēzeļu Pļaviņa nosauca viņa vārdu, Pirkss bija par to pilnīgi pārliecināts. Var teikt, viņš skaidri sajuta tās apaļumu un redzēja, kā tā izspiežas kabatiņā. Viņš varētu aiziet uz kino, un viņam vēl
paliktu pāri puskrona. Bet, ja noskatītos tikai hroniku, tad paliktu pāri pusotras, no šīs summas vienu kronu viņš pataupītu, bet pārējo naudu nospēlētu automātos. Ja automātā kaut kas aizķertos un tas sāktu birdināt monētas — tieši atvērtā plaukstā, — bet Pirkss tikko spētu tās bāzt kabatās un atkal pastiept roku… Smigam taču tā gadījās! Pirkss jau liecās zem negaidītās bagātības smaguma, kad Ēzeļu Pļaviņas balss izgaisināja viņa sapņus.
Pasniedzējs kā parasti salika rokas aiz muguras un, pārnesis ķermeņa svaru uz veselo kāju, jautāja:
— Ko jūs darītu, ja, atrazdamies patruļā, sastaptu kuģi no citas planētas?
Kursants Pirkss pavēra muti, it kā gribēdams izgrūst no tās atbildi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram nav ne vismazākās nojausmas, kas jādara, sastopot raķetes no citām planētām.
— Es tuvinātos… — viņš sacīja dobjā, neparasti rupjā balsī.
Kursanti saspringa. Visi sajuta, ka gaidāms kaut kas interesantāks par lekciju.
— Ļoti labi, — tēvišķīgā tonī noteica Ēzeļu Pļaviņa. — Un tālāk?
— Piebremzētu… — izgrūda kursants Pirkss, juzdams, ka jau sen pārkāpis savu zināšanu robežas. Viņš drudžaini meklēja tukšajā galvā kaut kādus paragrāfus no grāmatas «Kā uzvesties Kosmosā». Viņam likās, ka šo grāmatu viņš savu mūžu nav redzējis.
Pirkss kautrīgi nodūra acis un tad pamanīja, ka Smiga viņam kaut ko saka — tikai ar lūpām. Pirms priekšā teiktā jēga nonāca līdz Pirksa apziņai, viņš skaļi atkārtoja:
— Es stādītos viņiem priekšā.
Viss kurss iesmējās kā viens cilvēks. Ēzeļu Pļaviņa kādu mirkli valdījās, bet tad arī viņš sāka smieties. Taču drīz vien viņš atkal kļuva nopietns.
— Rīt jūs ieradīsieties pie manis ar kuģa žurnālu … Kursant Berst!
Pirkss apsēdās tā, it kā krēsls būtu pagatavots no stikla, kas nav vēl pilnīgi atdzisis. Viņš pat sevišķi neļaunojās uz Smigu — tāds jau viņš bija, šis Smiga, nekad nevarēja palaist garām izdevību. Pirkss nedzirdēja ne vārda no tā, ko sacīja Bersts, — tas vilka uz tāfeles līknes, bet Ēzeļu Pļaviņa kā parasti klusināja elektronu skaitļojamās mašīnas atbildes, tā ka kursants, kas atbildēja, galu galā kļūdījās aprēķinos. Reglaments atļāva lietot skaitļojamās mašīnas, taču Ēzeļu Pļaviņai šai ziņā bija pašam savi uzskati: «Skaitļojamā mašīna arī ir cilvēks,» viņš mēdza sacīt, «un var sabojāties.» Pirkss neļaunojās arī uz Ēzeļu Pļaviņu. Viņš vispār ne uz vienu neļaunojās. Gandrīz nekad. Pēc piecām minūtēm viņš jau stāvēja pie veikala Daierhofa ielā un aplūkoja skatlogā gāzes pistoles, no kurām varēja šaut ar tukšām lodes vai gāzes patronām — vesels komplekts ar simt patronām maksāja sešas kronas. Protams, Daeirhofa ielā viņš atradās sapņos.
Pēc zvana kursanti atstāja zāli, ne jau kliegdami vai klaudzinādami kājām kā pirmais vai otrais kurss — galu galā viņi nebija nekādi bērni! Turpat puse kursantu devās uz ēdnīcu — šai laikā tur nebija ko ēst, toties varēja sastapt jauno oficianti. Kā runā, esot skaista. Pirkss nesteidzīgi gāja gar stiklotiem skapjiem, kas bija bāztin piebāzti ar zvaigžņu globusiem, un ar katru soli aizvien vairāk zaudēja cerības atrast kabatiņā divas kronas. Uz pēdējā pakāpiena viņš saprata, ka monēta tur nekad nav bijusi.
Pie vārtiem stāvēja Bersts, Smiga un Paiarcs, ar kuru kosmodēzijas lekcijās Pirkss bija pusgadu sēdējis pie viena galda. Paiarcs bija aizsmērējis ar tušu visas zvaigznes Pirksa atlantā.
— Rīt tev izmēģinājuma lidojums, — sacīja Bersts, kad viņš gāja garām.
— Skaidrs, — flegmātiski atbildēja Pirkss. Viņš nebija tik viegli izjokojams.
— Ja netici, tad izlasi! — Bersts piesita ar pirkstu pie pavēļu dēļa stikla.
Pirkss gribēja iet tālāk, bet galva pati pagriezās. Sarakstā bija tikai trīs uzvārdi. Pašā augšā melns uz balta bija rakstīts: «Kursants Pirkss».
Kādu brīdi viņš neko neredzēja.
Pēc tam no tālienes izdzirda savu balsi:
— Nu un tad? Es taču teicu — skaidrs!
Pirkss pagāja viņiem garām un aizsoļoja pa aleju starp puķu dobēm. Šogad te auga milzum daudz neaizmirstuļu, kas bija tā iestādītas, ka izveidoja raķeti, kas nolaižas. Gundegas attēloja izplūdes liesmu, bet tās jau sāka noziedēt. Pirkss neredzēja nedz puķu dobes, nedz celiņus, nedz neaizmirstules, nedz arī Ēzeļu Pļaviņu, kurš steidzīgi iznāca no Institūta sānu korpusa. Vārtos Pirkss tik tikko neuzskrēja virsū pasniedzējam. Nosalutēja viņam pašā degungalā.
— A, Pirkss! — sacīja Ēzeļu Pļaviņa. — Jūs rīt lidojat? Laimīgu startu! Varbūt jums laimēsies satikt tos — no citām planētām.
Internāts atradās parka pretējā pusē, aiz lieliem sēru vītoliem. Tas bija uzcelts dīķa malā, bet sānu korpuss, balstīdamies uz akmens kolonām, slējās virs paša ūdens. Kāds bija palaidis baumas, ka šīs kolonas atvestas no Mēness, — tīrās muļķības, taču pirmā kursa audzēkņi, svētsvinīgu jūtu pārņemti, bija iegriezuši tajās savus iniciāļus. Arī Pirksa vārda tur netrūka: viņš bija to rūpīgi iegravējis pirms četriem gadiem.
Nokļuvis savā istabā, — tā bija tik maza, ka Pirkss tajā dzīvoja viens pats, — viņš ilgi domāja, vai ir vērts taisīt vaļā skapi. Skaidri atcerējās, kur atrodas vecās bikses. Turēt civildrēbes šeit nebija atļauts, tāpēc viņš tās bija atstājis. Nekāda cita labuma no biksēm nebija. Pirkss piemiedza acis, notupās pie skapja, pavēra durvis, pastiepa roku un sataustīja kabatiņu. Protams, to jau varēja domāt. Kabata bija tukša.
Viņš stāvēja ietērpts vēl nepiepūstā kombinezonā uz platformas tērauda dēļa zem pašas angāra velves un pieturējās ar elkoni pie troses, kas bija izvilkta margu vietā, jo abas rokas bija aizņemtas: vienā viņš turēja kuģa žurnālu, otrā — briku. Briks bija špikeris, ko viņam bija aizdevis Smiga. Stāstīja, ka lidojumos to ņēmuši līdzi visi kursanti. Tiesa, nebija skaidrs, kādā veidā tas atgriezās atpakaļ: pēc izmēģinājuma lidojuma kursanti atstāja Institūtu un devās uz Ziemeļiem, uz Bāzi, kur sākās gatavošanās gala eksāmeniem. Bet, kā redzams, tas tomēr atgriezās, — varbūt ka to nometa ar izpletni? Protams, tas jau bija tikai joks.
Viņš stāvēja uz atsperīgā dēļa virs četrdesmit metru dziļa bezdibeņa un centās īsināt laiku, prātodams, vai viņu pārmeklēs, — diemžēl tas gadījās. Izmēģinājuma lidojumos kursanti ņēma līdzi visneiedomājamākos un stingri aizliegtos priekšmetus — sākot ar degvīna blašķēm un beidzot ar košļājamo tabaku un pazīstamu meiteņu fotogrāfijām. Nemaz jau nerunājot par brikiem. Pirkss ilgi meklēja vietu, kur varētu paslēpt briku. Viņš bija slēpis to kādas piecpadsmit reizes — zābakā zem papēža, starp divām zeķēm, aiz zābakstulma, kombinezona iekškabatā, mazajā zvaigžņu atlantā — tādus atlantus atļāva ņemt līdzi; nebūtu slikti, ja viņam būtu bijis briļļu futrālis, bet, pirmkārt,
Читать дальше